Ieva Florence: Kaut vai pati uzbūvēšu skatuvi un spēlēšu! 1
Šajā gadā Latvijas kino jau bijusi varena raža, un jau pavisam drīz to papildinās vēl viena jauna filma. Piektdien, 1. jūnijā, uz kinoekrāniem nonāks Andreja Ēķa blēžu gabals, kas tieši tā arī saucas – “Blēži”. Kādas blēdības tajā sastrādātas, runājām ar jauno, talantīgo aktrisi IEVU FLORENCI, kura filmā atveido Lindu.
Par ko īsti būs filma, un vai tajā redzat arī saistību ar ikdienas realitāti?
I. Florence: Filma ir par četriem blēžiem, cilvēkiem, kuri, kā es noformulēju, lai piepildītu savu sapni vai mērķi, izvēlas ceļus, kas nav īpaši godīgi. Kā viņiem klājas, to darot, un vai tas ir izdevīgākais ceļš – tas arī būs redzams filmā. Vismaz es tā domāju, jo samontētu gala variantu jau vēl nemaz neesmu redzējusi (smejas). Bet, protams, filma ir arī par cilvēku attiecībām, raksturiem, un es domāju, tajā varēs atrast arī saistību ar mūsdienu dzīvi – kādi esam mēs paši, kādi ir mūsu draugi, jo jūtās jau nekas nemainās – mīlam mēs no laika uz laiku vienādi, un arī ja strīdamies, nekas jauns nav izdomāts.
Vai bija viegli iejusties tādā blēdīgā filmā un lomā?
Parasti saka – kas tur liels, materiālu tēlam taču ņem no sevis! Lindas tēlam pilnīgi neko nevarēju sevī atrast, ko izmantot tā veidošanā. Es tur, protams, esmu, bet man ir pilnīgi atšķirīga domāšana, nācās krietni patrenēties, lai tiešām kļūtu par Lindu. Viņa ir trakāka nekā es, viltīgāka nekā es…
…viņa melo labāk?
…viņa melo daudz labāk nekā es, jo māk melot. Linda ir sieviete, kura apzinās savu vērtību, turklāt vēl izmanto to, zinot, ko var panākt. Es varbūt arī apzinos savu vērtību, bet diezin vai prastu tā izmantot, kautrētos. Bet Linda – viņa zina, kā panākt, ko vēlas, un viņai vienalga, ko kāds par viņu padomās. Taču viņa ir arī ļoti ekspresīva – ja dusmojas, tad uz visiem simts, ja priecājas – tāpat, mīl no sirds.
Kad iznāca “Blēžu” reklāmas rullītis, kur sakāt, ka jums bail no Rēzijas Kalniņas, daļa lasītāju ļoti satraucās. Tad nu pasakiet, cik daudz runātajā ir Ievas, cik – “Blēžu”?
(Smejas.) Visas kampaņas, kas saistītas ar “Blēžiem”, ir blēdības, lielākā daļa no tā, ko sakām, ir pārspīlējums. Varbūt kādā brīdī Rēzija tik ļoti koncentrējusies uz darbu, skatiens bijis sevī vērsts, un tad es izdomāju, ka Rēzija visus ienīst. Tā jau nav. (Smejas.)
Jūs strādājat teātrī, filmējaties seriālos, esat vadījusi televīzijas raidījumus, tagad lielais kino. Vai ir kāda joma, kurā jūtaties vislabāk?
Vēl pirms sāku mācīties akadēmijā, mani paņēma televīzija seriālā “Eņģeļu iela”, tā ka praksē apguvu, kā ir filmēties seriālā, strādāt uz kameru. Tad piedāvāja lomu seriālā “Viņas melo labāk”. Raidījumā “Kurš kuru” izmēģināju 24 profesijas – tas tiešām ir daudz un man tā liekas īsta medusmaize aktierim. Un arī kino mūsu kursam bija kā izmēģinājums, jo oficiāli bijām teātra aktieru un kino kurss, jau no paša sākuma piedalījāmies jauno autoru īsfilmās. Esmu filmējusies arī lielajā kino – Renāra Vimbas “Es esmu šeit”, taču mani tur nevar redzēt, jo, kad filmu montēja, ļoti daudzas ainas tika izgrieztas. Tādēļ “Blēži” man ir pirmā īstā lielā filma, pilnīgi jauna pieredze.
Gaidot fotosesijas beigas, garām pagāja divas mazas meitenītes, kuras apsprieda seriālus, arī “Viņas melo labāk”. Vai jūs uz ielas bieži atpazīst, uzrunā?
Jā, atpazīst, mani arī diezgan bieži jaunieši uzrunā sociālajos tīklos, lūdz padomu, viedokli, un es labprāt atbildu. Mūsu cilvēki jau vairāk ir kautrīgi, uz ielas bieži nenāk klāt, bet citi atkal ļoti sirsnīgi, pienāk klāt, saka – gribu ar jums bildi uztaisīt. Ja cilvēki uzdrošinās, tas ir tikai un vienīgi sirsnīgi.
Kas jums ir autoritātes, elki, kas iedvesmo?
Tie ir kolēģi. Tālu nav jāmeklē, mums teātris pilns ar šādiem cilvēkiem (smejas). Ļoti patīk Madara Botmane – tas, ko viņa dara, ar kādu attieksmi un atdevi. Ainars Mielavs mani jau no bērnības iedvesmojis, man patīk viņa balss tembrs. Arī Holivudā man ir elki, tāpat dziedātāja Laura Pergolezi – es viņu zināju jau tad, kad viņa nebija ļoti slavena. Iedvesmo arī pagājušā gadsimta 50. un 60. gadu mūzika.
Diezgan neparasta izvēle ļoti jaunam cilvēkam…
Jā, bet mēs jau tikai izskatāmies jauni. Padomā: visa pasaule ir ūdens, arī mēs par 80% sastāvam no ūdens, un no kurienes tad tas ūdens nāk? Tas ir tas pats ūdens, kas vienmēr bijis uz pasaules, un informācija jau šūnu līmenī saglabājas. Kaut kur tā informācija ir uzsūkusies. Tādēļ man arī patīk diezgan sena mūzika. Tam laikam, 50. un 60. gadiem, ir savs šarms – varbūt bija skopāks izpausmes veids, toties viss notika no sirds, patiesi un vienmēr līdz galam. Ja izklaide, tad vienmēr līdz galam, ja māksla – līdz galam, ja dziesma par sienāzīti – tad līdz galam. Es jau arī esmu tāds galējību cilvēks.
Nedēļas nogalē sociālajos tīklos aktualizējās jautājums par to, ka jaunieši nelasa, īpaši Kultūras akadēmijas aktierkursa studenti. Jūs gan esat izņēmums, – internetā atrodams video, kur biezu grāmatu lasāt skaļi.
Jā, sadarbojāmies ar kolosālu puisi, kurš tikai ar labu gribu taisa projektus bērniem, un viens no tiem ir videogrāmatas. Studiju laikā mums bija jālasa ļoti daudz, un arī lasījām, jo patiesībā nemaz nevarējām izveidot lomas nelasot, mūs uzreiz pieķēra. Kad lasīšana ir brīva izvēle… nu, kad man jāgatavo lomas, tad meklēju, kur varu atrast ko noderīgu tēlam. Bet lasīt sirdij – man ļoti grūti izvēlēties grāmatu. Ja ieeju grāmatveikalā, varu tur pavadīt ilgu laiku un tāpat neko neizvēlēties (smejas). Diezgan bieži gadās, ka, sākot kādu grāmatu lasīt, savelku to kopā ar savu dzīvi, iekšējām izjūtām un saprotu – jā, tieši šī grāmata tieši šeit un tagad man bija jāizlasa.
Nekur neatradu atbildi: kā izlēmāt kļūt par aktrisi?
Pirmoreiz šī doma atnāca, kad apmēram otrās trešās klases vecumā savā sētā, pienenēm ziedot, lasīju “Balto grāmatu”. Pusmāsa tikko bija pateikusi, ka kļūs par ārsti, un es domāju: Dacīte zina, kas būs, es vēl ne. Man arī jāizdomā, citādi kāda visam jēga? (Smejas.) Tad man atnāca vārds “aktrise” – nezināju, kas tas ir, bet izdomāju, ka tāda būšu. Ja ne, tad ārste kā pusmāsa. Pamazām šo sapni aizmirsu. Sestajā klasē gāju gan uz teātra pulciņu, gan basketbolu, folkloras pulciņu, vēderdejām. Un tad – ir 12. klase, sēžu savā istabā uz sarkanā dīvāniņa, ienāk istabā mamma un saka: “Meitiņ, man jau liels prieks, ka tev tik daudz kas padodas. Bet kas tu būsi?” Man kā ar mietu pa galvu: tiešām – mācos 12. klasē, esmu pamēģinājusi tik daudz ko, bet neko konkrētu, un tiešām nezinu, ar ko nodarbošos. Paņēmu gadu brīvu un sāku strādāt visu ko: biju administratore viesnīcā, gide “Ādažu čipsos”, pārdevēja, animatore, pamēģināju kuratora amatu. Kādā brīdī sāka šķist: es varētu būt vēstniece, ceļot. Iesniedzu dokumentus Kultūras akadēmijā uz Starpkultūru sakaru studijām un man piezvanīja, ka varu tikt augstskolā. Atceros: stāvu savā darba vietā un neaizbraucu. Pagāja gandrīz gads, un Indra Briķe – es pie viņas gāju pulciņā – jautā: “Nu, Ieva, stājies šogad?” Nē, man pat tādas domas nebija. Mēnesis tikai palicis līdz iestājeksāmeniem, visi jau ilgi gatavojas kā negudri. Bija “Kauja pie Knipskas” prātā, kāda anekdote aizķērusies, un es tā arī gāju, ar liegu sirdi, neko necerot. Viss kaut kā aizveda uz aktiera profesiju, nevarētu teikt, ka ļoti apzināti uz to gāju.
Jūsu kursu taču negatavoja noteiktam teātrim? Nebija bail?
Laikam viss atkarīgs no tā, kādēļ stājies šajā profesijā. Zināju – pat ja mani neviens teātris nepaņems, tik un tā meklēšu iespējas, kaut vai pati uzbūvēšu skatuvi un spēlēšu, jo tas ir mans lauks. Šī ir ļoti radoša profesija, te nevar gaidīt, ir jārada, jābūt nepārtrauktā progresā, attīstībā.
Varbūt tieši tādēļ ļoti daudzas aktrises līdz mūža galam ir elegantas, sievišķīgas un turpina izstarot šarmu – lai paskatāmies kaut uz Olgu Dreģi!
Jā, Olga Dreģe, cepuri nost! Es viņai vēl nesen jautāju: “Olga, jūs sportojat?” “Jā,” viņa saka, “es taisu presītes.” Un Gunārs Placēns nesen nolika tiesības. Es saku – šī profesija ir process, nevis galarezultāts, tā vismaz man šķiet savos 25 gados.
Varbūt jūsu pieredze ir arī stāsts jauniešiem un vecākiem, kuri satraukti grauž nagus par to, ka vajag ņemt vieglāk un meklēt jomu, kurā sevi jūti?
Jūs precīzi noformulējāt – meklēt, kur sevi jūti. Esmu arī braukājusi pa skolām, tikusies ar jauniešiem, stāstījusi, kā pati izvēlējos savu ceļu. Vismaz vajag atrast to sākotnējo, ar ko saistīties. Es arī esmu ieteikusi jauniešiem nebaidīties no līkumiem dzīvē, jo ne vienmēr taisnais ceļš ir tiešām īsākais. Vienmēr jābūt acīm un ausīm vaļā, jāmeklē iespējas un jāatceras – tavā varā ir tās izmantot. Man liekas, ļoti svarīgi ir vispār gūt pieredzi, jo reizēm jaunieši domā: “Ai, kāpēc man strādāt, es taču būšu mākslinieks…” Kādus tik darbus pati neesmu darījusi, taisījusi hotdogus ar kečupu un majonēzi, flaijerīšus dalījusi uz ielām. Tas, ko esi izmēģinājis, tevi veido. Ko tad – sēdēsi mājās un gaidīsi?!
Komēdija “Blēži”, Latvija, 2018
* Režisors: Andrejs Ēķis, studija “Platforma Filma”, lomās: Intars Rešetins, Rēzija Kalniņa, Ralfs Eilands, Ieva Florence, Leonarda Ķestere, Sandis Pēcis, Jurģis Spulenieks, Ivo Martinsons; tērpu mākslinieks Dāvids.
* Seansi: k/t “Forum Cinemas” (pirmizrāde 1. jūnijā); “Cinamon”; “Cinamon Balle” Liepājā u. c.
