“Aizbēga ar šaujamloka un makšķerauklas palīdzību.” Neparasti veidi, kā izdevies pārvarēt Berlīnes mūri 3
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
13. augustā apritēja 60 gadu, kopš Austrumvācijas komunistiskais režīms pašā Vācijas sirdī sāka būvēt Berlīnes mūri.
Cilvēces vēsturē mūri un žogi parasti būvēti, lai atturētu nelūgtus viesus, bet šim bija pavisam cits uzdevums: neļaut Austrumvācijas darbaļaudīm aizbēgt no “sociālisma paradīzes”.
Berlīnes mūris noturējās vairāk nekā 28 gadus līdz pat VDR agonijai un Vācijas atkalapvienošanai.
Berlīniešiem abās robežas pusēs 1961. gada 13. augusta rīts sākās ar neparastu skatu: komunistiskās Austrumvācijas pusē tika izārdītas ielas, izplēsts asfalts un bruģis, lai tā vietā uzslietu betona stabus un būvētu dzeloņstiepļu žogu.
Tas bija sākums Berlīnes mūrim, kas laika gaitā ieguva patiesi iespaidīgus izmērus: nocietinātā robeža stiepās vairāk nekā 150 km garumā, lielu daļu veidoja vairākus metrus augsts betona mūris, ko papildināja kontrolposteņi, dzeloņstiepļu žogi, mīnu lauki un citi nocietinājumi.
Austrumvācijas režīma līderi apgalvoja, ka Berlīnes mūra uzdevums ir atturēt Rietumu imperiālistus no uzbrukuma Austrumvācijas darbaļaudīm.
Taču patiesībā mūra misija bija tieši pretēja: neļaut šiem darbaļaudīm aizbēgt uz “pūstošā kapitālisma” zemi Rietumvāciju, kur dzīves līmenis bija krietni augstāks.
Daudzi tomēr mēģināja, daudziem tas arī izdevās, bet ap 140 cilvēku zaudēja dzīvību, mēģinot pārvarēt nocietinājumus.
Trīs miljoni pārbēdzēju
Berlīnes mūris ir iegājis vēsturē kā aukstā kara laikmeta simbols, jo tolaik divās daļās bija sašķelta ne vien Vācijas lielpilsēta Berlīne, bet arī visa pasaule.
Vienā pusē bija kapitālistiskā Rietumu pasaule, kas balstījās uz tirgus ekonomikas un demokrātijas principiem, bet pretsvaru radīja komunistiskais PSRS režīms ar Maskavai lojālām satelītvalstīm, kas soļoja pa “marksisma-ļeņinisma” ceļu.
Būtiska atšķirība bija tā, ka Rietumu pusē pilsoņiem bija iespēja pašiem lemt par savu nākotni, vēlēšanu ceļā nomainīt valdošo varu un izmantot vārda brīvības sniegtās iespējas, savukārt komunistiskie režīmi balstījās uz savu pilsoņu apspiešanu ar represīvā aparāta palīdzību.
Berlīne vairākus gadu desmitus bija unikālā situācijā, jo pilsēta bija sadalīta divās daļās un Rietumberlīne kļuva par brīvības saliņu, ko no visām pusēm ieskāva komunistu kontrolētā Austrumvācija.
Šāda situācija izveidojās pēc nacistiskās Vācijas sakāves Otrajā pasaules karā, kad Vāciju sadalīja četrās okupācijas zonās, ko kontrolēja PSRS, ASV, Lielbritānija un Francija.
Pēdējās trīs ar laiku apvienojās vienā, un izveidojās divas pretējas nometnes: kapitālistiskā Rietumvācija un sociālistiskā Austrumvācija, kas bija Maskavas kontrolē.
Šis dalījums tika nostiprināts 1949. gadā, kad tika izveidotas divas dažādas valstis: Vācijas Federatīvā Republika (Rietumvācija) un Vācijas Demokrātiskā Republika (Austrumvācija).
Demokrātija gan bija tikai VDR nosaukumā, jo patiesībā tas bija represīvs režīms, kur pilsoņu uzticību “sociālisma ideāliem” uzmanīja represīvais drošības dienests “Stasi”.
Jau no paša sākuma kļuva skaidrs, ka liela daļa austrumvāciešu nealkst iesaistīties sociālisma celtniecībā un pie pirmās iespējas izmantos iespēju aizbēgt no “strādnieku un zemnieku” valsts.
It sevišķi tas attiecās uz izglītotiem cilvēkiem, profesionāļiem, kas Rietumvācijas pusē saskatīja labākas izaugsmes iespējas, lai veidotu karjeru un vairotu savu labklājību.
Tiek lēsts, ka laika posmā no 1949. līdz 1961. gadam uz Rietumvāciju pārbēga līdz pat trīs miljoniem Austrumvācijas iedzīvotāju.
Piemēram, 1960. gadā oficiāli tika reģistrēti gandrīz 200 000 bēgļu, no kuriem lielākā daļa šķērsoja abu valstu robežu tieši Berlīnē. Vairums pārbēdzēju bija jauni cilvēki vecumā līdz 25 gadiem.
Kaunina kā nodevējus
1961. gadā VDR ekonomikas stāvoklis pasliktinājās, un pārbēdzēju skaits sasniedza vidēji 1000 cilvēku dienā. Austrumvācijā valdošais režīms saprata, ka ilgi tā nevar turpināties, tādēļ sāka spriest par veidiem, kā apturēt bēgļu straumi.
Viens no paņēmieniem bija iespējamo pārbēdzēju kaunināšana ar oficiālās propagandas palīdzību. Austrumvācijas prese tolaik dēvēja pārbēdzējus par “nodevējiem”, kas pārgājuši ienaidnieka pusē un nodevuši darbaļaužu intereses.
“Viņi ir divkārši nodevēji, jo šobrīd cīņa starp mūsu miermīlīgo tautu un atomkara sludinātājiem otrā pusē ir iegājusi izšķirošā fāzē,” 1961. gada vasarā prātoja valdošās Austrumvācijas komunistu partijas laikraksts “Neues Deutschland”.
Līdzīgus pārmetumus bēgļiem veltīja arī Austrumberlīnes laikraksts “Berliner Zeitung”, kas rakstīja: “Cilvēki, kas no Vācijas Demokrātiskās Republikas aizbēg uz Rietumvācijas militāristu un lielkapitālistu nometni, pastrādā tikpat smagu noziegumu kā tie, kas savulaik apjukumā ļāvās nacistu partijas vilinājumam.”
VDR valdība izplatīja paziņojumu, kurā brīdināja: “Jauniem vīriešiem VDR pamešana ir pirmais solis uz NATO kazarmām Bonnā, kur nacistu virsnieki viņus gatavos karam, uzbrukumam pret strādnieku un zemnieku valsti.”
Taču drīz vien kļuva skaidrs, ka ar šādu kaunināšanu nebūs līdzēts, tādēļ VDR valdība nolēma ķerties pie nopietnākām metodēm.
Austrumberlīne bija galvenā sūce, pa kuru austrumvācieši izmantoja iespēju aizbēgt uz Rietumvāciju, tādēļ tika pieņemts lēmums radīt fizisku barjeru, kas krietni apgrūtinātu šāda nodoma īstenošanu.
Par šādu barjeru kļuva Berlīnes mūris, ko sāka būvēt 1961. gada 13. augustā. Tas sašķēla pilsētu divās daļās, laika gaitā apaugot ar aizvien stiprākie nocietinājumiem.
Sākumā “Berlīnes mūris” bija vienkāršs dzeloņstiepļu žogs, bet vēlāk tas tiešām kļuva par 3,6 metrus augstu betona mūri, ko 24 stundas diennaktī modri uzraudzīja bruņotas robežsargu vienības.
Viņiem bija dots rīkojums nevilcinoties šaut uz ikvienu, kas mēģinās bez atļaujas šķērsot abu valstu robežu.
“Lai apturētu revanšistisko un militāristisko Rietumvācijas un Rietumberlīnes spēku naidīgās aktivitātes, pie VDR robežas tiek veidota robežkontroles līnija, ieskaitot gar Rietumberlīnes sektora robežu. Šāda kārtība ir ierasta pie ikvienas suverēnas valsts robežas.
Tāpat pie Rietumberlīnes robežas tiks ieviesta uzticama novērošanas sistēma un efektīva robežkontrole, lai apturētu pretvalstisko aģitāciju. VDR pilsoņi turpmāk robežu varēs šķērsot tikai ar īpašu atļauju,” teikts VDR valdības paziņojumā.
Rietumvācijas politiķi asi kritizēja Austrumvācijas režīma rīcību, kas nozīmēja austrumvāciešu ieslodzīšanu lielā cietumā, no kura nav iespējams aizbēgt.
Taču sociālistiskā režīma propaganda apgalvoja, ka Rietumvācijas žēlabas esot kā mūzika darbaļaužu ausīm, jo “strādnieku un zemnieku dūre ir ietriekta Rietumu nezvēra sejā”.
“Ich bin ein Berliner!”
60. gadu sākumā pasaule balansēja uz atomkara robežas, jo attiecības starp PSRS un ASV bija ļoti saspīlētas, neviena no pusēm negribēja piekāpties. Viens no strīda objektiem bija arī Rietumberlīnes statuss un turpmākais liktenis.
Pēc tam kad Austrumvācija sāka būvēt Berlīnes mūri, toreizējais ASV prezidents Džons Kenedijs saviem padomniekiem atzina: “Tas nav labākais risinājums, bet mūris ir krietni labāks par karu. Tas pieliek punktu Berlīnes krīzei. Panikā krita otra puse, nevis mēs. Tagad mēs neko nedarīsim, jo nav citu alternatīvu, izņemot karu.”
Pēc pāris gadiem Kenedijs ieradās Berlīnē, lai publiski paustu atbalstu berlīniešiem. 1963. gada vasarā viņš uzstājās ar runu, kurā teica: “Brīvā pasaulē lepnākais lozungs šodien ir “Ich bin ein Berliner!” (Es esmu berlīnietis!). Visi brīvie cilvēki, lai kur arī viņi dzīvotu, ir Berlīnes pilsoņi, tādēļ es kā brīvs cilvēks ar lepnumu saku: “Ich bin ein Berliner!”.
Kā brīvi cilvēki gribēja justies arī daudzi austrumvācieši, tādēļ arī pēc Berlīnes mūra izveidošanas neapsīka mēģinājumi aizbēgt uz Rietumvāciju.
Pašā sākumā tas bija salīdzinoši vienkārši. Piemēram, daudzas mājas bija uz abu valstu robežas, kur vienā mājas pusē bija Austrumvācija, bet otrā pusē jau skaitījās Rietumvācijas teritorija.
Tad nu atlika vien izkāpt pa logu, lai bez īpašām grūtībām nokļūtu brīvā pasaulē. Taču drīz vien valdošais režīms liedza arī šādu iespēju.
Tiek uzskatīts, ka par pirmo Berlīnes mūra upuri kļuva kāda 58 gadus veca sieviete, kas izlēca pa trešā stāva logu, mēģinot nokļūt Rietumu pusē, bet guva nāvējošas traumas.
Drīz vien mājas, kas bija uz abu naidīgo valstu robežas, tika nojauktas, lai izveidotu rūpīgi apsargātu robežjoslu. Strādnieki sāka uzstādīt dzeloņstiepļu žogus, ko pēc tam aizstāja ar pamatīgu betona mūri.
Ik pēc 250 metriem tika izvietoti robežposteņi, sargiem tika dots uzdevums apturēt ikvienu, kurš mēģinās aizbēgt no Austrumvācijas. Sargiem bija arī tiesības atklāt uguni uz robežpārkāpējiem.
1961. gada 24. augustā par pirmo upuri kļuva 24 gadus vecais drēbnieks Ginters Litfins, kurš bez atļaujas mēģināja šķērsot robežu.
Viņš tika nošauts, kad mēģināja nokļūt Rietumberlīnes pusē. Vēsturnieki spriež, ka līdz Berlīnes mūra krišanai ap 140 cilvēku zaudēja dzīvību, mēģinot tikt pāri nocietinājumiem.
Mēs tikai pildījām pavēles
Naktī robežjosla tika izgaismota ar spožiem prožektoriem, lai sargi nekavējoties pamanītu ikvienu pārkāpēju. Robežas apsargāšanai pārsvarā tika izmantoti jauni karavīri no Vācijas austrumu rajoniem, kas mazāk bija saskārušies ar Rietumu preses, TV un radio izplatīto brīvības vēstījumu, tādēļ neuzdeva liekus jautājumus par savu uzdevumu: šaut uz tiem, kas mēģina aizbēgt no “sociālisma paradīzes”.
Vēlāk, pēc komunistiskā režīma krišanas, bija daži tiesas procesi, kad šāvējus mēģināja saukt pie atbildības, bet pārsvarā viņiem piesprieda nosacītu sodu.
“Pārsvarā viņi domā, ka rīkojušies pareizi,” vēsta dokumentālo filmu režisors Štefans Veinerts, kurš veidojis filmu par Berlīnes mūra upuriem. “Viņi saka: mēs pildījām pavēles, mēs paši bijām upuri.”
Par upuri negribēja kļūt 19 gadus vecais austrumvācu karavīrs Hanss Konrāds Šūmans, kurš jau pāris dienu pēc Berlīnes žoga izveidošanas pārbēga uz Rietumberlīni.
Šūmans atcerējās, ka viņa vienībai dots uzdevums apsargāt rajonu, kur tika būvēts dzeloņstiepļu žogs. Komandieris teicis, ka karavīriem ir jāsargā robeža no “sociālisma ienaidniekiem”.
Rietumberlīnes pusē sāka pulcēties ļaudis, kas austrumvācu karavīrus apsaukāja par “cūkām, nodevējiem un koncentrācijas nometnes sargiem”.
Šūmanam tas vienā brīdī “piegriezās”, un viņš vienkārši pārlēca pār dzeloņstiepļu žogu, lai nokļūtu Rietumu pusē un sāktu jaunu dzīvi brīvībā.
Nopietnāku plānu bēgšanai no Austrumvācijas izvēlējās dzelzceļa darbinieks Harijs Deterlings, kurš par bēgšanas datumu bija izraudzījies savu 28. dzimšanas dienu: 1961. gada 5. decembri.
Tobrīd mūra nocietinājumi jau bija pamatīgāki, bet Deterlings nosprieda, ka viņa lokomotīvei tie nebūs šķērslis. Deterlings savāca vairāk nekā 30 cilvēku, arī savu sievu un bērnus, ko sasēdināja vilcienā.
Tad viņš devās uz robežu, kur vajadzēja apstāties, bet Deterlings pilnā ātrumā iztriecās cauri robežpostenim un nokļuva Rietumvācijas pusē.
“Brīvība man ir labākā dzimšanas dienas dāvana!” viņš teica rietumvācu žurnālistiem.
Tikpat pārdrošu veidu bēgšanai no Austrumvācijas izvēlējās austrietis Heincs Meiksners, kurš gribēja nogādāt Rietumu pusē savu austrumvācu līgavu un viņas māti.
Viņš izdomāja, ka ar automašīnu varētu iztriekties caur vienu no kontrolposteņiem, ja vien izdomātu, kā neatdurties pret šķērskoku, kas bija aptuveni metra augstumā.
Meiksners noīrēja sportisku kabrioletu, kuram noņēma priekšējo vējstiklu, lai automašīna būtu zemāka. Pats sēdās pie stūres, līgavai lika nogulties uz pakaļējā sēdekļa, bet topošo sievasmāti paslēpa bagāžniekā.
Drosmīgais autovadītājs pilnā ātrumā izbrauca caur kontrolposteni, un pārsteigtie austrumvācu robežsargi pat nepaspēja atklāt uguni.
Aizbēga ar gaisa balonu
28 gadu laikā Berlīnes mūri izdevās pārvarēt vairāk nekā 5000 cilvēku, kas aizbēga uz Rietumiem. Populārākā un drošākā metode bija pazemes tuneļu rakšana, kas pavēra ceļu uz brīvību simtiem cilvēku.
Bet daži drosminieki izvēlējās neparastākus bēgšanas veidus. Piemēram, 1983. gada martā austrumvācieši Mihaels Bekers un Holgers Betke aizbēga ar šaujamloka un makšķerauklas palīdzību.
Viņi bija noskatījuši piemērotu vietu starp divām mājām abās robežas pusēs. Rietumvācijas pusē jau gaidīja Holgera brālis Ingo, kurš savulaik bija aizbēdzis no Austrumvācijas, ar piepūšamo matraci šķērsojot Elbas upi.
Mihaels un Holgers ar šaujamloku izšāva makšķerauklu uz pretējo namu Rietumberlīnes pusē. Tad pa šo makšķerauklu nostiepa jau nopietnāka izmēra tērauda trosi, ko piestiprināja pie skursteņa.
Šādā veidā abi veiklie bēgļi bez īpašām grūtībām nokļuva Rietumberlīnes pusē.
Vēl neparastāku bēgšanas veidu izvēlējās Hanss Strelčiks un Ginters Vecels, kuri savu bēgšanas plānu īstenoja 1979. gadā. No veciem propāna gāzes baloniem viņi izveidoja iekārtu gaisa balona darbināšanai.
Sievām tika dots uzdevums no palagiem un citiem auduma gabaliem sašūt pašu gaisa balonu. Tad abas ģimenes (četri pieaugušie un četri bērni) sakāpa grozā un naktī veiksmīgi pārlidoja uz Rietumvācijas pusi.
1989. gada martā līdzīgu plānu mēģināja īstenot austrumvācietis Vinfrēds Freidenbergs, bet viņa mēģinājums cieta neveiksmi un viņš gāja bojā.
Freidenbergs tiek uzskatīts par pēdējo Berlīnes mūra upuri, tobrīd līdz mūra krišanai bija atlicis nedaudz vairāk kā pusgads.
1985. gadā PSRS pie varas nāca Mihails Gorbačovs, kurš pasludināja jaunu kursu gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Atšķirībā no saviem priekštečiem Gorbačovs nebija gatavs ar spēku apspiest protestus valsts iekšienē un citās Austrumeiropas zemēs, kas gribēja atbrīvoties no sociālisma žņaugiem.
Tad nu Maskavai atlika vien bezpalīdzīgi noraudzīties, kā Austrumeiropas valstīs pieņemas spēkā pret valdošo režīmu un PSRS vasaļu statusu vērstas kustības. Protams, Rietumu līderi centās veicināt austrumeiropiešu alkas pēc brīvības.
Gorbačov, nojauciet šo mūri!
1987. gada vasarā ASV prezidents Ronalds Reigans uzstājās ar runu pie Brandenburgas vārtiem, kad viņš aicināja Gorbačovu nojaukt Berlīnes mūri.
“Ģenerālsekretār Gorbačov, ja jūs vēlaties mieru, ja jūs vēlaties labklājību Padomju Savienībai un Austrumeiropai, ja jūs vēlaties liberalizāciju, tad nāciet pie šī mūra! Mister Gorbačov, atveriet šos vārtus! Mister Gorbačov, nojauciet šo mūri!” mudināja Reigans.
Viņa aicinājums piepildījās pēc diviem gadiem. Austrumvācijas komunistu režīms 1989. gada rudenī svinēja 40 gadu jubileju, bet tautas dusmas pieņēmās spēkā un valstī notika arvien plašākas protesta demonstrācijas.
1989. gada 9. novembrī Austrumberlīnes kompartijas šefs Ginters Šabovskis uzstājās preses konferencē, kur viņam vajadzēja paziņot par atvieglotu kārtību, kā austrumvācieši varētu tikt pie vīzas braucieniem uz Rietumvāciju.
Taču viņš izteicās diezgan nesaprotami, un klausītājiem radās iespaids, ka valdošais režīms ir atcēlis visus ierobežojumus un pilnībā atvēris robežu.
Tūkstošiem cilvēku pulcējās pie Berlīnes mūra, kur apjukušie robežsargi vairs nelika šķēršļus robežas šķērsošanai.
Komunistu režīms bija sabrucis, un drīz vien tam sekoja arī Berlīnes mūris, kas tika saskaldīts gabalos ar kaltiem, āmuriem, kuvaldām un nopietnākiem instrumentiem.
1990. gada oktobrī tika veikta Vācijas atkalapvienošana, mākslīgais dalījums starp Austrumvāciju un Rietumvāciju bija zudis.
Taču, lai arī reālais Berlīnes mūris jau sen kļuvis par vēstures liecību, kura fragmenti apskatāmi dažādos muzejos un privātās kolekcijās, daudzu vāciešu apziņā joprojām ir saglabājies garīgs mūris, kas atšķir austrumvāciešus (“osīšus”) no rietumvāciešiem (“vesīšiem”).
Izrādījās, ka pierast pie dzīves brīvībā nav nemaz tik viegli. Par to nācās pārliecināties arī austrumvācu karavīram Hansam Konrādam Šūmanam, kurš 1961. gada augustā kā viens no pirmajiem šķērsoja nožogojumu un aizbēga uz Rietumvāciju.
“Patiesi brīvs es sajutos tikai 1989. gada 9. novembrī,” vēlāk par Berlīnes mūra krišanu izteicās Šūmans. Taču viņš sirga ar depresiju un 1998. gadā izdarīja pašnāvību. Berlīnes mūris bija prasījis vēl vienu upuri.
