Kaut vienkārša un nedroša, tomēr savas valsts pase! 30 svarīgākie notikumi Latvijai 0
Savā 30 gadu jubilejā “Latvijas Avīze” atskatās uz aizvadītajiem gadu desmitiem un notikumiem, procesiem, kuri bijuši īpaši svarīgi mums un Latvijai.
1992. gada 6. jūnijā notika svarīgs, ar atjaunotās Latvijas valsts izaugsmi saistīts notikums – sāka izsniegt Latvijas Republikas pases.
Patlaban pases izsniedz Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, taču tolaik pasu izsniegšana bija Iekšlietu ministrijas Policijas departamenta Pasu un vīzu dienesta pārziņā. Tās tika drukātas Vācijā. Pirmo pasu drukāšanu organizējis Pasu un vīzu daļas priekšnieks Antons Baltacis. Tikai 1994. gada maijā pasu izsniegšana nonāca Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārziņā. Šīs iestādes rokās gan bija pilsoņu reģistrs, tā ka abām iestādēm jau iepriekš pasu izsniegšanas jautājumos nācās sadarboties.
Pirmās desmit pases tika izsniegtas svinīgi, un pašu pirmo atjaunotās Latvijas Republikas pasi saņēma leģendārais aktieris un kādreizējais latviešu strēlnieks Ēvalds Valters. Atšķirībā no padomju pasēm tā laika Latvijas pases bija zilā krāsā.
Kā var noprast no tā laika rakstiem presē, jauno pasu izsniegšana nebūt nenoritēja raiti. Pusgada laikā pie tām tika vien 130 000 pilsoņu. Kavēšanās tika skaidrota gan ar darbinieku trūkumu, gan citām likstām. A. Baltacis 1993. gadā intervijā žurnālā “Temīda” sūrojās: “No Vācijas saņemtās speciālās rakstāmmašīnas ar elektronisko aparatūru tāpat bojājas un stājas, rakstāmlietas nekalpo tik ilgi, kā paredzēts. Par rezerves daļām jāmaksā valūtā, bet savas mums nav. Kamēr sameklē un sadabū, kamēr atgādā vajadzīgo no Vācijas, laiks zūd. Un tad vēl ostā par visu prasīja muitu. Arī par pasēm. Kauna lieta – valsts vajadzībām valsts maksā sev (vai šim departamentam?) muitas nodevu. Vēlāk gan no tās atbrīvoja, bet nesmuki tik un tā.”
Interesanti, ka līdztekus Latvijas pasēm turpināja izdot arī padomju pases tiem, kuri nebija Latvijas pilsoņi. Viņiem bija iespēja saņemt arī bezvalstnieka personas apliecību, ar kuru varēja ceļot uz Rietumiem, taču braucieniem uz Krieviju noderīgāka bija padomju pase.
Jau 1996. gadā kļuva skaidrs, ka 1992. gada parauga Latvijas pilsoņu pases neatbilst modernajām pasu drošības prasībām. To aizsardzība no dokumentu drošības viedokļa bija nepilnīga, it īpaši – aizsardzība pret galvenās datu lapas satura izmaiņām. Andris Jānis Lejiņš, kurš deviņdesmitajos gados strādāja dažādos augstos amatos Pilsonības un migrācijas departamentā, atceras: “Sākumā tika uzskatīts, ka tā līme, ar ko līmēja plēvi pār pirmo lapu, bija ļoti izturīga, taču drīz vien atklājās, ka dokumentu viltotāji ļoti labi tiek ar šo līmi galā.”
Kā noskaidroju PMLP, kopš 1992. gada līdz pērnā gada decembrim Latvijas valsts izdevusi 7 165 524 personu apliecinošus dokumentus – pilsoņa, nepilsoņa pases, kā arī dokumentus bezvalstniekiem.
Vienu no pirmā desmita pasēm saņēma arī mākslinieks Laimonis Šēnbergs, kurš bija Latvijas pases dizaina autors un veidoja dizainu arī nākamajām mūsu valsts pasēm: “Pirmās pases bija ļoti elementāras gan no drošuma, gan dizaina viedokļa. Tās tapa steigā, nebija naudas, taču tā bija nepieciešamība. Tomēr tās simboliskā vērtība bija ļoti liela – pirmā savas valsts pase. Tāpēc arī uzreiz nedomājot piekritu piedalīties tās veidošanā. Mana dalība tieši pirmās pases dizaina veidošanā bija ļoti nosacīta. Drukātavas speciālisti piedāvāja jau gatavus grafiskus risinājumus, un es tikai saliku tos kopā. Piemēram, noteicu proporcijas – cik lielam jābūt ģerbonim uz pases vāka vai iekšlapās. Ūdenszīmes gan tika īpaši veidotas tieši Latvijas pasēm – tajās bija redzami burti LR. Tomēr sevi kā mākslinieks vairāk varēju realizēt, kad tika drukātas nākamās pases.
Kas izlēma, ka pase būs zila? To tā īsti vairs nevaru pateikt. Skaidrs ir tikai tas, ka sarkanas tobrīd neviens negribēja, jo tādas bija padomju pases. Ar etnogrāfiskiem rakstiem rotātās jaunākās Latvijas pases versijas veidošanā gan neesmu piedalījies. To izveidoja uzņēmums, kas izgatavo pases, un uzskatu, ka šoreiz gan nav izvēlēts veiksmīgākais risinājums.”
