Juris Lorencs: Nabadzības riskam pakļauts katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs. Kāpēc tā? 3
Par to, ka Latvijas politikā mainās paaudzes, liecina dažu agrāku aizspriedumu un tabu izzušana. Piemēram, tabu oreols zudis vārdam “nabadzība”. Kā apgalvo labklājības ministre Ramona Petraviča (“KPV LV”), viņu iesaistīties politikā pamudinājusi laukos pieredzētā nabadzība:
“Ilgu laiku esmu strādājusi privātuzņēmumā, esmu dzīvojusi laukos. Iespējams, pilsētās to tik skaudri nevar izjust, bet laukos ļoti labi ir redzama nabadzība, tas, ka cilvēki nevar nopirkt zāles, nav pat sabiedriskā transporta, ar kuru aizbraukt kaut kur. Ģimenēm ar bērniem nav arī īstas iespējas bērnus aizvest uz mūzikas vai mākslas skolu. Tas viss ir krājies, un es sapratu, ka laikam kaut kas ir jādara.”
Nu ko, paldies ministrei par atklātību un tiešumu. Es piederu pie vecākas paaudzes un varbūt tāpēc joprojām izjūtu kaunu, izdzirdot vārdus “nabadzība Latvijā”. Pazīstu cilvēkus, kuri dzīvo trūkumā. Un tomēr man ir kauns par to runāt. Dažs labs lasītājs varbūt ir bijis liecinieks šādai vai līdzīgai sarunai. Kāda no “vecās Eiropas” pilsētām. Sēž kompānija, jūs un vietējie.
Jūs tiekat iztaujāts par Latviju, par jauno neatkarīgo valsti, kam izdevies izrauties no lāča ķetnām. Kāds piemin čaklos latviešu amatniekus, kuri kaimiņu mājai nupat labojuši jumtu. Un jūs stāstāt, ka mūsu neatkarībai jau ir 100 gadu, ka mēs jau sen esam NATO, ES un tagad beidzot arī OECD, ka mums ir arī eiro, ka esam viena no retajām NATO valstīm, kas aizsardzībai tērē divus procentus no iekšzemes kopprodukta.
Bet tad agrāk vai vēlāk no kompānijas kāds pajautā – kādas jums ir vidējās pensijas? Cilvēki ieinteresēti gaida atbildi, bet daži jau paspējuši nokaunēties. Viņi ir nokaunējušies manā vietā, jo zina, ko es teikšu. Nosarcis un nokaunējies esmu es pats, jo zinu, kas man būs jāsaka. Es nosaucu skaitli – ap 320 eiro, un telpā iestājas neveikls klusums. Jo pēkšņi kauns ir visiem.
Un pēkšņi tu saproti, ka lieki ir stāstīt, ka Latvija ir tik varena, var atļauties maksāt saviem sportistiem 142 000 eiro lielu prēmiju par olimpisko zeltu, tieši septiņas reizes vairāk nekā Vācija. Ja Eiropa kaut ko tiešām nesapratīs, tad tieši to.
Un tad sākas taisnošanās, ka dzīve pie mums ir krietni lētāka nekā “vecajā Eiropā”, ka “progress notiek”, ka “ar laiku” viss izlīdzināsies. Bet, ejot uz viesnīcu, es sev jautāju – ko nozīmē “ar laiku”? Kopš valsts neatkarības atjaunošanas pagājuši gandrīz trīsdesmit gadi, bet nabadzības riskam joprojām pakļauts katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs.
Ja jau visādā ziņā esam “jaunās Eiropas” paraugvalsts, ja mūs slavē un sit uz pleca, tad kāpēc tā? Ko mēs esam izdarījuši nepareizi? Un tad es pa ceļam iegriežos veikalā un redzu, ka daudzas pārtikas preces šeit patiesībā maksā krietni lētāk nekā Latvijā. Un kas Latvijai līdz šim traucējis ieviest samazināto PVN visām pārtikas precēm? Lielbritānijā nodoklis ir tieši 0%, tā vispār nav!
Viena no nabadzības īpatnībām – tā mēdz būt relatīva. Nesen man piezvanīja sens paziņa, pensionārs no Černivcu pilsētas Ukrainā. Cilvēks priecīgs, viņam pieliekot pie pensijas. Tagad saņemšot veselas 2000 grivnas (ap 65 eiro). Trolejbuss joprojām maksājot vien trīs grivnas, pensionāriem braukšana par velti. Bet es labi zinu, ka Černivcu pilsētas tirgū gaļa maksā tikpat, cik mūsu Centrāltirgū. Savukārt mans paziņa zina, ka es to zinu. Viņam ir neērti, man tāpat.
Patiesībā ir labi, ja politiķi met kaunu pie malas un sāk runāt par nabadzību. Ja to nedarīs viņi, to agrāk vai vēlāk izdarīs tauta. Bet tautas rokās ir ierocis – iespēja balsot vēlēšanās. Cerams, ka jaunā valdība saprot – vienīgās zāles pret nepatīkamiem, pat bīstamiem pārsteigumiem nākotnē ir reāla rīcība jau šodien.
