“Kaut vai kājām no Londonas atnākšu!” Vijolniece Kristīne Balanas – no meitenes Dobelē līdz prestižākajām Eiropas skatuvēm 0
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
„Kaut vai kājām no Londonas atnākšu” – tā ”Latvijas Koncertu” direktoram Guntaram Ķirsim bija sacījusi vijolniece KRISTĪNE BALANAS, uzrunāta spēlēt slavenos Antonio Vivaldi „Gadalaikus” Senās mūzikas festivāla izskaņā Rundāles pils Baltajā zālē kopā ar orķestri “Sinfonietta Rīga” diriģenta Andra Veismaņa vadībā.
Kristīnes Balanas vijoļspēle skanējusi Berlīnes un Parīzes filharmonijā, Bārbikena centrā Londonā un citās prestižās koncertzālēs.
Pēc mācībām Rīgā pie Romāna Šnē 17 gadus vecā mūziķe devās uz Londonu, kur 2014. gadā ar izcilību absolvēja Karalisko mūzikas akadēmiju. Šobrīd solo mākslinieces prasmes viņa turpina slīpēt Berlīnē – Hansa Eislera Mūzikas akadēmijā.
Kristīne pati ir vadījusi Volfganga Amadeja Mocarta, Fēliksa Mendelszona-Bartoldi un Pētera Vaska vijoļkoncertu atskaņojumus bez diriģenta klātbūtnes. Kristīnes vijoļspēle var būt gan temperamentīga, gan zīdainai glāstoša, gan ar lāzerspožu intonāciju, gan ar tādu toņa intensitāti, kas, šķiet, Kristīnes pirkstos ieplūst no ķermeņa dzīlēm, lai izpaustos intensīvā skaņā.
Pagājušogad viņa debitējusi arī kā videoklipu režisore, piedāvājot savu vizuāli māksliniecisko redzējumu Ežēna Izaī Otrās vijoļsonātes pirmajai daļai “Obsession”.
Vai patiesi biji gatava no Londonas uz Latviju kājām nākt?
K. Balanas: Tā ir taisnība (iesmejas), tajā brīdī es gan jau biju Berlīnē, Latvijai mazliet tuvāk. Latvijā draugi, kolēģi, mana ģimene un vēl piedāvājums spēlēt Vivaldi “Gadalaikus”, kurus, ja nemaldos, biju spēlējusi sen, sen, pirms desmit gadiem un arī tad tikai vienu daļu – “Ziemu”. Turklāt tik ilgi nav spēlēts – kopš marta!
Mēs ar māsu Margaritu (čelliste. – V. K.) bijām Barselonā un gatavojāmies Brāmsa dubultkoncertam ar Barselonas simfonisko orķestri Lielajā zālē, ļoti skaistā vietā, divi koncerti jau bija izpārdoti, kad pēc pirmā mēģinājuma pēkšņi pasaka – viss, koncertu nebūs! Īstenībā šis Covid krīzes laiks man pat patika. Mājās sakārtoju visu līdz pēdējai adatiņai – notis, bildes, drēbes, iemācījos jaunus skaņdarbus.
Ir darbi, kurus tu turi pirkstos, bet ir tādi, kurus vari izslīpēt un izstrādāt kā nākotnes projektus. Mūziķiem, kuri maksā nodokļus Vācijā, tika piešķirts sešu tūkstošu eiro pabalsts mēnesī. Man savā ziņā paveicās, jo pirms tam bija koncerti un es biju iekrājusi zināmu drošības spilvenu. Brīvmāksliniekam vienmēr tādam jābūt. Janvārī Latvijā kopā ar Andreju Osokinu piedalījos kino mūzikas programmā, bet rīt nu būs mans pirmais koncerts dzimtenē pēc pusgada pārtraukuma. Skaidrs, varu kaut kājām atnākt!
Tavējais ir teju vai Pelnrušķītes stāsts – meitene no Dobeles, 18 gadu vecumā devusies uz Angliju un ar izcilību absolvējusi Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas maģistrantūru, iegūstot īpašo rektora balvu par ārkārtīgi nozīmīgu ieguldījumu, nesot akadēmijas vārdu pasaulē.
Biju debitējusi Bārbikena zālē ar Juriju Bašmetu un Maskavas solistiem. Katru gadu augstskolu beidz apmēram divsimt maģistrantu, un rektora īpašā balva vienam tiešām ir pagodinājums.
Bet kas slēpjas aiz spožās karjeras?
Smags darbs. Arī vecāki manī, tāpat māsā Margaritā un brālī Robertā, vijolniekā, mūsu triju kā mūziķu nākotnē ieguldīja ārkārtīgi daudz. Mēs visi strādājām, spēlējām arī uz ielas, gan šeit, gan Londonā. Reiz ierodos uz meistarklasi Francijā un… nevaru par to samaksāt.
Kauns teikt, domāju, paspēlēšu tepat uz ielas, man toreiz bija sešpadsmit gadu. Sanāca ne vien meistarklasei, bet arī viesnīcai un dāvanām ģimenei. Mans tētis Vitauts spēlē ģitāru, pats komponē un arī dzied, un tā mēs četratā savulaik vai visu Latviju apbraukājām, dziedot rokenrolus, piedaloties konkursā “Dziesma manai paaudzei” un “Olgas disenītēs”.
Mana mamma Inguna ir beigusi Fizkultūras institūtu, sportiste, piedalījusies Latvijas čempionātos šaušanā. Pirms mēs ieradāmies šajā pasaulē, viņa bija izcila meistare un vēlāk arī tā, kura mūs vienmēr saposa koncertiem kā stiliste un menedžere.
Un atkal trāpīja mērķī?
Jā (iesmejas).
2018. gada Lielās mūzikas balvas “Gada jaunais mākslinieks” saņemšanas vakarā uz operteātra skatuves tev pirmo reizi mūžā uzstāšanās laikā pārtrūka vijoles stīga, uz ko reaģēji neapmulstot – ātri pārķerot vijoli no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vijoļu grupas koncertmeistara Sanda Šteinberga un spoži līdz finišam aizvedot Henrika Veņavska “Polonēzi”.
Izklausīsies varbūt banāli, bet, šķiet, tajā brīdī mainījās mana dzīve. Tajā mirklī pieaugu. Pirms tā koncerta daudz tiku strādājusi, gatavojoties prestižajam ARD konkursam Minhenē (aizvadītajā rudenī Kristīnes daudzskaitlīgos sasniegumus starptautiskos konkursos vainagoja šajā konkursā iegūtā trešā vieta, un par spožo sniegumu varējām pārliecināties konkursa tiešraidēs. – V. K.), kas ir viens no grūtākajiem pasaulē, slavens ar savu atklātību, godīgumu un žūrijas neuzpērkamību.
Biju ļoti daudz pārdzīvojusi, un mirklis, kad pārtrūka stīga, likās kā bezgalība. Katram mūziķim tā var gadīties reizi mūžā. Mēģinājumā tā mi stīga man kaut kā nepatika. Draudzenei Dacei Zālītei lūdzu – aizej tepat pie Šandora (Šandors Gotvonī, vijoļu meistars Rīgā. – V. K.) un nopērc visas mi stīgas. Tās nav dārgas, ir tievākās, bieži plīst. Uzliku, mēģinājumā ļoti labi, bet koncertā – pušu!
Uz kādas vijoles tu spēlē?
Antonio Granjani. Tā ir ļoti īpaša, man to aizdeva privāts sponsors Londonā. Es ar to muzicēju jau četrus gadus, tas ir ilgākais laiks ar vienu vijoli. Kad mācījos akadēmijā Londonā, man bija aizdotas citas, arī Stradivari, bet ar tām esmu strādājusi ilgākais pāris mēnešus.
Ar šo esmu kā saaugusi, tā ir kā daļa no manis, paņemu rokā un jūtu visas nianses. Tas ir tāpat kā ar pazīstamu cilvēku, tā ir ne vien draudzība, tās ir attiecības. Es pazīstu savu vijoli ne sliktāk kā sevi pašu, zinu, kādās telpās tā skanēs vislabāk, un ja zāle būs pārāk sausa, vijole var arī neatbildēt.
Nupat pavīdēja ziņa, tavs brālis Roberts uzrakstījis kaverversiju, veltītu Eltonam Džonam, un, to noklausījies, slavenais mūziķis vēlējies ar Robertu tikties.
Brālim ir liels aranžētāja talants no popdziesmas radīt versiju vijolei, pat nezinu, kā viņš to dara. Robertam bija jāspēlē koncertā Eltonam Džonam, taču Covid-19 krīzes dēļ tas tika atcelts. Roberts sagatavoja ierakstu, ko leģendārais popmūziķis un komponists noklausījās, un viņam ļoti patika brāļa veikums, varbūt tiešām kādreiz viņi abi ar manu brāli kaut ko nospēlēs kopā…
Un jūs ar māsu un brāli trijatā?
Esam spēlējuši kopā ar citiem māksliniekiem Londonā un Grieķijā, iespējams, izdosies mūsu triju koncerttūre Latvijā un varbūt arī Izraēlā. Šobrīd esam izmētāti, Roberts ir Londonā, Margarita vingrinās manā dzīvoklī Berlīnē, bet es esmu Rīgā kopā ar tēti.
Kas tev lika pārcelties no Londonas uz Vāciju?
Vācijā ir daudz vairāk orķestru, tā ir klasiskās mūzikas zeme.
Bet vai līdz ar to nav lielāka konkurence mūziķu vidū?
No tā nebaidos. Patīk būt starp augsta līmeņa mūziķiem, jo esam unikāli. Man draugos ir izcili mūziķi, kā mūsējās vijolnieces Vineta Sareika un Baiba Skride, paziņu lokā arī citu tautību, savā spēlē atšķirīgi vijolnieki.
Ja ej savu ceļu, attīsti sevi kā individualitāti, no konkurences nav jābaidās. Drīzāk priecājos sadarboties, apmainīties domām un idejām, nevis kotēties kā lielai zivij mazā dīķī. Daudz labāk būt plašā okeānā.
Vai orķestri nav vēlējušies piesaistīt?
Esmu soliste, tas ir citāds dzīvesveids. Man patīk ceļot, esmu liela perfekcioniste, nekad neesmu apmierināta, šķiet, sāku dzirdēt mikrotoņus, vienu takti varu spēlēt stundām. Klausos ierakstu, šķiet, ir pavisam labi, bet mēģinot atkal gribas slīpēt, slīpēt. Lielākā grupā es laikam būtu ļoti kaitinoša kolēģe. Man patīk visu kontrolēt pašai, būt pašai savas laimes kalējai.
Kā Vācijā mūziķi pārdzīvoja Covid-19 krīzes laiku?
Man īstenībā patika šis laiks. Patika būt izolētai, es mājās sakārtoju visu līdz pēdējai adatiņai – notis, bildes, drēbes. Tāds laiks man nekad nebija bijis, kad esmu mājās trīs mēnešus. Iemācījos arī daudz jaunu skaņdarbu, tas bija brīdis, kad vari attīstīt sevi, izzināt, izslīpēt. Ir darbi, kurus tu turi pirkstos, bet ir arī skaņdarbi, kuri varētu būt nākotnes projekti.
Un krīzes laikā es strādāju priekš sevis. Es vispār izjūtu baudu kā mācīties, tā būt uz skatuves, man sagādā azartu aizraut publiku. Mūziķiem, kuri maksā nodokļus Vācijā, tika piešķirts sešu tūkstošu eiro pabalsts mēnesī. Man savā ziņā paveicās, jo pirms tam bija koncerti un es biju iekrājusi zināmu drošības spilvenu. Brīvmāksliniekam vienmēr tādam jābūt.
Esmu iemācījusies domāt uz priekšu arī finansiāli no bērna kājas, kad spēlēju uz ielas un krāju naudu ziemai. Protams, ja šādā situāciju būtu pirms pieciem gadiem, kad dzīvoju no rokas mutē, būtu visai traģiski.
Domāju, ka Latvijā vispār vajag vairāk rūpēties par jaunajiem māksliniekiem, un ne tikai valstij, bet arī individuāliem mecenātiem. Man arī savulaik būtu noderējis atbalsts ne tikai no valsts, bet arī no kāda labvēļa. Ja man nebūtu bijis ģimenes atbalsta, nez vai es būtu tā, kas tagad esmu.
Vai Londonā un Berlīnē ir senās mūzikas festivāli?
Man tādos nav nācies spēlēt, bet Anglija ir slavena ar baroka mūziku, te dzīvojis Hendelis, te ir ļoti daudz senās mūzikas ansambļu, bet es vairāk spēlēju ar lielākiem sastāviem. Rundālē būs mans pirmais Senās mūzikas festivāls.
Kāds ir bijis tavs vispriecīgākais un skumjākais notikums dzīvē?
Man pat tā vienu grūti izcelt. Varbūt tas gads, kad Londonas Karaliskajā akadēmijā mācījāmies mēs visi trīs. Es biju pēdējā gadā maģistrantūrā, brālis un māsa pirmajā gadā bakalauros. Dzīvojām kopā pašu remontētā mājiņā netālu no akadēmijas, tie bija lieliski laiki. Man vispār vienmēr veicies ar dzīvesvietām.
Tagad mitinos Austrumberlīnē, pa logu redzu zaļumus, kokus, dzīvoju otrajā stāvā ar balkonu, pa kuru var ielīst vienīgi kaimiņu kaķi, kuri pāris reizes to jau iemanījušies. Skumjākais? Nesen zaudēju vecmammu un vecotēti.
Un vēl no dzīves šķīrās tuvs draugs, filozofs Rodžers Skrūtons, ar kuru iepazinos Londonā, esam daudz runājušies par vēsturi un mūziku, esmu bijusi pazīstama ar viņa ģimeni, mācījusies no viņa grāmatām, viņš ir zināms kā viens no inteliģentākajiem konservatīvajiem filozofiem Anglijā. Cilvēka zaudējums ir vissāpīgākais dzīvē.
Vai ir kāds komponists, no kura tu vēlētos sagaidīt tieši tev rakstītu skaņdarbu?
Tas būtu liels pagodinājums. Un tad mums būtu jābūt kolēģiem, domubiedriem, man nav tādas pieredzes. Zinu, ka daudziem minimālisms neiet pie sirds, bet man ļoti patīk Filips Glāss, skaņradis, kas patiesi atradis sevi mūzikā. Priecātos, ja man uzrakstītu kāds mūsdienu komponists, kas neraksta tikai klasisko mūziku, bet spētu to savienot ar rokmūzikas elementiem.
Vai tev ir kādi strikti principi, kurus tu vienmēr ievēro?
Tā kā dzīvoju viena pati, tad saņemos un eju skriet, saņemos un lecu ar lecamauklu. Piespiežu sevi lasīt grāmatas – šobrīd par Itālijas vēsturi. Mūziķim jābūt personībai ar plašām zināšanām, citādi, nu cik ilgi sabiedrībā varēsi runāt tikai par vijoles spēli.
Vijoles spēlē katru dienu vingrinos divas, trīs stundas, bērnībā to darīju gandrīz cauru dienu. Berlīnē man paveicies ar kaimiņiem, neviens nesūdzas, bet es arī nespēlēju pēc deviņiem vakarā un agri no rīta. Turklāt vienu vakaru to daru dzīvojamā istabā, otru – guļamistabā, lai pa kripatiņai tiek visiem.
Nupat, 15. jūlijā, Igaunijā tu pirmoreiz spēlēji kopā ar orķestri “Kremerata Baltica”.
Tas bija ļoti saviļņojoši! Tāds pats notikums būs arī 24. jūlija koncerts “Dzimuši Latvijā”, kurā kopā ar diriģentu Aināru Rubiķi un “Simfoniettu Rīga” atskaņošu Čaikovski. Un pēc tam, 29. jūlijā, Dzintaros piemiņas koncertā Marisam Jansonam kopā ar LNSO spēlēšu Maksa Bruha Vijoļkoncertu.
Mums ar šā orķestra māksliniecisko vadītāju Andri Pogu bija izcila sadarbība – 5. martā, brīdi pirms krīzes, abi debitējām ar Londonas Karalisko filharmonijas simfonisko orķestri. Spēlējām Kadogana zālē ar brīnišķīgu akustiku. Andris vadīja visu programmu, es – spēlēju Bruha Vijoļkoncertu.
Un kā angļi nāca uz diviem latviešiem – diriģentu un vijolnieci?
Tūkstošvietīgā zāle bija pilna! Ar dažiem orķestra mūziķiem biju mācījusies kopā akadēmijā Londonā, parunājos pēc koncerta. Viņi sajūsminājās par skaņu, kādu mūsu LNSO mākslinieciskajam vadītājam izdevās izvilināt no orķestra, turklāt pēc tik īsas sadarbības. Labas atsauksmes – lielisks panākums, jo Karaliskais simfoniskais orķestris ir viens no prestižākajiem, pieder izcilākajiem sastāviem Anglijā. Ļoti priecātos, ja viņi vēl kādreiz vēlētos redzēt mūsu Andri Pogu pie savas pults.
Kas ir personības, pie kurām papildinies šobrīd?
Ir brīdis, kad saproti, ko pati vēlies pateikt mūzikā. Patiesībā ir bīstami palikt pie pedagoga pārāk ilgi, jo tad uz viņu pārlieku paļaujies un neiemācies aizstāvēt savu viedokli. Taču saviem pasniedzējiem esmu ļoti pateicīga – kā pedagogiem Dārziņa mūzikas skolā, tā, jo īpaši, manam un brāļa Roberta pirmajam vijoles skolotājam, pie kura es privāti mācījos desmit gadus, orķestra “Sinfonietta Rīga” mākslinieciskā vadītāja Normunda Šnē tēvam Romānam Šnē.
No cienījamā meistara iemācījos pacietību – lika strādāt pie katras nots! Kad esmu Latvijā, tētis cep kartupeļu pankūkas un ciemos aicinām arī manu pirmo vijoles skolotāju un mūsu visu triju klavierskolotāju. Kaut arī Romānam Šnē nākamgad būs deviņdesmit gadi, arvien mūsos ļoti ieinteresēts, man jautā – kā spēlēsi to “Ziemu”? Nākšot ar savu jauno audzēkni klausīties.
Un kura “Gadalaiku” daļa tev pašai visvairāk pie sirds?
“Vasara”! Zibeņi, pērkons, mākoņi badās, vari izlikt visu enerģiju! “Gadalaiki” ir viens no programmatiskajiem skaņdarbiem, kur Vivaldi, kurš sacerēja arī dzeju, savās notīs visu ierakstījis – šeit rej suns, te palo pavasara strauti, te sitas vēji, krusa, lietus.
“Rudenī” medības parādītas gan no mednieka, gan medījuma skatpunkta. Spēlējot to visu, vajag iztēloties. “Ziemā” savu roku it kā salīdzinu ar slidu, pati gan neesmu ne slidojusi, ne slēpojusi – būtu riskanti. Jāiedomājas kaut kas, ko nekad neesmu darījusi.
