Māra Libeka: Ždanoka nevarētu aizstāvēt Kremļa intereses Eiropā, ja mūsu valsts politiķiem būtu bijis stingrs mugurkauls 80
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par to, ka Latvijas pilsone Tatjana Ždanoka ir Kremļa rupors Eiropas Savienībā un nepārtraukti diskreditē mūsu valsti, “paldies” jāsaka Latvijas politiķiem, kuri to ir pieļāvuši sava gļēvuma un baiļu dēļ.
Pēdējais svaigākais notikums bija viņas balsojums pret Eiropas Parlamenta (EP) rezolūciju, ar kuru Krievija tika pasludināta par terorismu atbalstošu valsti.
Bet vēl neilgi pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā šī deputāte apkaunoja Latvijas vārdu ar savu balsojumu, neatbalstot EP rezolūciju pret Krievijas agresiju Ukrainā. Viņas lielā mīla pret Putinu un viņa rokaspuišiem, kuri vēlas iznīcināt Ukrainas valsti, nežēlīgi slepkavojot tās iedzīvotājus, ir skaidri redzama daudzos virzienos.
Taču nevajadzētu aizmirst, ka Ždanokai nebūtu šī plašā Kremļa ideoloģiskā lidojuma EP mērogā, apkaunojot Latvijas vārdu, ja mūsu valsts politiķiem būtu bijis stingrs mugurkauls un pieticis drosmes Ždanokas darbībām punktu pielikt jau 2004. gadā, kad viņa pirmo reizi grasījās balotēties EP vēlēšanās, nevis gaidīt līdz brīdim, kad Krievija uzbruks Ukrainai.
Ja nebūtu šī traģiskā notikuma, uz kura fona Ždanoka var izcelties īpaši spilgti kā Krievijas interešu lobētāja, visticamāk, Saeimas deputāti nemaz nebūtu ķērušies klāt EP vēlēšanu likumam.
Uz kara fona likums ir grozīts, un Ždanokai ceļš uz EP 2024. gada vēlēšanās būs slēgts.
14. Saeimas deputāti tikai savā pēdējā sēdē 27. oktobrī saņēmās un, pateicoties Aleksandra Kiršteina (NA) priekšlikumam, uzdrošinājās labot likumu, liedzot EP kandidēt un tikt ievēlētām tādām personā, kuras pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās komunistiskajā partijā, kā arī citās padomju varas organizācijās.
Līdzīgs pavērsiens notika arī pirms 19 gadiem 8. Saeimā, taču baiļu dēļ tas netika īstenots līdz galam, un rezultāts nenāca valstij par labu.
Toreiz “Jaunā laika” frakcijas deputāti pārliecināja kolēģus parlamentā un panāca, ka parlamenta konservatīvais vairākums nobalso par identiskiem EP vēlēšanu likuma grozījumiem, taču vēlāk nobijās, ko par tiem teiks Eiropas Cilvēktiesību tiesa un citas Eiropas institūcijas, un likuma grozījumus atcēla.
Atgādināšu, ka ECT tika iztiesāta Ždanokas lieta pret Latvijas valsti, kura liedza viņai kandidēt pašvaldību un Saeimas vēlēšanās.
Toreiz Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa no “Jaunā laika” un arī Ārlietu ministrija izrādīja satraukumu, ka tas taču būšot starptautisks skandāls, ja Latvija šajā prāvā zaudēšot. Tad Ždanokai būšot jāpaver ceļš arī uz Briseli un Saeimas pieņemtie labojumi EP vēlēšanu likumā jāatceļ.
Tā nenotika – ECT zaudēja Ždanoka, nevis Latvijas valsts.
Taču pašmāju politiķi, tie paši, kas sākotnēji nobalsoja par likuma grozījumiem, pēc tam nostājās uz viena viļņa ar opozicionāriem no Tautas saskaņas partijas un “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”, kuri deklarēja, ka tikai totalitārā valstī tā varot izrīkoties ar cilvēku, un tos atcēla, tādējādi nobruģējot Ždanokai ceļu uz EP, kur viņa kļuva par pirmo krievu deputāti.
Tomēr ne visi politiķi bija gļēvi un nobijušies. Viņu vidū bija pāris tādu, kurus nevarēja iebiedēt un kuri stingri turējās pie savas pārliecības.
Piemēram, teologs Paulis Kļaviņš, kurš toreiz pārstāvēja Latvijas Pirmo partiju, uzrunājot kolēģus 8. Saeimā, sacīja: “Es jau rēķinos ar to, ka mūs nostāda tādā draudīgā stāvoklī, ka Eiropas tiesa to atmetīšot atpakaļ, ka mēs maksāšot sodu… Tas tikai lai notiek!
Lai Eiropas tiesa un Eiropas Parlaments sāk par šīm lietām runāt! Nekā labāka nevar būt, kā celt visas lietas gaismā reiz!
Jau sen vajadzēja izslēgt normu, ka var tikt ievēlēti tie partijas funkcionāri, kuri vēl lielākā mērā ir atbildīgi par Latvijas zaudējumiem – par dzīvā spēka zaudējumiem, par materiālajiem zaudējumiem, par visu, ko ir sagādājis padomju okupācijas laiks.
Viņi ir atbildīgi vēl trīsreiz lielākā mērā nekā dažs labs VDK virsnieks. To mēs esam jau nokavējuši. Un tieši tāpēc, ka šis process tagad nonāks Eiropā, mēs varbūt šo to varēsim atrullēt no jauna vaļā un varēsim daudz ko vairāk noskaidrot, nekā līdz šim tas ir noticis.”
Kā tolaik sacīja P. Kļaviņš, viņš tikai priecātos, ja par šiem jautājumiem tiktu diskutēts arī Eiropā, lai nāk viss gaismā, kas te ir bijis un kurš par ko atbild! Var tikai piekrist viņa vārdiem: “Jo vairāk būs patiesības un caurspīdīguma, jo labāk tas būs Latvijas valstij un latviešu tautai.”
