Vācijā principi liedz mesties kopā ar staļinisma ideoloģijai tuvu partiju 0
Saskaņā ar viņas sacīto šī darbošanās gan galvenokārt izpaudās kā teātra biļešu gādāšana un literāru lasījumu rīkošana. Katrā ziņā kristīgo bloka (CDU–CSU) uzticamie vēlētāji tāpēc vien netur Merkeli aizdomās par komunistiskā režīma stiprināšanu bijušajā VDR. Tāpat jāšaubās, vai sociāldemokrātu (SPD) rezultātu iespaidoja partijas izvirzītā kanclera amata kandidāta Pēra Šteinbrika šantažēšana ar kādreiz nelegāli nodarbināto mājkalpotāju. Pilsoņus vairāk aizkaitināja, piemēram, viņa spriedelēšana, ka VFR valdības galvas atalgojums – 16 086 eiro mēnesī – ir pārāk mazs. Pat tie vācieši, kuri 22. septembrī vēlēšanu iecirkņos neieradās, drīzāk paļāvās, ka Berlīnes politikā krasu pārmaiņu nebūs.
Arī aktīvie vēlētāji nekādas sevišķas pārmaiņas negribēja, ja nu varbūt diezgan daudzi cerēja uz Brīvo demokrātu partijas (FPD, kas kļuva par vēlēšanu lielākajiem neveik- sminiekiem) aizstāšanu ar sociāldemokrātiem, tātad lielās koalīcijas atgriešanos tās pašas Merkeles vadībā. Taču izrādījās, ka konservatīvo uzvara ir vēl krietni pārliecinošāka, nekā pro-gnozēts. Īpaša iemesla būtiskiem iekšpolitiskiem strīdiem jau arī nav. Galvenās ekonomiskās reformas tika veiktas kanclera Šrēdera ērā (1998 – 2005), kad kreisā valdība, ieviesdama programmu “Agenda 2010”, uzņēma izteikti liberālu ekonomiskās politikas kursu, kādu gadsimta sākumā neuzdrīkstējās gandrīz neviena Rietumeiropas labējo valdība, un to arī drosmīgi īstenoja. Šodien daudzi ir sapratuši šo reformu nepieciešamību – vācieši ieguva makšķeri, nevis zivis, ko tagad spēj sagādāt saviem spēkiem. Pa šiem gadiem bezdarbs strauji samazinājās, budžeta radītāji ir izcili. Merkeles nopelns, vismaz tā to uztver Vācijā, ir reformu un taupības aizstāvēšana Eiropas mērogā.
To būtu vērts atcerēties arī saistībā ar Latvijas politiku, kur t. s. “sociāldemokrāti” pat valsts ekonomikai kritiskākajos brīžos vienmēr pieturējušies, ja izmantojam iepriekš minēto līdzību, pie gluži pretējas shēmas – treknu zivju piesolīšana (uz valsts parāda audzēšanas rēķina) vēlētāju balsu labākai nozvejai. Un, kā bija redzams valsts budžeta līdzšinējā apspriešanā, viņi nav vienīgie, kam ir šāda pieeja. Bet no Vācijas pieredzes jāielāgo vēl kāda priekšvēlēšanu cīņas epizode. Tāpat kā agrāk, SPD un zaļie nacionālā līmenī atteicās stāties jebkādos koalīcijas sakaros ar “Die Linke”, kas aicināja apvienot spēkus Merkeles gāšanai. Taču līdz šim vācu sociāldemokrātiem svarīgāki par kanclera krēslu bijuši noteikti principi, un tie liedz mesties kopā ar partiju, kuru varētu saukt par bijušā Maskavas satelītu bloka ideoloģijas atraugu. Kaut gan “Die Linke” nav gluži “kreiso ekstrēmistu partija”, kā to pie mums mēdz dēvēt, tai tomēr piemīt, piemēram, staļinismam visai tuva vēstures izpratne, klajš antiamerikānisms un pasaules skatījums, kurā labi iederētos Putina teiciens, ka PSRS sabrukums bija 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Parējās Bundestāgā pārstāvētās partijas uzskata, ka ar šādu idejisku bagāžu nav iespējams darboties valsts nacionālajās interesēs. Latvijā ir mazliet līdzīga situācija ar dažas labas partijas ideoloģisko ievirzi, bet zināmu “latvisko” politiķu viedoklis ir pavisam citāds, un varbūt tāpēc mums nebūs tik garlaicīgi kā vāciešiem.
