Anda Līce: Kas ir tā “normālā dzīve”, ko cilvēki gaida pēc pandēmijas beigām? 34
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ziemā mēs gaidām pavasari, pavasarī – vasaru, vasarā – rudeni, rudenī – ziemu. Tāda ir cilvēka daba. Kopš pasauli ir piemeklējis Covid-19, cilvēki saka, ka viņi gaidot normālas dzīves atgriešanos.
Vai tas nozīmē, lai viss atkal būtu tā, kā bija pirms tam?
Palūkojoties atpakaļ, redzam – tad ar daudz ko bija arī neapmierinātība. Tagad gan tā sāk izbalot. Ja neizvērtējam iepriekšējos laikus, tad neko no tiem arī nemācāmies.
Atgriežoties vēlmē patērēt tikpat negausīgi kā pirms pandēmijas, ir maz cerību, ka jēdzienu “normāla dzīve” mēs piepildīsim ar jaunu saturu un kultūru no vērtību saraksta pēdējās vietas beidzot pārcelsim uz vienu no pirmajām.
Kāda ir tā lielā ideja, kurai kalpot mūs aicina valsts?
Kā var noprast no pirmo personu runām, tā ir labklājība. Vai tā ir līdzeklis kaut kā vēl lielāka sasniegšanai vai tikai mērķis? Ja vienīgi mērķis, tad neskaitāmi cilvēki tiks sabradāti, ja līdzeklis, tad piecelti kājās.
Sakarā ar to, ka tik dramatiski ir noslīdējusi morāle, mēs esam diezgan zemu krituši visās nozīmēs, un oficiālais optimisms neko daudz nepalīdz.
Es nesen noskatījos režisora Vladimira Hotiņenko pēc Dostojevska romāna “Velni” veidoto tāda paša nosaukuma televīzijas seriālu. To nebija viegli skatīties, jo boļševiku priekšgājēju dvēseles un līdz ar to arī viņu rīcība filmā atklājās visā savā kailumā.
Šis romāns iznāca 1872. gadā, gandrīz pusgadsimtu pirms 1917. gada revolūcijas un izrādījās pravietisks tolaik un ir ļoti aktuāls arī mūsdienās. Un ne tikai Krievijā.
Tā kā tur joprojām nav notikusi vēstures izvērtēšana, tas, ko kristietībā sauc par grēku nožēlu, vēsture nemitīgi atkārtojas.
Ne tik burtiski un uzkrītoši tā atkārtojas arī Latvijā un daudzviet citur pasaulē. Cilvēci veido tādi grūtgalvīši, kuriem katrā klasē ir jāsēž ne tikai vairāki gadi, bet pat gadu simti.
Un, lai sēdēšana būtu priecīgāka, mēs dalāmies ar stāstiem par progresu. Ja mēs bēgam no sevis, viens no otra un no Dieva, tad ar progresu kaut kas nav kārtībā.
Es apbrīnoju ārkārtīgi talantīgos jaunos aktierus – seriāla galveno lomu tēlotājus. Viņi pārstāv to paaudzi, kurai nav vienalga, kas šodien notiek ar viņu tautu un valsti.
Atšķirībā no tāda paša vecuma ļaudīm, kas ļāva sevī atraisīties viszemiskākajām dziņām un Krievijā izraisīja asiņaino revolūciju, viņi ilgojas pēc savas tautas patiesas garīgās atmodas, un, pateicoties viņiem, cauri ciešanām neapturami dzenas jauni cerību asni.
