Kaut kājas basas, tomēr bija slimokases . Intervija ar Arni Vīksnu 0
No 19. līdz 21. septembrim notiks Latvijas ārstu 7. kongress. Viens no tā rīkošanas iemesliem ir Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) atjaunošanas 25 gadu jubileja. Šajā laikā klajā tiks laista arī medicīnas vēsturnieka profesora Arņa Vīksnas grāmata “Latvijas Ārstu biedrība. Atskats un apskats. 1822–1939–1988–2013”.
Tikos ar grāmatas autoru, lai uzzinātu, kā pašreizējā veselības aprūpes sistēma izskatās uz dažādu laiku fona. Arnis Vīk-sna daudzus gadus ir arī Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) valdes sastāvā.
A. Vīksna: – Šis ir septītais pēckara kongress, bet, ja ņem vērā, ka Latvijā pirms kara tika rīkoti trīs kongresi, tad var teikt, ka šonedēļ notiks desmitais ārstu kongress. 1989. gadā bija pirmais Vispasaules latviešu ārstu kongress. Ideja to organizēt esot dzimusi 1988. gadā naktī no 30. uz 31. maiju Bostonas viesnīcā “Plazza”, tiekoties diviem profesoriem, katram no okeāna savas puses – ortopēdam Bertramam Zariņam un biomehāniķim Haraldam Jansonam. Melno darbu kopā ar H. Jansonu veica LPSR Medicīnas zinātnisko biedrību savienības priekšsēdētājs Vilnis Dzērve un Latvijas Ārstu biedrības prezidents Ivars Krastiņš. Sarunās ar LKP centrālo komiteju un Valsts drošības komiteju izdevās pierādīt, ka latviešu kongress ir arī Latvijas kongress. Padomju laikā bija diezgan grūti to dabūt cauri, turklāt krievu kolēģi jutās aizvainoti, ka viņiem būs jārunā latviešu valodā. Vienīgais krievu valodā runāja profesors Aivars Strēlis no Sibīrijas, kurš bija izsūtīts, mazs puisēns būdams, dzimto valodu nebija aizmirsis, bet viņam bija grūtības ar medicīnas terminoloģiju latviešu valodā. Pēkšņi visi, kuri bija pieraduši runāt tikai un vienīgi krieviski, uzstājās latviešu valodā.
Interesanta bija ebreju kolēģu pozīcija, kas bija ļoti toleranti, – viņi pateica, ka mēs dalāmies pēc specialitātēm, nevis pēc tautības, un runāja tikai latviski. Vēlāk, jau pēc kongresa, delikāts jautājums bija LĀB goda biedru ievēlēšana. Tur vajadzēja iekļaut profesoru, ierindas ārstu, kādu ārstu no laukiem, obligāti bija jābūt ārstam no Latgales, kā arī ebreju un krievu ārstu.
1992. gadā krievu kolēģi nodibināja Latvijas Krievu kopienas medicīnas asociāciju, kas atradās Rīgas kara hospitālī un ko LĀB atbalstīja, taču asociācija diemžēl ātri izputēja.
– Ārstu biedrības ideja jau kopš tās pirmsākumiem ir virzīta uz veselības aprūpes uzlabošanu. Bet ar šī uzdevuma izpildīšanu ir mūžīgas problēmas. Nav naudas un nevar uzlabot!
– Mēs daudzas lietas darām ne tik daudz ārstu, cik pacientu labā. Diemžēl mums nav izdevies panākt obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu. Tā būtu jāīsteno nevis caur ministriju, bet caur slimokasi.
Veselības ministres Ingrīdas Circenes ideja sniegt plānveida veselības aprūpi tiem, kas nomaksājuši nodokļus, principā ir pareiza, taču ārstniecības nauda nedrīkst atrasties ministrijas pārziņā. Tur jau tā nelaime, ka no tā naudas maisa neviens negrib atteikties.
Lietuvā un Igaunijā jau sen tas ir nokārtots, bet pie mums nav, jo vienmēr kāds grib pirkt dārgus medicīniskos aparātus, celt nevajadzīgas būves utt. Pirmskara Latvijā visa medicīnas nauda bija slimokases rokās, tad nebija ne rindu, ne kukuļu ārstiem.
– Deviņdesmitajos gados taču katrā reģionā bija slimokase…
– Tas bija tikai nosaukums, jo no klasiskajām slimokases funkcijām tika izpildīta tikai neliela daļa. Slimokasei jābūt tikai divām pusēm – ārsta un pacienta pusei, nevis trim – pa vidu arī administratoriem. Pirmskara Latvijā, lemjot par veselības aprūpes jautājumiem, ārstiem bija sava profesionālā savienība, kas viņus pārstāvēja, slimokasēm – sava savienība, no katras bija pa trim pārstāvjiem, un bija viens pārstāvis no Veselības departamenta, bet viņam nebija balsstiesību. Tātad faktiski pārstāvniecībā bija tikai divas puses – ārsta un pacienta. Pacients vienmēr bija noteicošais. Tagad pacienti savas tiesības var īstenot tikai politiskā ceļā caur partijām. Pasakiet man vienu partiju, kura aizstāvētu pacientus? Tas būtu jādara sociāldemokrātiem, bet Latvijā tādu nav. Varbūt “Saskaņas centru” tas interesēs? Uz to pusi velk. Bet viņi vēl nav atjēgušies, ka ar to varētu iegūt ārkārtīgi daudz.
– Viss tik un tā atdursies vienā punktā – medicīnai trūkst naudas, Latvija ir pēdējā Eiropas valstu trijniekā ārstniecības finansējuma ziņā… Viens ministrs nomaina otru, bet vecā dziesma nemainās.
– Tās ir tukšas runas. Nauda vienmēr ir, vajag tikai gribēt un prast to izmantot. Kad 1920. gadā Latvijā ieviesa slimokasu sistēmu, pēc Pirmā pasaules kara viss bija izpostīts. Cilvēki bija atgriezušies no bēgļu gaitām, staigāja basām kājām, uz skolu pat gāja basi. Neraugoties uz to, ka bija liela nabadzība, slimokases tomēr tika izveidotas.
Tā sistēma ļoti labi strādāja pirms Otrā pasaules kara. Pastāvēja uzskats, ka Latvijā obligātās apdrošināšanas sistēma ir labākā Eiropā, pat labāka nekā Vācijā un Zviedrijā, nemaz nerunājot par Lietuvu un Igauniju. Redz, tagad mums kaut kā nesokas!
– Varbūt pie vainas tas, ka mums nav autoritāšu, kas ieinteresētas strādāt cilvēku labā?
– Toreiz tie lielākoties bija ierindas ārsti sociāldemokrāti, jo profesūra vienmēr bijusi konservatīva. Ierindas ārsti bija ar mieru strādāt par mazāku honorāru, kas bija ļoti izdevīgi pacientiem, bet tie lielie speciālisti prasīja augstāku honorāru. Viņi savā starpā ļoti strīdējās. Aizgāja pat tik tālu, ka ārstu kongresa noslēguma banketā Ķemeru krogā “Jautrais ods” slimokasu ārstu biedrība nemaz nepiedalījās, jo ar tiem buržujiem kopā neies.
– Vai jūs uzskatāt, ka ārstu attiecības šodien ir mainījušās? Nelielo slimnīcu dakteri ir neapmierināti, ka valsts nauda lielākoties plūst uz Rīgas slimnīcām, kur ārstiem arī rocība cita, bet ārstiem, kas strādā ārpus Rīgas, pat par izārstētajiem akūtajiem slimniekiem valsts joprojām nav samaksājusi.
– Ārstu sabiedrība mūsdienās nav sašķelta. LĀB devīze pēc profesora Ilmāra Lazovska ieteikuma ir “Gens una sumus” (“Mēs – viena cilts”), ko ļoti cenšamies ievērot. Jūsu minētajā gadījumā galvenie neapmierinātie nav vis ierindas ārsti, bet provinces slimnīcu vadītāji, kam ir citas intereses un kas ir lieliski demagogi.
– Vai pašreizējā Ārstu biedrība aizstāv pacientu intereses?
– Ārstu biedrība, lai cik tas būtu paradoksāli, vairāk aizstāv pacientu nekā ārstu intereses. Biedrība dara tās lietas, ko nedara ministrija. Piemēram, propagandē veselīgu dzīvesveidu. Kas cīnās pret smēķēšanu, alkohola pārmērīgu lietošanu, neveselīgu pārtiku? Biedrības prezidents Pēteris Apinis.
– Bet vai Ārstu biedrībai tomēr nevajadzētu aktīvāk cīnīties, lai kolēģi nepamet valsti, lai paliek strādāt Latvijā. Reģionos katastrofāli trūkst speciālistu.
– Ārstu skaits ir samazinājies divas reizes, salīdzinot ar 1989. gadu. Toreiz bija apmēram 14 tūkstoši ārstu, patlaban ir reģistrēti 6900 praktizējoši ārsti. Vēl viena daļa ir tādi ārsti, kam ir diploms, bet kas ar pacientiem nestrādā. Arī es esmu to skaitā.
Ārstu trūkst tajās vietās, kur grūtāk strādāt un kur viņi ir sliktāk apmaksāti. Par ģimenes ārstiem laukos lielākoties strādā pirmspensijas vecuma sievietes. Padomju laikā, kad augstskolā pastāvēja obligātā jauno speciālistu nosūtīšana darbā uz laukiem, reti kurš gribēja braukt projām no Rīgas. Bet tagad, kad pulcējamies kursa salidojumā, ārsti atzīst, ka tie trīs gadi laukos bijuši viņu dzīves laimīgākie gadi, jo tika iegūta vērtīga pieredze. Kurš tagad no sava brīva prāta brauks uz laukiem? Nevienu jau nedrīkst piespiest, jo esam Eiropas Savienībā, kur pastāv brīva darbaspēka kustība.
Diemžēl Rīgā ir mazas karjeras iespējas – jaunais mediķis stāv kaut kur ceturtajā rindā aiz klīnikas vadītāja muguras un uz priekšu netiek. Agrāk vai vēlāk tā sistēma sakārtosies. Aizvien plašāku vietu ieņem privātā medicīna, un agrāk vai vēlāk tomēr nāks pie prāta un ieviesīs obligāto veselības apdrošināšanu.
Arī mediķu atalgojuma sistēmu var mainīt tikai ar obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu. Kukulis ārstiem pirms kara nepastāvēja. Bija legāls honorārs – nepatīk apdrošināšanas medicīna, ej pie augsti kvalificēta speciālista, bet maksā no savas kabatas. Naudas bāšana kabatā ieviesās tikai padomju laikā, un no tās vaļā netiks arī tad, ja ārstiem būs lielas algas.
