– Rēzeknes “Goru” un koncertzāli Cēsīs ierindojat pēc tam? 1
– Cēsu koncertzāle ir eleganta, tur patīkami būt iekšā, ir omulības un intimitātes sajūta, bet ēka tomēr lielā mērā ir pārbūve, pielāgojums. “Gors” ir labs projekts, Rēzeknē iesēžas, tas kopumā ir cienīgs veikums, taču “Lielais Dzintars” Liepājā noteikti ir interesantāka arhitektūra. Atkal jāpiebilst – ja tiks pilnībā realizēts.
– Vai to koncertzāļu mums nav par daudz, vai tās atmaksāsies, vai varēs piepildīt ar klausītājiem?
– Vai atmaksāsies? Ja domājat naudas izteiksmē – neatmaksāsies. Neviena. Taču man ir mīļš teiciens, kas nāk no Ziedoņa. Pa desu debesīs neuzkāpsi. Ar klausītājiem varēs piepildīt, ja būs saturisks piedāvājums, ja pie tā tiks strādāts ar sirdi un degsmi nevis lai nopelnītu aldziņu. Jātiecas, lai tauta kopumā inteliģences, izglītības un kultūras ziņā būtu vismaz vidusslāņa līmenī. Vienīgais derīgais izraktenis Latvijā ir te – kaulu kambarītī, tās ir mūsu smadzenes, un te ir atgriezeniskā saite, to kapacitāti kaldina mūzika, māksla un kultūra kopumā.
– Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere man nesen teica, ka Rīga pagaidām var paciesties ar akustisko koncertzāli, jo rīdzinieki ir turīgāki un var atļauties braukt uz koncertiem reģionos.
– Jā, labi, ka mums ir tā dēvētās reģionālās zāles, pirms koncertzāle top Rīgā. Taču vienmēr esmu uzskatījis, ka Rīgai ar tik piesātinātu koncertdzīvi, kāda ir nebūt ne visās Eiropas pilsētās, noteikti vajadzīga sava akustiskā koncertzāle. Nekad neesmu slēpis savu viedokli. Viena no vissliktākajām vietām būtu kādreiz iecerētais AB dambis sliktās piekļuves dēļ. Savulaik teicu un arī tagad piekrītu tiem, kas pašlaik runā par privāto – publisko partnerību, ka piemērotākais ir Skanstes ielas rajons, vienīgā neapbūvētā viegli sasniedzamā vieta. Tajā arhitektiem ir pilnīgi brīvas rokas jebkādam atvēzienam. Nezinu gan, kur tieši būvi plāno, jo labākie pleķīši, visticamāk, no Rīgas domes droši vien jau iztirgoti.Tā nav nekāda krūmu, kā izteicās arhitekts Sīlis, bet nākotnes vieta, ar roku sasniedzama un no Rīgas centra gandrīz kājām aizejama.
Taču esmu pilnīgi un bez atlaidēm Anda Sīļa un viņa kolēģes Zaigas Gailes pusē, kad viņi uzstājas Okupācijas muzeja sakarā. Ja bijusī Mākslinieku savienības komjaunatnes sekretāre televīzijas raidījumā publiski izsakās, ka Rīgas dome projektu tīši kavē, liekot saprast, ka vaina Maskavas sponsorētā partijā, tā ir muļķība un visšausmīgākā demagoģija.
Lai Rīgu varētu pazīt un sajust, laikam tomēr tajā jāpiedzimst. Man acu priekšā, kā jauca nost Rātsnamu. To redzēju, vēl puika būdams. Viss tas kvartāls jau tā ir daudz cietis un samocīts uz nebēdu. Vēl jauns cilvēks būdams, ar šausmām skatījos uz toreizējo Strēlnieku, tagadējo Okupācijas muzeju. Labi, pieņemsim, to kā modernās arhitektūras pieminekli tagad nevar aizvākt. Bet kāpēc ar tā dēvēto “Nākotnes namu” samocīt šo kvartālu vēl vairāk? Tas būtu barbarisms. Jau daudz naudas ieguldīts? Bet kā šis kvartāls Rīgā izskatīsies? Un nav tiesa, ka arhitekti nebūtu iebilduši. Runāja pretim jau deviņdesmitajos gados, taču ne tik skaļi.
Cienot Birkertu kā arhitektu, nevar neredzēt, ka pat ģeniāliem meistariem ne viss labi iznāk. Diemžēl no centra puses skatoties, katru reizi nonāku šausmās, ieraugot to “princešu kronīti” ēkas smailē. Tiesa, īstenojot Nacionālās bibliotēkas projektu, paši esam to sabendējuši. Pēc sākotnējām skicēm būve bija daudz lielāka, gandrīz līdz dzelzceļam. Ja tiktu īstenots sākotnējais projekts, Gaismas pils būtu daudz ievērojamāka būve nekā patlaban. Te nu atkal redzam optimizācijas sekas. Nekautrējos to pateikt. Lai mani lamā, bet es pārāk mīlu Rīgu un man nav vienaldzīgi kā tā izskatās.
