Māris Antonevičs: Putina politikai dots apzīmējums “rašisms” 10
Iesākumā kāda globālajā tīmeklī izlasīta anekdote. Kādai Odesas ģimenei zvana radi no Sanktpēterburgas:
– Dzirdējām, kas jums tur notiek. Tās ir šausmas, brauciet pie mums, mēs jūs te izmetināsim.
– Pag, kādas šausmas, un kāpēc mums kaut kur jābrauc?
– Jums taču fašisti visu Ukrainu pārņēmuši.
– Nē, nav tik traki, pagaidām tikai Krimu…
Slavenais Odesas humors. Tomēr vārdi “fašisti”, “nacisti”, “Hitlers” Ukrainas notikumu sakarā skanējuši ļoti bieži no abām pusēm. Apsaukāšanās līmenī tam varbūt pat nebūtu vērts pievērst īpašu uzmanību, taču saturiski gan. Ja Krievijas iedzīvotājam sāktu stāstīt, ka viņa valsts vadītājs savā politikā izmanto nacistu metodes, viņš, visticamāk, pārsteigumā izplestu acis. Krievu vairākuma izpratnē nacisms ir Hitlera ūsiņas, kāškrusti, vācu marši, taisni izstieptas rokas, nacistu formastērpi un Vērmahta ieroči, nevis politika, kas aiz tā visa stāv. Tā pat nav propaganda, tā ir gadu desmitu laikā izveidojusies uztvere, kas, starp citu, nav sveša arī rietumvalstīm, ja atceramies mūžīgās diskusijas par Hitlera un Staļina režīmu ļaunuma salīdzināšanu. Lai gan Staļina tēls mūsdienu Krievijā ir ļoti populārs, Putins savās darbībās tiešām vairāk sāk līdzināties Hitleram, jo izmanto nacionālismu un “tautiešu” aizstāvību gan kā ģeopolitisku argumentu, gan sabiedriskā noskaņojuma veidošanas instrumentu. Starp citu, jau parādījies diezgan precīzs apzīmējums šai Krievijas politikai – “rašisms” (no angļu “Russia” (Krievija) + “fašisms”).
Pateicoties “Latvijas Avīzes” lasītājai Birutai Bētai, nesen uzzināju par kādu interesantu grāmatu – Ernesta Treiguta-Tāles “Latvieši, karš ir sācies!”. Tas ir dokumentāls materiāls, kas rakstīts dienasgrāmatas veidā 1936. – 1944. gadā. E. Treiguts-Tāle kā Latvijas un Lietuvas telegrāfa aģentūras darbinieks 1937. gadā tiek nosūtīts uz Berlīni, kur ir liecinieks tam, kā tiek konstruēta nacistiskās Vācijas politika. Arī attiecībā uz Baltijas valstīm.
Spriediet paši:
– Vācu emigranti, kuri atstāja Baltiju 1920. gadā, uzskata par savu pienākumu palīdzēt Baltijas valstīs palikušajiem vāciešiem. Tas attiecoties pirmām kārtām uz baltvācu jaunatni, kurai jācīnās pret latviešu pretestību.
– Kas baltvāciešiem te par dzīvi? Studēt var tikai ar ierobežojumiem, tas ir, ja iztur pārbaudījumus latviešu valodā! Pases ierakstos kropļo baltvācu uzvārdu rakstību un tā tālāk.
– Veikli slēpti Berlīnes naudas pārvedumi šejienes baltvācu naciķiem – oficiāls pabalsts baltvācu kultūrinstitūtiem. Tagad Rīgas naciķi izvirzījuši jaunu saukli: “Latvieši atņēma mūsu senčiem pagātni, bet mūsu jaunajiem nākotni.”
– Baltvācu naciķu jaunatnes sanāksmē ir runāts par “drīzu latviešu valdīšanas galu”, apmācībām atpūtas nometnēs, kur jaunos iepazīstina ar naciķu propagandas literatūru no Vācijas.
– Pēc Kārļa Ulmaņa runas, dibinot Rakstu un mākslas kameru, naciķu izdevumi rakstīja: “Ulmanis ir aizmirsis, ka 25% Latvijas iedzīvotāju ir sveštautieši. Neiedomājami, ka vecajai tradīcijām un sasniegumiem bagātajai vācu kultūrai tagad ir jāpakļaujas latviešu kultūrai.”
– Latvijas valdība, risinot mazākumtautību problēmu, neņem vērā vēsturisko attīstību, ar savu nepiekāpību šajā jautājumā izaicinājusi Vāciju.
– Rīga vēloties labas attiecības ar Berlīni, bet tam varēšot ticēt tikai tad, ja Ulmaņa valdība revidēs savu nostāju pret baltvāciešiem.
– Baltvāciešu apspiešana kavējot draudzīgas attiecības, jo Berlīne to nevarot ignorēt.
Kaut kas pazīstams, ne?
