Kamaniņu sportā kaut kas ir jāmaina 3
Pēc sacensību sezonas būs nopietna saruna ar treneriem un sportistiem – Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidents Atis Strenga ir sarūgtināts par mūsu atlētu nespēju Siguldā viņnedēļ aizvadītajā pasaules čempionātā.
Iekšējā konkurence
– Kāda pēcgarša tev palikusi pēc čempionāta?
– Divējādas izjūtas. Sportiskajā ziņā tas mums bija ļoti bēdīgs, sliktākie rezultāti savā trasē, arī paši atlēti atzīst, ka vajadzēja nobraukt labāk. Bet citādi bija lieliskas sacensības, daudz skatītāju, visi atzinīgi novērtēja gan ledus kvalitāti, gan pārējo, nebija nevienas pretenzijas. Starptautiskās federācijas pārstāvji teica, ka šis ir viens no labākajiem čempionātiem pēdējo 20 gadu laikā. Esam ļoti gandarīti.
– Cik medaļas biji uzcerējis pirms čempionāta?
– Vienu vai divas – brāļiem Šiciem un vēl vairāk stafetē. Paskatoties rezultātus, jāteic, ka trešā vieta stafetē bija vairāk nekā reāla. Kāpēc neizdevās? Elīzai Tīrumai trauma bija patiešām smaga, bet pati rāvās startēt un varbūt mazliet pārvērtēja savas spējas. Iespējams, savu lomu nospēlēja psiholoģija – pašu trase, skatītāji. Tomēr nevienu no malas nevar vainot. Arī vīriem braucieni neizdevās.
– Kāpēc brāļi Šici Siguldā nekad netiek uz pjedestāla?
– Viņiem kamanas taisītas lielākoties citām trasēm. Iepriekšējos gados negāja trases augša, toties lejā bija lieli ātrumi. Šoreiz otrādi – augšā viss kārtībā, bet lejā zuda ātrums. Īsti nav atbildes, kāpēc tā.
– Gandrīz nevienam no mūsu sportistiem Siguldā neizdevās divi vienlīdz labi braucieni, līdz ar to rodas jautājumus, kāda ir darba kvalitāte treniņos. Vai pieļautas kļūdas?
– Protams, rezultāti rada zināmas bažas. Paskatīsimies, kā mums veiksies pēdējos divos Pasaules kausa izcīņas posmos, taču pēc sezonas būs nopietni jārunā gan ar treneriem, gan ar sportistiem. Kaut kas ir jāmaina. Nevar teikt, ka mums tehnikā bija lielas problēmas. Ja nevar veikt divus vienādus braucienus…
– Pirms 12 gadiem Latvija pasaules čempionātā Siguldā ieguva divas medaļas. Vari salīdzināt savu saimniecību toreiz un tagad?
– Uz priekšu esam gājuši, taču jāsaprot, ka 2003. gadā daudzas citas komandas nebija tik spēcīgas – kanādieši un amerikāņi spēruši platu soli uz priekšu, par krieviem nemaz nerunājot. Viņiem palīdzējuši treneri no Vācijas un Itālijas, jūtams uzrāviens no Soču spēlēm, ir ļoti labi jaunie un liela iekšējā konkurence – tas dod rezultātu. Mums visvairāk pietrūkst tieši šādas konkurence un darba. Jāstrādā cītīgāk. Arī jauniešu komandā vajadzīgas novitātes, tagad šajā darbā iesaistījies Pēteris Cīmanis, un domāju, ka tas dos rezultātu.
Cilvēciska kļūda
– Kāds bija pasaules čempionāta kopējais budžets?
– Apmēram 200 – 250 tūkstoši eiro. Vācieši teica, ka nākamgad viņiem būs trīs reizes lielāks. Mums gandrīz visu darbu paveica četras meitenes, viņiem būšot 12 cilvēku komanda. Taču mēs tikām galā ļoti labā kvalitātē, tāpēc esmu lepns par mūsu cilvēkiem. Jau sākam domāt, kad nākamo reizi varētu uzņemt pasaules čempionātu.
– Kas īsti notika apbalvošanas ceremonijā, kad tika atskaņota Austrumvācijas himna?
– Dīdžejs kļūdījās. Viņš vienmēr lietoja disku, bet tagad, lai būtu drošāk, himnas iekopēja datorā, un tās samainījās vietām. Viņš pustumsā paskatījās, ka ir Germany, bet neievēroja, ka šim vārdam priekšā ir East (Austrumi). Muļķīga kļūda. Es uzreiz gāju klāt, arī vācieši sāka bļaut, ka nav īsti kārtībā, un 15 sekunžu laikā nepareizo himnu izslēdza.
– Tev kā federācijas prezidentam bija jānosarkst šajā brīdī?
– Jā, protams. Tas nebija patīkami, taču arī paši vācieši atzina, ka ikvienam var gadīties cilvēciska kļūda. Varbūt arī kāds par to dusmojās, bet lielākā daļa tomēr izturējās saprotoši. Nebija tā, ka uzvarētājiem tiktu sabojāts noskaņojums.
– Kāpēc stafetē kanādieši netika diskvalificēti? Semjuels Ednijs finišā taču netrāpīja pa klapi.
– Par to vēl būs daudz diskusiju. Pēc noteikumiem ir tā, ka jātrāpa ar roku. Mums likās, ka viņš tikai ar ķiveres vēju pakustināja klapi. Protests tika iesniegts, bet žūrija to noraidīja. Skaidrs, ka par to vēl runās, taču rezultāti netiks mainīti. Starp citu, kanādieši uz mums bija mazliet dusmīgi, ka Soču olimpiskajās spēlēs viņiem, tā teikt, atņēmām medaļu – tur Kanādas komanda palika ceturtā. Tagad viņi tika pie godalgas, un vienojāmies, ka esam norēķinājušies (smejas).
