“Pēc koncertiem man ir tāda sajūta, ka esmu nevis nodziedājusi, bet nokalpojusi.” Saruna ar dziesminieci, dzejnieci Džeinu Gavari 0
Inga Kaļva-Miņina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Esmu uguns cilvēks. Man ir kaut kas jādara, jo bez darīšanas es nīkstu, ar to guni, kas ir manī, es sadegu,” tā sevi raksturo dziesminiece, dzejniece un gleznotāja DŽEINA GAVARE.
Autores dzimtā puse ir Vārkavas novads, vēlāk dzīves ceļi aizveduši uz Rīgu, tad – uz Angliju, bet pēc divu gadu dzīves svešumā sirdsbalss viņu kopā ar ģimeni atsauca atpakaļ uz Latviju – uz dzimto Latgali, kur Vārkavā no jauna tika uzsākta dzīve.
Mācoties Daugavpils Mūzikas vidusskolā, Džeina saprata, ka ir uz pareizā ceļa, tomēr tālāk pilnveidojās nevis mūzikas jomā, bet gan nolēma apgūt psiholoģiju, jo, kā pati saka, “esmu tāds cilvēks, kuram patīk domāt dziļi, patīk rakt”, un paralēli studēja arī teātri. Preiļu Brīvajā skolā ir vadījusi radošās nodarbības bērniem.
“Dzejoļus sāku rakstīt, mācoties 1. klasē. Ar savu pirmo dzejoli biju laureāte Jāņa Baltvilka dzejoļu konkursā bērnu žurnālā “Zīlīte”. Vēl tagad atceros – tas bija dzejolis par mēnestiņu un zvaigznēm.
Otrs rakstīšanas vilnis uznāca pusaudžu gados, kad pierakstīju visas savas emocijas. Iesaku jauniešiem arī tagad to savu neapmierinātību ar pasauli ielikt kādā mākslas veidā. Rakstīt, izrakstīt, izspēlēt no sevis ārā to visu, kas ir lieks, jo tieši tas ir tas laiks, kad tā uguns pavisam pamostas un tu sāc apzināties, ka vari,” saka Džeina.
Autores dzejoļi ir publicēti Vārkavas novada cilvēku radošo darbu un atmiņu stāstu grāmatā “Mazo mirkļu lielie stāsti” (2019). Dzejoļi latgaliski publicēti latgaliešu kultūras ziņu portālā “lakuga.lv”
. Dzeja latgaliešu valodā pašas autores izpildījumā ir dzirdama producentu grupas “Lietišķā Latgale” radītā virtuālā latgaliešu dzejas izlasē “Latgolys aiļu i prozys skreine”, kas pieejama “YouTube”.
“Latgaliešu valoda ir valoda, kurā es domāju, sarunājos ar Dieviņu, iekšēji ar sevi, tā ir mātes valoda. Kad uzstājos Kurzemē, Vidzemē, man saka, lai dziedu latgaliski, jo tad tas ir nepastarpināti, nāk taisni pie cilvēkiem. Arī tad, ja latgaliešu valodu nesaprot, cilvēki ir aizkustināti no tā, kas ir tas tīrradnis,” stāsta dziesminiece, kura ir izdevusi albumu “Cylvākam” (2015). “Lai sacerētu mūziku vārdiem, tiem ir jāieviļņo, jo mūzika jau pats par sevi ir vilnis, kam ir jāsader kopā ar tekstu,” saka Džeina, kuras dziesmas top ar pašas sacerētiem vārdiem. Ar savām dziesmām ir uzstājusies dažādos pasākumos – Dzejas dienās, latgaliešu mūzikas un dzejas festivālā “Upītes Uobeļduorzs”, latgaliešu mūzikas festivālā “Muzykys Skrytuļs” u. c.
Vēl viens Džeinas talants ir gleznošana – darbi top košās un saulainās krāsās, iedvesmojot skatītājus. 2017. gadā Ludzā notika pirmā personālizstāde “Sieviete – daba, sieviete – zieds”, kurā atainots sievietes dzīves ceļš no dzimšanas, uzziedēšanas un mošanās dzīvei līdz pat briedumam mīļotās un mātes lomā.
– Kur smeļaties iedvesmu, kas palīdz tapt radošajiem darbiem?
Dž. Gavare: – Man ļoti patīk klusums, mani iedvesmo miers. Mēdz teikt, ka māksliniekam ir vajadzīgi kādi satricinājumi, lai tiktu radītas emocijas. Nē, ar mani tā nav. Man ir svarīgi izprast sevi, citus, salīgt ar sevi un pasauli. Tas arī iedvesmo. Haoss nevar iedvesmot, tas rada destruktīvas enerģijas. Bet, runājot par fiziskām lietām, mani iedvesmo zeme, dzimtene.
Tas, ko es daru, nav komercijas dēļ. Gribu, lai cilvēki ieklausās un aizdomājas. Mākslai ir jāmāk aiziet līdz sirdij, dvēselei, nevis šokēt prātu, kā tas lielākoties ir mūsdienās.Esmu revolucionāre savā iekšienē, bet – ļoti kautrīga revolucionāre. Klusiņām lienu ārā no savas gliemeža čaulas.
Interesanti, ka pēc koncertiem man ir tāda sajūta, ka esmu nevis nodziedājusi, bet nokalpojusi. Par to kalpošanu saņemu sirdsmieru, kāda dāvaniņa no debesīm vienmēr nokrīt – notiek kaut kas iedvesmojošs, kas apliecina, ka man ir jāturpina tas, ko es daru.
– Kādas ir sajūtas, domājot par Dzejas dienām?
– Ja par šo pasākumu runā vispārināti, tad tas kļūst aizvien neaktuālāks sabiedrībai, jaunatnei, tas paliek priekš “ķeksīša”, priekš “vajag, jo programma tāda”. Varbūt pašos pirmsākumos kopā ar tām cerībām, kuras virmoja Latvijā, tas bija aktuāli, jo vārdam bija spēcīgāka ietekme, bet tagad, pat ja rodas kādas pērles, to meklēt ir kā adatu siena kaudzē.
Visa tā digitalizācija “vārdu” stumj renstelē, un “ar kolu un čipsiem” mūsu jaunatni piesaistīt dižgariem ir tas pats, kas apgānīt šo cilvēku esību vispār šeit uz zemes.
Ir arī skaisti pasākumi, bet tos vairāk novērtē vecākā paaudze. Uzskatu, ka pasākumu ar dzejas lasījumiem var rīkot arī ārpus Dzejas dienām, jo dzejai nav dienas, dzejai ir mūžība, dzeju var ņemt un caur sevi izlaist, kad vēlies, tikai to vēlmi jau aiz ausīm nepievilksi – tā vai nu ir, vai nav.
Džeinas Gavares dzejoļi
Spārnos, spārnos
Pār pilošiem krāniem,
Pār neaiztaisāmiem
Metāla vārtiem,
Ar salauztiem spārniem
Pie Mīlestības
Tu celies
Pie tās,
Kura Dzīvo pusē
Pie tās,
Kura Cilvēku dara
Pie tās,
Kura turpinās
Kura mūžīgi mūžos
turpinās
***
Tā nevar būt loma,
Tā ir Cilvēcība
Tā ir audzināšana
Ne baudīšana
Tā ir brīvība
Zināt, bet
Nenodot,
Tā ir
Nesamīdāma
Tā ir Sievietes daļa
Tā ir kā jūra
Tik sāļa
Tur īstums
Tur spožums,
Tur lūgšana
Tur altāris
Tur
Sieviete
***
Mes varātu tierguot vuordus
I apelsinu kūkūs uobuļus spraust.
Tu grybātu apstaiguot taidus suodus,
Kur nu pasadūšonys kūku var cereibys lauzt?
Kur nu malu sakņu var taisneibu audzēt?
I sapratnis pučis nu oklim i kūrlim duorznīkim pierkt?
Zyni – a ciļviece syudzīs –
Par moz sirdīs kapeiku –
Patīseibu nanūpierkt.
RAIŅS
(veltīts Daugavpils Universitātes skvērā uzstādītajam Raiņa piemineklim 1966. g.)
Laukumā pi lelys školys
Kaida gudra golva stuov,
Nu reitim saule jai uzspeid,
A naktīs mienessmeitinis apleik skrīn.
Vyss statisks i koč kur zemē īstidzs –
Verīs iz golvys, bet sirdī spuorni deigst
Na nu gudreibys lelys,
Nu tuo, ka gribīs tū golvu paceļt,
Gribīs iz dabasim skrīt
I cerēt, ka tauta vairs naīs cierst
Tovu golvu i tovus spuornus
***
Man patīk klusi
Klusi skanēt
Klusi svinēt
Klusi noraudzīties
Klusi iedegties
Un apdedzināt –
Kamēr vātis tevī dzīst
Tu ieraugi, ka lietus līst
Ka pasaule ir šķietama
Ka viss ir ilūzija
Un tad tu arī klusi
Sāc savu sirdi tīrīt
Un tad, kad vāts ir sadzijusi
Tu saproti,
Ka vajag spīdēt
Klusi apdedzināt
***
Mēs esam
Zvaigznes nesēji
Mēs esam Austrumi
Un visu lāpu noliedzēji
Būt ne no šīs pasaules
Bet Saules
Tam Visumam
Tam laika vērotājam
Tam piedalīties gribošam
Ne sērotājam
Zvaigznnesim
Sirds ceļotājam!
***
Atslēgt ceļu,
Kas varētu pie
Saules dvēseli vest –
Raugos, tikai raugos
Un zinu, cik vēl vajag nest –
Cik kājās svina ir,
Cik tālas nākotnes
Cik padošanos…
Nē, cik uzvaru un
Atkaltikšanos!
Ar savu vientulību –
Savu saulmainīšanos –
Tik viens ir dzinējs –
Saule
Saule
Saule
***
Svētīgi garā nabagie
Kas vienmēr gaismu alkst un lūdzas
Par visiem tiem
Kas par mantas nabadzību sūdzas
***
Karstas, degošas pēdas
Šeit kādreiz ir gājušas
Dedzinoši vārdi un mūzika plūdusi
No karstas mutes un sirds
Satraukti zirgi
Pa iedegtiem ceļiem –
Taisnības ceļiem
Auļojuši
Un smieklīgi tagad būtu,
Ja es tikai rikšiem,
Ja es tikai slepus,
Ja es tikai viegli
Ja neredzami…
