“Kauns par savu stulbumu!” Lāstu noņēmēju notiesā par krāpšanu 23
Ināra, sieviete labākajos gados, sarunai piekrīt ar noteikumu, ka neminēšu ne tikai viņas īsto vārdu, bet pat novadu. Esot liels kauns par sevi, nevēlas arī, lai par viņu un ģimeni smejas. “Atbraucāt paskatīties uz stulbeni?” man smaidot jautā enerģiska dāma, kas izbrīvējusi laiku starp savām daudzajām biznesa darīšanām. “Ceru, ka šo stāstu izlasīs un tas palīdzēs cilvēkiem, kam var nākties iekļūt lāstu noņēmēju valgos vai tajos jau ir iekļuvuši. Ja jau es, biznesmene, kam prāts nav tas vājākais un ir uztrenēta oža uz žuļikiem, iekļuvu krāpnieces lamatās… Tagad, analizējot notikušo, man ir skaidrs: mani nohipnotizēja un iebaidīja brīdī, kad biju emocionāli ļoti vāja. Turklāt jau no bērnības man bail no čigāniem.”
Kapu sveces aploksnē
Tas sākās pirms 26 gadiem, kad Ināra gulējusi slimnīcā. Bija krietni sašķobījusies veselība, arī bērni slimojuši. Palātā bijusi arī kāda pusmūža čigāniete, kas viņu mierinājusi, devusi tējas dzert, par ko viņai Ināra maksājusi. Izgājusi no slimnīcas, veselība uzlabojusies gan pašai, gan bērniem.
“Bija jau pagājuši daudzi gadi, kad 2007. gadā pasta ēkas durvīs nejauši saskrējos ar to pašu čigānieti, kura man pateica, ka ar mani notikšot sliktas lieta, kāds saslims vai notiks kas cits ļauns. Otru reizi satikāmies laukumā, kur viņa man rādīja meitas drauga fotogrāfiju – caur viņu mums esot uzlikts lāsts, aiziešot bojā gan puisis, gan visa mūsu ģimene. Drīz meita pastkastītē atrada aploksni ar četrām smilšainām, kopā salipušām kapu svecēm un melniem diegiem. Tai brīdī noticēju, ka briesmas ir reālas un lāsts ir jāatbur, kā to piedāvāja čigāniete. Meita gan gribēja doties uz policiju, bet es neļāvu. Iedevu čigānietei trīs reizes 330 latus, kā viņa prasīja. Naudu pie radiem, draugiem aizņēmos. Tad kādu laiku bija klusums, līdz uzradās čigānietes meita Žanna: māte esot nomirusi, jo visas manas nelaimes uzņēmusi uz sevi, bet tagad visas nelaimes atkal man sākšot uzbrukt. Jaunā “glābēja” sauca mani uz tikšanos, uz lapām smidzināja ūdeni, un tur parādījās zārki, rietoša saule. Tagad domāju, ka tur caurumiņi bija sadurti vai kas cits ar to papīru izdarīts, lai rādītos tādi attēli. Bet tad par to nedomāju. Tad vēl Žanna stāstīja, ka visādas citādas briesmas redzot par mani un bērniem. Biju šausmās un tikai maksāju,” atceras Ināra.
“Nauda bija vajadzīga svecēm un lūgšanām: lāstu noņēmēja stāstīja, ka 36 cilvēki katru dienu lūdzoties. Viņa bieži naktī starp pulksten trijiem un četriem zvanīja un stāstīja, kādas tik briesmu lietas viņa redzot, ka visu laiku jālūdzoties. Vēl tagad es šajā laikā bieži mostos aukstiem sviedriem, gaidot ziņas par nelaimēm… Tad vēl sagadījās, ka avārijā aizgāja bojā radinieks, jauns puisis. Čigāniete to uzzināja un konstatēja: viņa vietā vajadzēja būt maniem bērniem, tikai viņu lūgšanas paglābušas. Tad vēl riteņi automašīnām ik pa laikam sāka krist nost: gan manam, gan dēla, gan znota auto. Tagad saprotu, ka tika noorganizēts, lai tos atskrūvē. Man bija liegts kaut ko stāstīt ģimenei, meita zināja tikai par tām svecēm aploksnē un nejauši vienu īsziņu bija izlasījusi par 5000 latu maksāšanu.”
“Tu esi slazdā!”
Ināra atjēgusies 2009. gadā Mātes dienā. Kapos gājusi pēc ūdens puķēm un pretim nācis čigāniešu bariņš, viena pagriezusies pret viņu un sacījusi: “Tu esi slazdā! Kāpēc tici viņai? Tavs prāts ir zem sloga, tevi spiež nost tā sieviete!” Tad kā priekškars nokritis. Ināra zvanījusi Žannai un teikusi: “Tu mani mānīji.” Saņēmusi atbildi: “Es no tevis neko neesmu izkrāpusi, tu man neko neesi devusi.”
“Gāju uz prokuratūru, un tur man noticēja, jo, izrādās, bez manis bija vēl trīs sievietes, kas nesušas naudu Žannai un pēc tam attapušās. Četrus gadus ilga izmeklēšana, sešus gadus – tiesvedība, kuru es uzvarēju. Kopā visu saskaitot, lāstu noņemšanai biju iztērējusi 109 922 eiro – gan pašas, gan aizņemtu naudu. 50 tūkstošus vēl esmu parādā, bet aktīvi darbojos uzņēmējdarbībā, bērni palīdz. Žanna neko nav atdevusi un, domāju, neatdos, neceru. Visu notikušo uztveru kā dzīves pārbaudījumu. Paldies Dievam, man bija cilvēki blakus, kas uzmundrināja, neļāva nolaist rokas. Arī pati sapratu: no katras bezizejas ir izeja!” tagad saka Ināra.
