“Kaut kā tas krupis jānorij…” Kādas būs Konkurences padomes uzlikto “karteļa sodu” būvniekiem sekas? 4
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Konkurences padomes atklātais un sodītais Latvijas būvnieku kartelis ir viena no visvairāk apspriestajām pēdējo nedēļu tēmām ekonomikā. Kā būvniecības nozare gatavojas pārvarēt šo krīzi – par to saruna ar Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītāju Gintu Miķelsonu.
Kādas, jūsuprāt, būs Konkurences padomes veiktās izmeklēšanas un lēmuma par daudzmiljonu sodu piespriešanu būvniekiem īstermiņa un ilgtermiņa sekas Latvijas būvniecības tirgū?
G. Miķelsons: Ilgtermiņā ir pozitīvi, ka Konkurences padome (KP) ir izmeklējusi šo lietu, ieguvusi pierādījumus par aizliegtām sarunām un sodījusi vainīgos – ceru, ka ar to būs pielikts punkts t.s. politbiznesam, kurā varai pietuvināti uzņēmēji iegūst konkurences priekšrocības publiskos pasūtījumos.
Vienlaikus nav skaidrs, vai šīs izmeklēšanas un sodu rezultātā konkurence Latvijas būvniecības tirgū būtiski pieaugs – pastāv iespēja, ka uzņēmumi var apvienoties vai arī izbeigt savu darbību, tos var pārpirkt arī ārvalstu uzņēmumi. Savukārt par to, vai konkurenci tirgū spēs palielināt ārvalstu uzņēmumi, vēl pāragri spriest.
Pie negatīvajiem aspektiem es gribētu minēt ārkārtīgi augsto cenu, kādu būvniecības nozare samaksās par šo rezultātu, jo tuvākajos gados nozare būs ierauta bezgalīgos tiesas procesos – būs strīdi ar KP, ar pasūtītājiem un savā starpā.
Nozares reputācija ir zemākā līmenī. To, kas notiks turpmākos trīs četrus gadus, varētu dēvēt par nozares mikrokaru.
Situācijas paradokss slēpjas tajā, ka, lai gan Konkurences padomes darbības un šī lēmuma mērķis ir palielināt konkurenci būvniecības tirgū, faktiskās sekas būs konkurences samazināšanās – gan tādēļ, ka sodītie uzņēmumi kādu laiku nevarēs piedalīties valsts iepirkumos, gan tādēļ, ka nozares mikrokara dēļ būs grūtāk sakomplektēt piegādātāju apvienības un atrast apakšuzņēmējus, gan arī tādēļ, ka, visticamākais, pasūtītāju prasības pret piegādātājiem un dažādas pārbaudes vēl vairāk pieaugs – līdz ar to vēl kaut kāds daudzums pretendentu var tikt izslēgti no publiskajiem konkursiem un iepirkumiem.
Pagaidām neredzu pamatu cerībām, ka lielos būvniekus spēs aizstāt mazie, kuri apvienosies. Un pārspīlēts ir viedoklis, ka ārvalstu būvniekus interesē Latvijas tirgus.
Tādēļ KP lēmuma īstermiņa sekas es vērtēju negatīvi – pieaugs būvniecības izmaksas un samazināsies konkurence – no tās cietīs gan pasūtītāji, gan būvnieki paši, kā arī valsts kopumā.
Domāju, ka arī būvniecības nozares samaksāto nodokļu apjoms tuvākajos gados samazināsies. Nozares kopējos attīstības jautājumos – ģenerālvienošanās par minimālo algu, elektroniskā darba laika uzskaite, dažādu tehnisko standartu ieviešana – tuvākajos gados būs vērojama stagnācija un, iespējams, pat tiks sperts solis atpakaļ, jo šos jautājumus ar savu interesi un investīcijām virzīja uz priekšu lielie uzņēmumi. Tagad viņu resursi būs ierobežoti.
Vai domājat, ka nozares uzņēmumi varētu atkāpties no ģenerālvienošanās ar Valsts ieņēmumu dienestu par minimālo algu nozarē?
Nē, pagaidām nav pamata tā domāt, taču citi nozares attīstības jautājumi gan var kavēties. Piemēram, kopā ar Ekonomikas ministriju ir izveidots būvniecības nozares vidēja termiņa attīstības plāns ar apmēram 35 dažādiem uzdevumiem, kuri jāpaveic līdz 2024. gadam.
Pēdējo piecu gadu laikā apmēram pusi no tiem ir izdevies paveikt, taču puse vēl palikusi, un tie gan var iekavēties, jo galvenie darītāji šādu plānu izpildē vienmēr ir lielie uzņēmumi – viņiem ir gan nepieciešamā pieredze, gan cilvēki, gan finanšu resursi.
Vai vienas no KP lēmuma un sodu sekām varētu būt atsevišķu būvniecības uzņēmumu darbības izbeigšana?
Jā. “RBS Skals” ir jau pazudis no tirgus, un kāpēc gan arī citi uzņēmumi nevarētu tam sekot?
Nenoliedzot uzņēmumu veiktos pārkāpumus, ir jāsaprot, kas bija patiesais dzinulis, kāpēc tādi notika. Tādi bija divi. Pirmkārt, pēdējo gadu straujie kritumi un kāpumi vairs neļauj uzņēmumiem nopelnīt tā, kā tas ir bijis agrāk, tādēļ akcionāru spiediens uz uzņēmumu vadību pieaug.
Pasaulē lielo būvniecības uzņēmumu vidējā peļņa ir apmēram 6% gadā, bet Latvijā – tikai ap 2%. Ja paskatāmies datus par Latvijas būvniecības nozari kopumā, tad, piemēram, 2019. gadā vidējā būvniecības nozares uzņēmumu peļņa bija 0,7%. Mēdz būt projekti, kuros ir peļņa, bet daudzi beidzas ar zaudējumiem.
Citiem vārdiem sakot – nozare dzīvo no rokas mutē un kaut ko nopelna tikai uz apgrozījuma rēķina.
Vienlaikus nepieciešamība investēt attīstībā un akcionāru vēlme kaut ko nopelnīt nekur nepazūd – tas veido diezgan sarežģītu situāciju. Tas ir paradokss, ka nozare gadā apgroza divus miljardus eiro, bet liela daļa tās uzņēmumu dzīvo gandrīz vai uz maksātspējas robežas. Var saprast lielo būvuzņēmēju īpašniekus, kuri mēģināja risināt šo izaicinājumu pēc savas izpratnes, interpretējot konkurences regulējumu.
Latvijas Būvuzņēmēju partnerība nosoda veiktos konkurences pārkāpumus, par tiem ir jāsaņem sodi, taču tiem būtu jābūt samērīgiem, tādiem, lai uzņēmēji būtu motivēti tos samaksāt un vairs neveikt šādus pārkāpumus. Kas ir samērīgums šajā gadījumā?
Ja sasummējam visus nosauktos KP sodu miljonus, kas tika aprēķināti, ņemot par pamatu uzņēmumu apgrozījumu, pieskaitām prasības par zaudējumu piedziņu, kuras izvirzīs pasūtītāji, ietekmi uz nākotnes līgumiem un zaudēto reputāciju, un salīdzinām to ar būvnieku reālo peļņu, tad diezgan ātri rodas secinājums, ka virknē gadījumu vieglāk ir izbeigt uzņēmējdarbību nekā desmitiem gadu maksāt sodus.
Tādēļ grūti pateikt, ar ko tas viss beigsies.
Kaut kā jau tas krupis būs jānorij, jāsakārto attiecības starp pasūtītājiem, piegādātājiem un politikas veidotājiem un jāturpina strādāt, jo Latvijā joprojām būs pieprasījums pēc būvniecības.
Kāds ir otrs iemesls, kas veicinājis karteļa veidošanos?
Otrs faktors, kas veicinājis KP atklātos pārkāpumus, ir būvnieku piegādātāju apvienību tradīcijas. Nepieciešamību pēc piegādātāju apvienībām nosaka tas, ka lielākos projektos viens uzņēmējs galā netiek, nepietiek jaudu – jāveido vairāku uzņēmumu apvienības. Lai tādas izveidotu, ir jātiekas un jārunā – tostarp par projektu budžetiem, termiņiem, riskiem, darbu sadali utt.
KP šīs uzņēmēju sarunas interpretē kā konkurences pārkāpumus. Jautājums – kāda ir izeja? Vai uzņēmējiem būtu, neko neapspriežot, tikai jāpaskatās vienam uz otru, jāpamāj ar galvu un jāsaka – ejam kopā? Tas taču ir absurds!
Tādēļ būs jārunā ar Konkurences padomi par piegādātāju apvienību veidošanas vadlīnijām un jāspēj novilkt robežu – par ko drīkst runāt un par ko ne.
Partnerība jau iepriekš ir rosinājusi KP pievērsties šim jautājumam, lai savlaicīgi veidotu juridisko rāmi šādiem jautājumiem.
Ja palasīsiet KP publiskotos sarunu atšifrējumus, tad sarunas ir tieši par kopīgu piedalīšanos vai nepiedalīšanos tajos vai citos konkursos, to budžetiem, nevis par darbu izpildes cenu sadārdzināšanu.
Tādēļ atļaušos apšaubīt secinājumu, ka kartelis radījis zaudējumus 10% apmērā no pasūtījuma vērtības, manuprāt, tas ir teorētisks pieņēmums, kuru pagaidām nebalsta nekādi fakti. Visi lielie būvniecības projekti tiek auditēti, izmaksas un peļņas normas tajos ir redzamas, un ja ekonomisti piesēdīsies to visu caurskatīt, var atklāties fakti, kas met šaubu ēnu uz KP secinājumiem.
Jāņem vērā arī tas, ka periods, kurā KNAB ir klausījies būvnieku sarunas, no 2015. līdz 2018. gadam, bija straujas attīstības laiks – tas nozīmē, ka bija ļoti daudz projektu, tostarp arī ar ES līdzfinansējumu. Tas nozīmē, ka darbiem bija īsi izpildes termiņi, strauji auga būvdarbu cenas un algas – tas viss negatīvi ietekmēja būvuzņēmēju iespēju nopelnīt.
Kā ir izveidojies, ka Latvijas būvniecībā saskaņā ar jūsu teikto ir tik zema peļņa?
To nosaka divi faktori – būvmateriālu cenas un darbaspēka kvalifikācija. Ar Latvijā saražotajiem būvmateriāliem nepietiek, daudz kas jāimportē. Savukārt darbaspēka produktivitāte un darba efektivitāte nav īpaši augsta.
Piedodiet, bet kāds ir sakars starp būvmateriālu cenām un darba algām un uzņēmumu peļņu? Veidojot projektu, cenas un algas tiek ierēķinātas izmaksās, tām pielāgo inflācijas koeficientus, nosedzot izmaksu pieaugumu projekta gaitā, un, kad visas izmaksas aprēķinātas, tam pa virsu aprēķina vēl uzņēmuma peļņu – procentus no kopējās summas. Vai tad ne tā?
Tā būtu, ja starp konkursa procesu un projekta izpildi nebūtu tik ilgs laiks. Parastais process ir šāds – būvuzņēmējs nolemj piedalīties kādā konkursā, viņš aprēķina nepieciešamo materiālu un darbu apjomu un veic cenu aptauju – noskaidro, kādas būs izmaksas.
Lielajos konkursos bieži vien paiet gads no piedāvājuma iesniegšanas līdz brīdim, kad tiek uzsākti būvdarbi, un pa gadu cenas jau ir mainījušās gan būvmateriāliem, gan darbiem, bet līgumā ietvertā cena ir nofiksēta.
Latvijā publiskie pasūtītāji tikpat kā nepraktizē izmaksu indeksāciju.
Ja vēl ir nosolīta zemākā cena, tad ģenerāluzņēmējs bieži vien kļūst par situācijas ķīlnieku. Izmaksu starpību kompensē uz peļņas rēķina.
Bet būvniecības process visā pasaulē noris apmēram vienādi, lielo projektu termiņi ir līdzīgi, arī ārvalstu uzņēmumi saskaras ar pauzi starp piedāvājuma iesniegšanu un darbu sākšanu, un, neskatoties uz to – jūs pats sakāt, ka vidējā peļņa ir ap 6%. Ko tad Latvijas uzņēmumi neprot vai dara nepareizi?
Neņemšos šobrīd salīdzināt, ko lielie ārvalstu uzņēmumi ar simts un vairāk gadu pieredzi dara citādi nekā Latvijas uzņēmumi ar 30 gadu pieredzi. Taču būvniecības nozares politikas veidotājiem vajadzētu vēlreiz izskatīt publisko iepirkumu un būvniecības procesu kopumā un līdzsvarot pasūtītāju un piegādātāju intereses.
Piemēram, attiecībā uz to pašu cenu indeksāciju, varam paskatīties kaimiņvalstu pieredzi – Dānijā vai Itālijā būvdarbu līgumiem, kuru izpildes termiņš pārsniedz 12 mēnešus, cenas tiek indeksētas atbilstoši izmaiņām būvmateriālu cenās, jau minēju, ka Latvijā to dara ļoti reti.
Esat izteicies, ka nevajadzētu iebraukt otrā grāvī un nodot lielāko daļu no būvniecības projektu vadības ārvalstu ģenerāluzņēmēju rokās. Varētu oponēt, ka Konkurences padomes atklātu karteļu sekas valstij izmaksā dārgāk nekā lietuviešu, igauņu, poļu vai turku ģenerāluzņēmēju piesaiste Latvijas projektiem.
Domāju, ka ārvalstu uzņēmēju interese par Latvijas tirgu tiek pārspīlēta. Arī citās valstīs būvniecība tagad tiek uztverta kā viens no nacionālās ekonomikas atveseļošanās virzītājiem, arī tur trūkst jaudu.
Pajautājiet “Valsts nekustamajiem īpašumiem”, viņi jau agrāk ir centušies paplašināt konkursa dalībnieku loku ar ārvalstu būvniekiem, pajautājiet, kā viņiem ar to ir veicies. Mana pieredze liecina – ja projekta apjoms sasniedz 25 miljonus eiro, tad lielie ārvalstu būvnieki tikai sāk skatīties un domāt, vai viņus tas varētu interesēt; ja projekta apjoms ir 50 miljoni eiro vai vairāk – tad, protams, interese ir. Taču tik lielu projektu ir maz.
Kā būvniecības nozare gatavojas izkļūt no karteļa krīzes? No jūsu teiktā saprotu, ka tiek plānotas sarunas ar Konkurences padomi par piegādātāju apvienību veidošanas vadlīnijām un uzticamības atjaunošanas kritērijiem.
Īsti gan nesaprotu, par ko jūs gatavojaties runāt, jo konkurences likums jau skaidri pasaka, kas jādara uzticības atjaunošanai, – jāsadarbojas ar KP pārkāpumu izmeklēšanas gaitā, jānomaksā sods, jāievieš uzņēmumos procedūras, lai nepieļautu turpmākus konkurences likuma pārkāpumus. Vai gribat panākt šo kritēriju izmaiņas?
Domāju, ka būs jārunā par kaut kāda pārejas perioda ieviešanu. Gandrīz neizbēgami ir tas, ka Konkurences padomes lēmumi tiks apstrīdēti tiesās un šīs tiesvedības ilgs gadiem. Kamēr tās nebūs pabeigtas – valdīs neskaidrība par to, vai un ar kādiem noteikumiem uzņēmumi var piedalīties izsludinātajos publiskos konkursos, pasūtītāji sāks bezgalīgas sarakstes ar daudzām valsts institūcijām un ministrijām, iesaistītās puses orientēsies uz pārspīlētiem kontroles procesiem, nevis uz kvalitatīvu būvniecību.
Par piegādātāju apvienību veidošanas vadlīniju noskaidrošanu es jau minēju.
Trešais sarunu objekts ir grozījumi Publisko iepirkumu likumā. Ir nepieciešama virkne izmaiņu, lai iepirkumu process būtu standartizētāks, ātrāks un caurspīdīgāks, vērsts uz rezultātu, tāpat ir svarīgi nepieļaut, lai gluži dabiskā vēlme pēc KP lēmuma pastiprināt kontroli visos iepirkuma līmeņos padara iepirkumu procesu vēl birokrātiskāku un lēnāku.
Valsts iepirkumu procesam vajadzētu kļūt līdzīgākam ārvalstīs notiekošajam – gaidāmajiem iepirkumu konkursiem būtu jābūt publiski zināmiem jau gadu vai divus iepriekš, nevis kā šobrīd, kad bieži vien iepirkums tiek izsludināts un konkursa pieteikumu sagatavošanai tiek dots tikai viens mēnesis. Šādos apstākļos var paspēt tikai tie, kuriem ir attiecības ar pasūtītājiem un tādēļ arī lielāka pieeja informācijai.
Visbeidzot pie nozares sakārtošanas pasākumiem gribētu pieminēt to, ka, manuprāt, nozares lielajiem uzņēmumiem vajadzētu virzīties publisko akciju sabiedrību veidošanas virzienā – tas uzlabotu korporatīvās pārvaldības kvalitāti un caurspīdīgumu. Būvniecības uzņēmumiem vajadzētu aktīvāk piedalīties korporatīvās atbildības pasākumos, piemēram, Ilgtspējas indeksā vai zīmolu monitoringa konkursos, kas dotu iespēju uzņēmumos pilnveidot pārvaldības procesus.
Vai jūsu rosinātās izmaiņas Publisko iepirkumu likumā varētu ietvert arī vēlmi atteikties vai mainīt zemākās cenas principu?
Jau šobrīd likumdošanā definēts, ka jāizmanto saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma princips iepirkumos, taču tas nav būtiski mainījis situāciju, jo pasūtītāji ir iemanījušies noformēt konkursu noteikumus tā, ka vienīgais saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma kritērijs ir zemākā cena. Tādēļ, jā, būtu vēlams precizēt saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma kritērijus.
Ir skaidrs, ka būvniecības nozari sagaida vairāki grūti un nervozi gadi gan saistībā ar KP lēmumu sekām, gan arī klimata pārmaiņu novēršanas un jauno tehnoloģiju un digitalizācijas pasākumu dēļ.
