“Vecums ir jāatzīst.” Saruna ar Ģirtu Ķesteri 0
Ļeva Tolstoja romāna “Anna Kareņina” emocionālais un morālais smagsvars vienmēr bijusi Annas un grāfa Vronska aizliegtā kaislība, taču Dailes teātris aicina uz mīlas trijstūri pirmoreiz palūkoties citām – pieviltā vīra Alekseja Kareņina – acīm. Režisors Dž. Dž. Džilindžers jaunā iestudējuma “Kareņins” pamatā licis krievu mūsdienu dramaturga Vasīlija Sigareva versiju par slaveno romānu, titullomu uzticot ĢIRTAM ĶESTERIM. Pirmizrāde piektdien, 29. martā.
Vispirms gribēju pajautāt, kāda tev ir šī sezona – pēc pagājušās sezonas pirmizrāžu un galveno lomu jaudas?
Ģ. Ķesteris: No mākslinieciskā vadītāja puses man tā uzdāvināta diezgan brīva. Pirmo pusgadu patiešām nodarbojos tikai ar to, ka ekspluatēju pagājušajā sezonā sastrādāto.
Varbūt izklausīsies vīzdegunīgi, bet šā brīža situācija teātrī mani totāli apmierina.
Vispirms jau ar to, kā man tiek piemeklēts repertuārs. Jo aktieris ir tas, kas to “lieto”, un ir svarīgi saprast, kas ir atbilstošākais. Dāvana ir, piemēram, iespēja spēlēt Lotes Fēkemansas “Indē” Rēzijas Kalniņas režijā – viņa strādā ar juveliera precizitāti, atbildot par katru aktiera skatienu un pagriezienu. Diemžēl izrādes nenotiek tik bieži, kā es vēlētos, – mana partnere, brīnišķīgā Inese Kučinska, ir ļoti pieprasīta aktrise Liepājas teātrī.
Ivana loma Jasmīnas Rezā un Dž. Dž. Džilindžera “ART” tev atnesa labākā aktiera godu teātra iekšējā balsojumā, kamēr līdz “Spēlmaņu nakts” balvai palika nominācijas pussolītis. Vai novērtējums balvas formā tev ir svarīgs?
Protams! Man tas bija svarīgi. Tā jau ir tikai poza – nu, nav tā vērtējuma – labi, tas nekas. Bet tad, kad tu to piedzīvo, tad ir oho! Kuram negribas to pelnītās algas sajūtu, ja zini, ka esi strādājis. Par teātra balvu lieki nepārdzīvoju – varbūt, ja pirms tam nebūtu bijis nekā, tad būtu tā skumjāk.
Tikmēr tevis spēlētais Svētais Augustīns un viņa atkarību grēksūdzes stāsts uz skatuves vairs neturpinās. Skatītājiem režisora Dmitrija Petrenko veidotā izrādes forma – lomu spēles – izrādījās par eksperimentālu?
Šis bija mazs, bet spožs uznāciens. Atradām interesantu formu, kādu autore Justīne Kļava absolūti nebija paredzējusi. Man šī bija retā iespēja priecāties par kolēģiem, tostarp arī vecāka gadagājuma, kuri ļāvās šādam pilnīgi nepieradinātam eksistences veidam uz skatuves – mēs tur, Augustīna grēksūdzē, dzīvojāmies kā bērni smilšu kastē.
Ir palicis personīgais ieguvums – ārkārtīgi priecājos, ka man vispār bija iespēja iepazīties ar Augustīna “Grēksūdzi”, kas citkārt, iespējams, nebūtu noticis. Manuprāt, tā ir jebkura vīrieša rokasgrāmata, ko var dāvināt draugiem kā obligāto lasāmvielu. Izgājis cauri dzīves kairinājumiem un kārdinājumiem – vājprātam, godkārei, slavas kārei, ambīcijām, zināšanām, alkoholam, sievietēm –, viņš beidzot pieņēma sevi tādu, kāds viņš ir. Protams, ar Augstākā palīdzību.
Šobrīd esi personiski pieņēmis vai varbūt attaisnojis vienu no tavām pēdējo gadu emocionāli smagākajām lomām – ģimenes tēva, vienlaikus seksuāla izmantotāja Helges lomu Aleksandra Morfova “Svinībās”?
Toreiz, kad Morfovs rīkoja “kastingus”, un bija varbūtība, ka Ķesteris varētu viņu spēlēt, biju pamatīgās sprukās. Par lomas pieņemšanu nevarēju izlemt trīs nedēļas – “nēsājos” apkārt, visiem uzdodams jautājumu – kur beidzas vīrietis-profesija un sākas vīrietis-dzīve. Aizbraucu pat uz Krimuldu pie mācītāja.
Pēkšņi izskanēja doma – pag, bet, ja tu tā “cepies” par šo lietu, tad kuram gan vēl vajadzētu spēlēt to lomu?
Tev ir ko teikt! Tajā mirklī sapratu – ja vari pievērst uzmanību šai vardarbības tēmai, pat ja tas notiek, uz skatuves sevi mazliet “upurējot”, tad ko vēl vajag? Jo ko tad mēs te, teātrī, citu darām, ja ne pievēršam uzmanību kaut kādiem dzīves aspektiem.
Krievu dramaturgs Vasīlījs Sigarevs, 2012. gadā dramatizējot Ļeva Tolstoja “Annu Kareņinu” pēc Maskavas Dailes teātra vadītāja Oļega Tabakova pasūtījuma, negaidīti pievērsa uzmanību skatītājiem un lasītājiem līdz šim mazpazīstamajam Kareņinam, Annas pieviltajam vīram. Starp citu, to toreiz Maskavā iestudēja jaunais latviešu režisors Viesturs Meikšāns. Ar ko kļūst interesants Kareņins, mīlas trīsstūra šķietami neinteresantākā šķautne?
Anna Kareņina nozīmē sakāpinātas jūtas, sievietes drāmu. Viņa ir tā, kas nevar apstāties un aiziet tik tālu savā jūtu impērijā, ka sāk prasīt neiespējamas lietas pat no cilvēka, ko viņa mīl. Ja cilvēku attiecības nonāk līdz tādai pakāpei, tad viens vienmēr nolūst – to izkāpinātību nevar izturēt.
Un turpat ir Kareņins, kā saka Tolstojs – lempīga gaita, atļukušas ausis… Neesmu redzējis Viestura Meikšana iestudējumu, savukārt Džo Raita filma man bija par nopulētu, taču neizdzēšamu iespaidu atstāja Borisa Eifmana balets “Anna Kareņina” ar Alekseju Avečkinu Kareņina lomā Nacionālajā operā.
Kas tur neinteresants! Spilgti, emocionāli! Gribu domāt, ka šīs emocijas mūsu režisora skatījumā arī kaut kādā ziņā ir šeit. Kaut kur manī ir šis dejotājs. Jā, ārēji viņš ir augsta līmeņa ierēdnis, konstitucionālās tiesas izpildītājs, likumdošanas pārstāvis. Mūsdienu izpratnē viņš būtu augsta līmeņa Krievijas Valsts domes deputāts, pazītu Putinu personīgi.
Vienpadsmit gados laulībā ar sievu viņam šķiet un – ne tikai šķiet –, ka viss ir kārtībā. Un, ja nav, viņš to nepamana, slinkojot personīgajā dzīvē. Tiesa, tās viņam gandrīz nav, jo no viņa neko neprasa. Kareņins saņem sitienu zem acs uzskatāmā veidā – sievas mīļāko. Un nekas, ne Dievs, ne kaut kādi argumenti tajā visā nelīdz, jo šī sieviete ir tāda… kalnos kāpēja. Un teātrī jau arī mēs dzīvojam tādā izkāpinātā pasaku žanrā. Viņai tas aizgāja līdz galam – līdz sliedēm.
Bet katrā sievietē mīt šī Anna – varbūt ne tik ilgstoši, varbūt zināmos periodos un ne ar tādām beigām.
Tomēr šis ir stāsts par vīrieti. Dzimumu, kam drāma nav un nevar būt raksturīga – ne Tolstoja laikā, ne tagad –, un par kuru saka, ka krunciņas to darot tikai labāku, bet neviens joprojām nerunā par vecuma nepievilcīgo pusi.
Par to arī ir stāsts. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka, saskaroties ar minēto dzīves faktu, Kareņins kļūst neaizsargāts. Atlobīts kā sīpols. Ar katru nākamo ainu. Paradoksāli, smieklīgi, bet reizē sāpīgi. Viņš cenšas to neizrādīt, bet pārdzīvo. Interesanti ir skatīties uz vīrieti ar slapjām biksēm. Un pēkšņi raisās kaislība, mīlestība, pēkšņi viņš iemīlas paša sievā. Kareņina un Annas attiecībās Kareņinam varētu būt aptuveni 45, viņai – 28 gadi. Un viņš noskatās, kā tas jaunais Vronskis tur darbojas. Vecums ir jāatzīst – ko tu mūžīgi izliksies jauns?
Izrādē, starp citu, ir gana jauneklīgs aktieru sastāvs – tiesa, to pieprasa pašu varoņu vecums. Un tomēr, ko tu domā par jaunības kultu teātrī? Jūti konkurentu elpu pakausī?
Cik tad mēs, četrdesmit piecdesmit gadus vecie aktieri, te esam, kas vēl joprojām startē šajā zonā? Maz. Nejūtos apdraudēts.
Protams, šobrīd, ņemot vērā teātra “ražošanas” apstākļus un tempus, tiek veidots kaut kāds jauno aktieru kults.
Katru gadu uzņem kādu kursu, no kura pēc tam lielu daļu palaiž brīvībā, un viņiem ir ļoti jācīnās, lai vispār kaut kur tiktu klāt, parādītu sevi.
Tu sevi uztver kā Džilindžera veidotu aktieri?
Tādā ziņā, ka viņš kā stalkeris ņem aiz rociņas, ved kaut kur un tu paļaujies. Protams, iegūsti kaut kādu informāciju, maksimālu atklātību, spēju noformulēt, un arī viņš sevi pēta kā trusīti. Esam paspēlējušies krietnu laiku. Bija akciju teātris pretēji visiem un par spīti visiem. Padzīvojāmies marginālismā maksimāli un, manuprāt, veiksmīgi.
Džilis audzina drosmīgu aktieri. Arī šoreiz viņš ņem mani aiz rokas un ejam caur katru pozīciju. Tu pakusties soli, un … “nē, tā tu nedari”! Tā ir unikāla skatuves sajūta, tās mazās ainiņas, kas seko viena otrai, – mūzika, Artūra Bērziņa veidotās dekorācijas, tas viss kaut kādā brīdī kļūst vienkārši baudāmi. Protams, šī nav krievu klasika, šī ir Sigareva, ne Tolstoja valoda. Ja vēlaties, kino valoda – izkāpinājumi, ātri dialogi, aprautas frāzes.
Labu brīdī ļaudis nāca uz teātri paskatīties uz Leonu vai Fēliksu no “UgunsGrēka” uz skatuves. Vai līdz ar Riharda Muižnieka lomu “Svešajā sejā” tavs seriālu laiks ir aiz muguras?
Nekad nevar līdz galam zināt – nevelku krustu pāri. Šā brīža situācija radusies, atlases veidā iepazīstoties ar to, kas ir piedāvājumā. Un ir labi, ka man ir šāda atelpa no televīzijas. Protams, esamība ekrānos darbojas vienkārši un ir savā ziņā māneklis, atstājot pēdas gan maciņā, gan reitingā. Bet manā gadījumā jautājums nav par šo ārējo rezultātu.
Man svarīgs ir tas, ko tu tur dari. Vai tev ir ambīcijas un tu gribi, lai tas būtu līmenī vai vienkārši aizej un “atdežūrē”, kas, starp citu, ir ļoti iespējams, jo žanrs to pieļauj. Man tā nebija, un mani tas raksturo. Tu pieķeries lietai kā amatam, stūrei, kas ir tavās rokās, un nedod atlaides. Tad arī rodas kaut kāda jēga.
Izrāde “Kareņins” Dailes teātrī
* Režisors – Dž. Dž. Džilindžers, scenogrāfs Artūrs Bērziņš, kostīmu māksliniece Katja Šehurina, horeogrāfe un režisora asistente Linda Kalniņa, lelles režija – Santa Didžus, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.
* Lomās: Ģirts Ķesteris, Lelde Dreimane (Anna), Gints Andžāns (Vroniskis), Ieva Florence, Rūdis Bikšus, Dārta Danēviča, Anete Krasovska, Mārtiņš Upenieks, Juris Bartkevičs, Santa Didžus vai Dana Avotiņa-Lāce.
