Kas ir mūsu varoņi? Kas un kā par tādiem top? Saruna ar Kaupēna lomas atveidotāju Raimondu Celmu 0
Viens no spožākajiem Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes kopdarbiem – leģendārā rokopera “Kaupēn, mans mīļais” – atdzimusi jauniestudējumā koncertuzveduma versijā, kas pirmizrādi piedzīvos sestdien, 15. februāri, Vidzemes koncertzālē “Cēsis”. Kaupēna lomā – jaunais un talantīgais Latvijas Nacionālā teātra aktieris RAIMONDS CELMS, kura aktiermeistarība, skatuviskais šarms un dziedātāja talants jau iekarojis skatītāju, jo īpaši – daiļā dzimuma – sirdis.
Ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi kopš rokoperas pirmā iestudējuma Liepājas teātrī 1999. gadā, taču vēsturiskais stāsts par sabiedrības apjūsmoto noziedznieku aktualitāti nav zaudējis. Kas ir mūsu varoņi? Kas un kā par tādiem top? Atkal laiks šodienas acīm palūkoties uz Māras Zālītes dzejā un Jāņa Lūsēna mūzikā iekodētajiem vēstījumiem.
Nepieklājīgi izskatīgs, sarunā uzmanīgi šarmants, ar lielisku baritonu apveltīts – tāds ir Nacionālā teātra aktieris Raimonds Celms. Teātra repertuārā joprojām ir 2016. gadā iestudētā izrāde “Svina garša”, kurā par galveno, Matīsa, lomu viņš tika izvirzīts “Spēlmaņu nakts” balvai kā Gada jaunais skatuves mākslinieks.
Aizvadītajā sezonā aktiera talantu un darba spējas parāda viņa Didzis izrādē “Pūt, vējiņi!”. Varēja pazust blakus Jēkaba Reiņa atveidojam Uldim, bet nepazuda. Lai gan loma nav liela, Didzis izrādē ir pamanāms, jūtams.
– Nacionālajā teātrī tev rit piektā sezona. Vai joprojām pieskaiti sevi pie jaunajiem aktieriem?
Raimonds Celms: – Bet, protams! Pieci gadi ir tikai ieskrējiens. Ir lietas, kuras jūtos aptvēris un apguvis, bet aktieriskā arsenāla plauktos vēl vietas diezgan.
– Šajā sezonā tev nākuši klāt aktierdarbi Lielās zāles izrādēs “Katls” un “Revidents”, kurā esi iztapīgais Policijas priekšnieks ar kuplo bārdu. Vai līdz šim spēlētajās lomās izdevies pieskarties tēmām, par kurām, tavuprāt, teātrim būtiski runāt?
– Paradoksālais mūsdienu brīvības fenomens – vari būt jebkas, darīt, domāt un dzīvot, kā vēlies – un tas ir forši! – sarežģī dzīvi mākslai, kurai taču pienākums iestāties par kādu lielu ideju, būt uzrunājošai, aicinošai vai asai pretstāvē.
Tomēr tas nav vienkārši kā senos padomju laikos, kad visiem bija viens liels ienaidnieks, kad bija viegli protestēt, viegli būt revolucionāram, būt otrā pusē.
Tagad jau arī eksistē ienaidnieki, taču slēptāki un lielākoties katram savi.
Vecākās paaudzes apjukumā var just sekas agrāko laiku iemidzinošajam eksistenciālismam, tik nenormāli bīstamam, kad viss skaidrs, ierobežots gadiem uz priekšu – ienākumi, izdevumi, ienaidnieki, izklaides… Tagad pasaule kļuvusi mainīgāka, prasa ātrāku reakciju.
Kad palūkojos uz jaunākiem, jūtos vecs savos trīsdesmit. Skatos uz Doma kora skolas jauniešiem, kuri piedalās šajā uzvedumā, – viņi dzīvo jau citā realitātē, no standartiem vēl daudz brīvāku apziņu, patstāvīgāki, drosmīgāki. Tas iedvesmo.
– Vēl Alūksnes mūzikas skolā korī dziedājis, klarneti, blokflautu un klavieres spēlējis, teātrī esi ticis pie lomām, kur likt lietā savu sulīgo baritonu. Nacionālajā teātrī izrādē “Gribu ziemu. Īsto” esi muzicējis ar ģitāru, uzvedumā “Eirovīzija” dziedājis pat ar riņķi degunā, bet par sniegumu iestudējumā “Man trīsdesmit gadu” tavas vokālās dotības atzinīgi novērtējis Maestro Raimonds Pauls. Taču Kaupēns ir pavisam kas cits.
– Jāņa Lūsēna mūzika nav viegla, bet interesanta, krāsaina, bagātīga un ļoti skaista. Bauda strādāt!
Bet piņķerīgākais, ka man nav pieredzes kā galvenās lomas atveidotājam mūziklā.
Tas nozīmē skatuviskā ziņā būt nedaudz egoistiski nekaunīgam. Lai iemiesotu pašpārliecināto un pašpietiekamo Kaupēnu, jāspēj būt pāri visiem apstākļiem. Manai būtībai tas ir sarežģīti, ērtāk jūtos radošā komandā, partnerībā.
– Partneris būs Zigfrīds Muktupāvels Dzejnieka tēlā, kurš šo lomu atveidoja arī pirms divdesmit gadiem.
– Īsti partnerīgs, ļoti koleģiāls, aktierisks.
– Tavai trīsdesmitgadnieku paaudzei un par tevi jaunākiem koncertuzvedums “Kaupēn, mans mīļais” būs jaunatklājums, bet daudzi vecākās paaudzes skatītāji to salīdzinās ar leģendāro rokoperu, kurā Kaupēnu dziedāja Nacionālā teātra aktieris IvarsStonins, kurš aizbrauca uz Ameriku, un Mārtiņš Freimanis, kura vairs nav mūsu vidū.
– Salīdzinās. Bet man nav bail, ceru, ka arī tagad izdosies aizkustināt cilvēkus ar šo stāstu. 1999. gadā, kad rokopera parādījās, man bija astoņi gadi, dzīvoju pie Igaunijas robežas Alūksnē.
No Rīgas un Liepājas diezgan patālo mazo pilsētu Kaupēna fenomens nebija pārņēmis.
Arī mani vecāki leģendāro rokoperu diez vai ir dzirdējuši. Es varbūt tagad esmu redzējis kādu videoieraksta fragmentu ar Mārtiņu Freimani Kaupēna lomā…
– Interesanti sakritis – režisora Dzintara Dreiberga filmā “Dvēseļu putenis” tevis atveidotais galvenā varoņa Artūra Vanaga vecākais brālis Edgars un rokoperas Ansis Kaupēns ir laikabiedri. Pirmais kritis Brīvības cīņās, bet otrs dezertējis no Latvijas armijas un nogalinājis gandrīz divus desmitus cilvēku. Kā vēl, ārpus filmas scenārija un rokoperas libreta, tu tuvojies tālajam laikmetam pagājušajā gadsimtā? Varbūt kas mantots arī tavas dzimtas emocionālajās atmiņās…
– Mana vecmamma ir dzimusi 1933. gadā. Vienmēr bijis interesanti klausīties stāstu par to, kā viņas tēvs, mans vecvectēvs Augusts Loits, īstens igaunis, apprecējis igauņu meiteni Zelmu Rutas.
Pēc atgriešanās no dienesta gaitām Augusts bija saņēmis no tēva vienu pudu miltu un viņi ar sievu no vienas bulciņas pamazām izveidojuši savu konditorejas biznesu. Piedzima četras meitas, no kurām jaunākā ir mana vecmamma Velta Celma.
Viņas onkulis, vecmammas mātes brālis, igaunis Augusts Rutas, bija to Latvijas armijas karavīru vidū, kuri apturēja vilcienu, kas veda pārtiku krievu armijai. Šajā vilciena apturēšanas akcijā trīs vīri, viņu vidū Augusts, gāja bojā. Alūksnē viņiem uzcelts piemineklis.
Man joprojām patīk klausīties vecmammas bērnības nedarbu stāstos
un iedvesmoties no viņas lielā dzīvesprieka tik cienījamos gados.
“Dvēseļu puteņa” Edgars Vanags un rokoperas Ansis Kaupēns ir ļoti dažādi vīri, cēlušies no atšķirīgām dzimtām. Edgars Vanags nāk no Zemgales druvās augušas un strādājušas, kārtīgas, inteliģentas latviešu zemnieku ģimenes, bet Ansis Kaupēns no padibenēm, no alkoholisma skartiem daudz zemākiem slāņiem. Bet arī viņa liktenis varēja būt citāds.
– Ja vien…
– Man patīk, kā savā aizstāvības runā Kaupēns saka: “Saprotu, ka tie, kuriem esmu nodarījis pāri, prasīs, lai man tiktu piespriests visbargākais sods. Tomēr lūdzu apžēlošanu un žēlsirdību, jo vēlos jums visiem atgādināt, ka katrs var krist.
Es varēju šeit stāvēt ar Lāčplēša ordeni pie krūtīm, bet tagad mani gaida koka krusts.
Jo es kļūdījos…”
Man šķiet, Kaupēnam bija sirdsapziņa, drebēja roka, sliktās lietas darot. Taču, ierauts kā motorā, kas griežas bez mitas…
Vai arī tagad ne viens vien nav ierauts sistēmā, no kuras labprāt izkļūtu? Taču nevar, ja grib dzīvot šajā laikā un telpā.
Kā Māra Zālīte raksta libretā, Kaupēns, nebūdams mierā ar sevi, teic, ka šī dzīve ir māns, viss apkārt notiekošais kā rēgs, kurā kopā spēlējam kādu mistisku spēli. Un nav neviena, kuram pavaicāt – vai rīkojos pareizi?
Patlaban lasu advokāta Andra Grūtupa ļoti interesanto grāmatu “Tiesāšanās kā māksla”. Viena no lietām, ko viņš apraksta, ir Kaupēna tiesas process. Tur Kaupēns parādās pavisam citā gaismā nekā tēls Māras Zālītes libretā, kur viņš ir krietni romantiskāks un melodramatiskāks.
Ansis Kaupēns nebija vienīgais noziedznieks, kas turēja šausmās visu Zemgali vairāk nekā sešus gadus.
Kriminālu bandu pēc Pirmā pasaules kara Latvijā bija daudz. Zināms fakts, ka Grobiņas apkārtnē gada laikā noticis ap divsimt zādzību un laupīšanu, padsmit cilvēku noslepkavoti. Tikai vienā mazā pagastā!
Ko tiesas zālē sacīja Kaupēnu tiesājošais prokurors? Viņš nesaprotot, kāpēc mediji izcēluši tieši šo vīru! Jo līdzīgas lietas iztiesājot ik pa diviem mēnešiem un tādus noziedzniekus kā Ansis pakarot.
Bet, jā, Kaupēnu iemīlēja tieši rakstītāji. Patiesībā – nez kādēļ?
Izpušķoja viņa tēlu un radīja leģendu, tāpat kā mediji to dara un rada leģendas joprojām. Bet aprakstītais cilvēks, kas ar viņu patiesi notiek īstajā dzīvē – kā ar Kaupēnu cietuma cellē –, ir visai vienaldzīgs. Ka tik skaistas bildes, pārdodams materiāls!
Stāsts par Ansi Kaupēnu ir vēsts par mums kā sabiedrību, par to, ko vēlamies lasīt, ko skatāmies televīzijas ekrānos, ko pieprasām, ko izdevēji pārdod un ko cilvēki pērk. Arī mūsu sabiedrībā ir dažādi “tēli”, kuri uzvedas diezgan “traģiski”, bet medijiem liekas, ka tieši viņi ir visvērtīgākais materiāls drukāšanai. Tāpēc – aiziet, pirks!
Laikraksti, žurnāli – dzelteni, pelēki, visvisādi – protams, vajadzīgi – kā nu bez informācijas aprites –, bet kura rokās ir atbildība par to, kas tiek stāstīts un kā pasniegtas ziņas?
– Kapitālismā, kur nauda spēlē ļoti lielu lomu, robežu starp sociālo atbildību un ieinteresētību biznesā diemžēl grūti ievērot.
– Atbildība starp izdevēju un lasītāju, sabiedrību, laikam ir kaut kur pa vidu, abpusēja. Taču tas nemaina zināmo, kā mediji strādā, kā lietas patiesībā notiek arī citās jomās, kā strādā arī teātris, kā jāstrādā man kā aktierim…
Visi atrodamies vienā mašinērijā. Bet kur paliek patiesais cilvēks savā dabiskumā, īstumā?
Kā izbēgt no tā sānsveres riteņa?
– “Dvēseļu puteņa” Edgaru un rokoperas Ansi saista vienāds beigu akords. Abi iet bojā. Vai tev bijušas situācijas, kad esi aizdomājies par dzīves skarbo izskaņu?
– Pirms pāris gadiem nomira mans vectēvs.
Atvadoties no tuva cilvēka, pārņem sajūta, ka noteikts laiks aizgājis un sācies nākamais,
kurā ieej jau pieaugušāks, vairāk par sevi, tuvajiem un tev pašam dzīvē atvēlētā sprīža jēgu atbildīgāks.
– Rokopera “Kaupēn, mans mīļais” nav iedomājama bez Valijas mīlestības…
– Kaupēnam brīnums! Jo Valijas parādīšanās viņu pārsteidz nesagatavotu. Dzīve piedāvā izjust ko jaunu, pārsteidzošu, nebijušu… Diemžēl par vēlu.
– Aktieri Raimondu Celmu gluži kā vecos laikos pavada meiteņu mīlestība, kas liecina, ka pēc varoņiem un mīlētājiem uz skatuves pieprasījums joprojām…
– Apzinos, ka ap mani veidojas noteikts imidžs neatkarīgi no paša vēlmes. Un es to pieņemu. Tā notiek. Bet… es pats iemīlēju teātri, skatoties izrādes Rīgā studiju gados un pieķerot sevi, ka vislielākais aizkustinājums bijis brīžos, kad pēc redzētā manī noticis iekšējs process, domas raisījušās par to, kas un kā noticis uz skatuves.
Un nemaz vairs nav bijis no svara, kā sauca vienu vai otru aktieri, kas bija režisors un lugas autors… Jo iestudējuma tēma un ideja radījusi tādu metafizisku, pat mistisku pārdomu procesu, ka tajā mirklī saprotu – jā, šajā mākslā es vēlos piedalīties tieši šādi, liekot katarsi izjust citiem.
