– Vai uz Liepāju tagad bieži mēdzat aizbraukt? 1
– Pērn, kamēr noritēja “Lielā Dzintara” celtniecība, bija tādi īsi izskrējieni.
– Liepājai tā arī neizdevās līdz galam jūs integrēt…
– Gluži otrādi – biju ļoti integrēts! Citādi nebūtu cīnījies par “Lielo Dzintaru”.
– Vai tagad uzceltā ēka atbilst jūsu izlolotajam sapnim?
– Kaut kam jau vajag ļoti ticēt. Tad tas arī piepildās. Es ļoti ticēju, ka Liepājā būs koncertzāle, ticēju pat tad, kad nebija neviena, kas tam ticētu. Dzīvoju ar šo ticību un atļaujos domāt, ka tas lielā mērā ir palīdzējis, lai brīnums notiktu. Jo tas, ka Liepājai un visai Latvijai ir šāda zāle, patiesi ir brīnums. Tā ir visas mūsu zemes kultūras stimulētājs un rādītājs.
Nezinu, kā pirmskara Latvijā, bet atjaunotajā notika pirmais starptautiskais arhitektūras projektu konkurss. Ciešā sadarbībā ar Arhitektu savienību, bijām celmlauži, jauna ceļa atvērēji.
Rakstot ēkas programmu, aptaujāju Liepājas varasvīrus, vai nevajadzētu būvē iekļaut arī mūzikas skolu? Atbilde – nē. Tā esot piekritīga valstij, koncertzālē nav vajadzīga. Varbūt Liepājas bibliotēku? Arī ne. Un tad, kad projekts ir izstrādāts, uzrodas kāds, kas saka, nē, mums jaunajā ēkā noteikti vajag ievietot arī mūzikas skolu. Jau gatavā projektā! Tas nozīmēja, ka viss labākais skolai netiks, jo būs dažādi ierobežojumi, lielā mērā tiks bojāta arī ēka, jo tai atņems citas funkcijas. Cietīs pirmais stāvs, šī publiskā telpa, kur varētu notikt jebkas – izstādes, kultūras gadatirgi utt. Īpaši ziemās tā varētu būt lieliska tikšanās vieta liepājniekiem.
Diemžēl mūsu bāleliņi līdz tam nav izauguši, lai tādas lietas saprastu. Līdz ar mūzikas skolas mākslīgu iespiešanu daudz kas sabojājās no pirmā stāva funkcijām, nemaz nerunājot par vēlāku visādu optimizāciju ietekmi. Šī jēdziena doma un būtība pie mums ir ļoti izkropļota. Mūsu zemē optimizācija nenozīmē kaut ko uzlabot, bet tikai nogriezt, noņemt, samazināt. Publiskajai telpai vajadzēja būt sešus metrus augstiem griestiem, nodzenam līdz trim kā Hruščova mājās. Viss tiek attaisnots ar līdzekļu trūkumu. Tev ir iebildumi? Nu tad saproti, neuzcelsim vispār… Tāda ir atbilde. Normāla, parasta, demagoģiska šantāža. Nē, nē, es taču gribu, lai uzceļ, tāpēc apklustu… Tad nu paliek vienīgi pati zāle, ēkas sirds…
Paldies dievam, zāle savā apjomā un kubatūrā ir palikusi kā projektā iecerēts, taču lielas problēmas ar tehniskiem risinājumiem. Skatuves aizmugurē nepieciešamās automātiski paceļamās grīdas vietā ielikta arhaiska, nemobila, smaga koka podestūra, kurai pat ritentiņi nav pielikti. Līdz ar to tiek aizbūvētas un kļūst neizmantojamas skatuves galvenās durvis.
Pirmais, ko pēc Liepājas apmeklējuma man teica Raimonds Pauls, – kas tā par zāli, kur nevar normāli pārbīdīt klavieres! Pirms trim dienām saņēmu vēstuli no arhitektu biroja. Kad tikāmies, arhitektam teicu – pamēģiniet mūsējiem iestāstīt, ka skatuves priekšējā segmentā jāuzbūvē atsevišķs lifts līdz orķestra bedres līmenim, lai var nolaist klavieres, iebīdīt “kabatiņā” zem skatuves un uzcelt atkal augšā skatuves grīdu. Tāds tagad būtu risinājums. Bet tas, protams, maksātu kādu naudu. Un, ja arī apsaimniekotāji saka nē, neko nevar izdarīt?
Arhitekts man atsūtīja garum garu vēstuli, kur vācu precizitātē izklāstīts, kas bijis paredzēts un nav izdarīts, un ko pasūtītājs (bez uzvārda) noraidījis. Mēs paši daudz ko esam sacūkojuši, tādus objektus kā “Lielais Dzintars” jāceļ ar vīziju, nevar rēķināt, ka tas izmaksās vienu vai divus miljonus vairāk. Nākotnei tas taču ir sīkums. Tādus namus labākajā gadījumā ceļ reizi simts gados, bet, visticamāk, – vēl retāk. Un, ja ceļ, šādai būvei lielā mērā jābūt perfektai, bet tāda šī ēka patlaban nav. Man ir iemesls domāt, ka arī apsaimniekots netiek pietiekami efektīvi.
Ir vēl viena lieta. Pa kurieni cilvēki patlaban iet zālē? Neko diža tā ieeja no ielas nav un arī aizved uz ne pārāk platām kāpnēm. Taču galvenā ieeja ēkas projektā bija paredzēta otrā stāva līmenī pa īpašu slīpumu jeb tiltu pāri Radio ielai. Projektā bija paredzētas arī slīdošās kāpnes, bet pašlaik ir tikai kuģa trapam līdzīgas pagaidu trepes, kuras neviens nelieto, bet publika iet pa pirmo stāvu, kas nekad nebija domāts kā galvenā ieeja. Manis minētais tilts ir atstāts kā otrā kārta, un tās galā vēl īpašs būvapjoms – kā trešā kārta. Šajā būvķermenī – ēkā trīs stāvu augstumā -, kurai arhitekts devis tikai apjomu, var ietilpināt jebko – universālveikalu, viesnīcu, izstāžu zāli. Šī daļa ir svarīgs kompozicionāls elements, kā atsvars, bez kura “Lielais Dzintars” izskatās šķībs, greizs, šķiet, gāžas. Brīnos, ka neviens neredz šīs vizuāli būtiskās sastāvdaļas trūkumu. Lai otro un trešo kārtu – tiltu un būvķermeni tā galā – uzceltu, nebūtu vajadzīgi ne valsts, ne pilsētas līdzekļi.
Projektu īstenot varētu uzticēt jebkuram privātam investoram. Man var stāstīt, cik vēlas, ka nav gribētāju. Taču neesmu dzirdējis, ka kāds nopietni strādātu pie šāda piedāvājuma. Ir taču atļauti visādi mehānismi, lai stimulētu interesi. Kaut visvienkāršākais – ļoti ilgstoša zemes nomas nodokļa atlaišana. “Lielais Dzintars” ir viens no nozīmīgākajiem un interesantākajiem arhitektūras objektiem jauno laiku Latvijā. Vai nav pelnījis īstenošanu līdz galam? Ja tas būtu īstenots pilnībā, kā iecerēts, varētu teikt – “Lielais Dzintars” ir objekts numur viens. Pagaidām tas tā vēl nav.
