Kaupers dziedāja tik jauki… 1
Mūsu ilggadējajiem lasītājiem jautāju, vai arī viņi vai viņu tuvākie ir saņēmuši kādu morālu vai materiālu palīdzību labdarības akcijās. Un vai paši tajās piedalās?
Ausma Gulbenē: “Nekad nedomāju, ka arī manu ģimeni skars iespēja izmantot labdarību, bet pērn manam mazdēlam pārbaudīja redzi un piešķīra bezmaksas brilles ar Teterevu fonda atbalstu. Viņš bija viens no daudziem Gulbenes novada bērniem, kuriem radās izdevība tikt pie laba Rīgas acu daktera. Brīnišķīgi, ka Rīgas miljonāri tā atbalsta provinces bērnus.”
Biruta Akmentiņa Tukuma novadā: “Kā pirmās grupas invalīde saņemu pienācīgu pensiju un man iznāk gan zālēm, gan iztikšanai. Mani kopj vīrs un dēls, un labdarības organizāciju palīdzību nevajag.”
Artūrs Apinis Jelgavā: “Man nav bijusi vajadzība izmantot labdarības akcijas un man ir divējāda attieksme pret ziedojumu vākšanu. Ja nauda nonāk konkrētam cilvēkam, man nav žēl noziedot kādu eiro, bet es nesaprotu ziedošanu slimnīcu remontam. Vai piešķirt naudu šim mērķim tomēr nebūtu valsts pienākums?”
Silva Krauja Iecavas novadā: “Mums novadā ir ļoti laba sociālā nodaļa. Paldies viņiem par palīdzību! Arī uz mūsu mežu nostūri tika piegādātas ES pārtikas pakas. Daudz novada ļaudīm palīdz pestīšanas armija. Mēs izmantojam bezmaksas pirti. Arī paši cenšamies iemest naudu ziedojumu kastītēs aptiekās un lielveikalos. Pēdējo reizi ziedojām cietušajiem Zolitūdes traģēdijā. Man negribas sūkstīties, ka valsts daudz ko atstājusi uz sabiedrības pleciem. No manām runām tāpat nekas nemainīsies. Bet labdarības akcijas ir ļoti vajadzīgas, jo, pateicoties tām, cilvēki kļūst saprotošāki, līdzjūtīgāki.”
Paulīne Tērauda Saldū: “Nekādu morālu vai materiālu palīdzību neesmu prasījusi, bet cenšos ziedot slimajiem bērniem. Pērn, kad Saldū notika akcija, ziedoju 11 latus. Regulāri ar vīru iemetam naudiņu ziedojumu kastītēs arī lielveikalos. Man ir pat īpaša burka, kur šim mērķim krāju centus. Pensija man nav liela, bet kā var nepalīdzēt?”
Valērija Puida Ilūkstes novadā: “Paldies Dievam, man labdarības akcijās palīdzība nav jālūdz. Bet saprotu tos, kam ziedojumi ir jāprasa. Ik mēnesi gan Brāļu kapiem, gan slimajiem bērniem ziedoju 7 – 10 eiro. Arī 1. martā atvēlēju divus trīs eiro Bērnu klīniskās slimnīcas hematoonkoloģijas nodaļas rekonstrukcijai, pati pie sevis dusmodamās, ka valstij šim mērķim neatrodas nauda. Bet Kaupers dziedāja tik jauki, ka nevarēju noturēties un noziedoju… Vai nu tā būs, ka naudas pirms pensijas pašiem pietrūks?”
