Kaupo Kikasa koka ainu sajūtas fotogrāfijās 0
Latvijas Fotogrāfijas muzejā līdz 20. septembrim skatāma igauņu fotogrāfa Kaupo Kikasa fotogrāfiju sērija “Koku ainas”. Izstādē apskatāmās fotogrāfijas ierāmētas fotogrāfa atrastajos koka dēļos un durvīs.
K. Kikass fotogrāfē 12 gadus. Igauņu mākslas fotogrāfs mācījies Somijas Vizuālās mākslas institūtā. K. Kikass strādā Ziemeļeiropā, piedalās fotoprojektos Londonā, ASV, kā arī ikgadējā Amazones lietusmežu fotoprojektā.
“Es ticu, ka katrs var attīstīt savu redzējumu. Manas fotogrāfijas ir kā sākuma punkti, tie ir kā sēklas, kas atdzīvina cilvēkā jau esošu ideju. Ja būtu iespējams izteikt vārdos to, ko es vēlos ar šo izstādi nodot, es to pateiktu. Man bija sajūta, un es to gribēju nodot tālāk un sapratu, ka ar vārdiem tas nav iespējams. Ja jūs paturēsiet savu prātu atvērtu, tad kādā brīdī piedzīvosiet šo sajūtu, bet vārdos to ietērpt jūs nespēsiet,” atklāj fotogrāfs.
Fotogrāfs atklāj, ka nav koku apskāvējs, kas aizrāvies ar ezoterismu, vai sevišķi reliģiozs, taču, stāvot mežā, viņu vienmēr pārņem nedefinējamas izjūtas un vēlme tās raksturot. “Gadiem esmu domājis, kā atveidot kokus – kokus, kuri visbiežāk tiek definēti tikai ar vienkāršu bioloģisku aprakstu, kokus, kuri ir visredzamākā mums apkārtesošās dabas daļa un ko mēs uztveram kā pašsaprotamu. Veci, vēja aprauti, pelēki koka dēļi vienmēr piesaistījuši manu uzmanību. Vienmēr ar sajūsmu esmu apbrīnojis senas mājas un zvejas nojumes. Pat tad, ja koks, kas ir kļuvis par struktūru, ir miris vairākus simtus gadu, es saredzu stāstu saplaisājušajā un grubuļainajā dēlī, kas šeit atradies vairāk nekā vienu paaudzi. Šādus kokus esmu izmantojis arī savā darbā – pirmos simts gadus koks aug, nākamos simts tas kalpo kā daļa no sienas, un tagad šī ēka sāk pūt un to atkal pārņem daba. Es paceļu vecos kokus un dodu tiem lomu savā stāstā,” teic K. Kikass.
Fotogrāfs izvēlas strādāt ar pasaulē labi pazīstamiem klasiskās mūzikas izpildītājiem un komponistiem. Viņu vidū ir arī Arvo Perts, kura mūzikā fotogrāfs smeļas iedvesmu. Perta mūzika visprecīzāk raksturo viņa fotogrāfijas.
“Jau sen mani kāds iemācīja, un to es ievēroju jau divdesmit gadu, tas ir kā A, B, C likums. A nozīmē precizitāte, B ir īsums un C – skaidrība. Es savos darbos cenšos būt, cik vien iespējams, vienkāršs,” norāda K. Kikass.
Pieminot K. Kikasa sasniegumus – viņa fotogrāfijas ir tikušas publicētas uz grāmatu un mūzikas albumu vākiem, arī laikrakstos un žurnālos. 2013. gadā K. Kikass tika nominēts kā labākais komerciālais portretu fotogrāfs Kāzu un portretu fotogrāfu asociācijas (WPPI) rīkotajā konkursā Lasvegasā un kā labākais igauņu portretu fotogrāfs Baltijas Fotogrāfijas festivālā 2011. gadā. Nesenākie K. Kikasa fotoprojekti ir “100 vientulības gadi Igaunijā” (“100 years of solitude in Estonia”), “Koku ainas” (“Treescape”), “Ogļrači” (“Miner”), “Statujas projekts” (“Statue project”), “Skaistā nāve” (“La Bella Morte”).
