Lorencs: Kauņas pretrunīgās mācības Liepājai – ES kultūras galvaspilsētai’2027 7
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Iemesls, kāpēc es šī gada augustā apmeklēju Lietuvas otro lielāko pilsētu Kauņu, ir tās īpašais statuss.
Proti, Kauņa ir 2022. gada Eiropas kultūras galvaspilsēta (kopā ar Luksemburgas pilsētiņu Ešu pie Alzetes). Atklāti sakot, redzētais atstāja visai pretrunīgu iespaidu.
Bet vispirms mazliet vēstures. 2019. gada vasarā devos uz Kauņu, lai noskaidrotu, kā pilsēta gatavojas atbildīgajam pasākumam. Toreiz “Kaunas 2022” birojā sastapos ar jauniem, enerģiskiem cilvēkiem, kuriem galvas bija pilnas ar koncepcijām, iniciatīvām, vēstījumiem un vīzijām. Viņi aizrautīgi stāstīja, ka mērķis esot “rosināt pilsētas maiņu – gan vizuālo, gan vēl jo vairāk garīgo”, “radīt modernu pilsētu ar atklātu, aktīvu sabiedrību”, kurā “pilsoņi iesaistās sabiedriskajā dzīvē, uzticas, palīdz viens otram”, lai “biežāk sanāk kopā tie, kuri dzīvo vienā ielā, kvartālā un mājā”.
Klausoties šajā jūsmīgajā čalošanā, pārņēma sajūta, ka pašsaprotamas lietas tiek pasniegtas kā milzīga atklāsme, kas patiesībā ir viena no provinciālisma izpausmēm. Bet nelaime, kā mēdz teikt, atnāca pavisam no citas puses.
2020. gada sākumā pasauli pārņēma Covid-19 pandēmija, kas diktēja pavisam citas prioritātes. “Kopābūšanas” vietā nāca maskas, vakcinācijas sertifikāti un aicinājumi izolēties.
Savukārt Krievijas agresija pret Ukrainu, arī Baltkrievijas un Krievijas tuvums aizbaidījis ne vienu vien tūristu, kas šovasar bija iecerējis apmeklēt Lietuvu.
2019. gadā “Kaunas 2022” komanda man uzbūra vīziju par “Jauno Kauņas centru”. Nemunas upes salā, kur jau atrodas sporta arēna “Žalgiris”, tikšot uzcelts Modernās mākslas muzejs, Zinātnes centrs un peldbaseins.
Savukārt upes pretējā krastā atradīšoties Mikaloja Čurļoņa vārdā nosauktā koncertzāle. Diemžēl no tā visa pagaidām nekas nav gatavs. Visa sala atgādina milzīgu būvlaukumu, kas, protams, ir cerīgi.
Tomēr vēl labāk būtu, ja šīs būves būtu pabeigtas, teiksim, pirms pusgada. Vēl viena Kauņas problēma – nesaprotami remontdarbi, kas tiek veikti nevietā un nelaikā. Izārdīts bruģis skaistajā Viļņas ielā, kas savieno Kauņas vecpilsētu ar vienu no garākajām kājāmgājēju ielām Eiropā – Laisves aleju.
Neizskatās, ka darbi īpaši virzītos uz priekšu. Ironiskā kārtā šī postaža sākās Viļņas un Ģertrūdes ielas krustojumā, tā radot asociācijas ar bezcerīgi ieilgušo Ģertrūdes ielas remontu Rīgā.
Joprojām tiek renovēts Kauņas rātsnams. Remonta dēļ apmeklētājiem jau trešo gadu slēgts lietuviešu trimdas mecenāta Mīkola Žilinska iekārtotais muzejs, viena no iespaidīgākajām mākslas kolekcijām Baltijā. Nekas neliecina, ka ēkā notiktu kādi darbi.
Cilvēkam, kurš nepazīst Kauņu un ierodas tajā pirmo reizi, atliek vien slīpēt Laisves alejas trotuārus. Tiesa, šīs ielas neatkārtojamā gaisotne ir kaut kas tik īpašs, ka atsver visas pilsētas nebūšanas.
Mūsu Liepāja pelnīti kļuvusi par 2027. gada Eiropas kultūras galvaspilsētu. Ieskatījos “Liepāja 2027” mājaslapā.
Diemžēl sadaļā “Izaicinājumi” lasāmas skanīgas, bet tukšas frāzes. Piemēram: “iemācīties sadarboties visos līmeņos”, “no provinces uz Eiropu”, “no inertuma uz jēgpilnu darbību”, “rosināt vēlmi ikvienam līdzdarboties pašiem savas dzīves vides veidošanā”, “gudras nākotnes veidošana” utt. Viss jau it kā labi un pareizi.
Tikai nez kāpēc nāk prātā pirms trim gadiem “Kaunas 2022” birojā dzirdētās acīmredzamās patiesības…
Kauņā redzētais liecina, ka Eiropas kultūras galvaspilsētai, tās iedzīvotājiem un viesiem patiesībā nepieciešamas pavisam tradicionālas, taustāmas, piezemētas lietas.
Pirmām kārtām tas nozīmē, ka 2027. gadā Liepāja nedrīkst atgādināt būvlaukumu. Lieli renovācijas un labiekārtošanas projekti jāpabeidz bez kavējumiem. Ja tas nav iespējams, tad jāatliek uz labākiem laikiem.
Tas pats attiecināms uz iecerētām un izreklamētām jaunbūvēm, ja tādas būs. Blakus daudzajiem kultūras pasākumiem nepieciešams iekārtot vairākas pastāvīgas izstādes, kas būtu apskatāmas cauru gadu.
Viena no tām varētu būt apjomīga latviešu mākslas izstāde. Tajā vajadzētu censties aptvert visu – sākot no Bārtas brunčiem un Kuldīgas dūraiņiem, no Rozentāla gleznām līdz pat modernajām instalācijām. Pilsētas muzejs tam ir par mazu.
Bet Liepājā noteikti var atrast pietiekami plašas telpas kādā no vecajiem spīķeriem. Lielisks piemērs ir jaunā Kuldīgas Adatu fabrikas mākslas telpa, kas durvis vēra šajā vasarā. Tāpat būtu nepieciešams iekārtot izstādi, kas stāsta par Latvijas vēsturi, īpaši akcentējot Liepāju un Kurzemi.
Ja paveicas, varbūt izdosies atrast kādu neparastu skatu punktu. Ka tas ir iespējams, liecina divas izstādes, kas patlaban vēl apskatāmas Viļņā.
Nacionālajā mākslas galerijā iekārtota izstāde “Gultas un šļakatas. Atpūta 20.–21. gadsimta lietuviešu mākslā”.
Burvīgs ceļvedis nesenā ikdienā, kas jau kļuvusi par vēsturi. Otrā apskatāma modernās mākslas muzejā MO: “Kauņa–Viļņa: gāzt kalnus”.
Kā liecina pats nosaukums, tā stāsta par abu pilsētu sarežģītajām attiecībām. Interesantas, patiesi izcilas izstādes! Tikai žēl, ka Viļņā.
Jo patiesībā tām šodien vajadzēja atrasties Kauņā.
