Sudrablapsu bizness 18
1950. gadā ieviesa vēl vienu palīgražotni – sudrablapsu fermu. Zemnieki savas lapsas – deviņas mātītes un trīs tētiņus – nodeva kolhozam un izmitināja tās Lieldruvās. Kolhozam lapsu audzēšana gāja no rokas. Jau nākamā – piecdesmit pirmā – gada atskaitē lasāms, ka nu fermā ir divpadsmit lapsu mātītes un pārdotas trīspadsmit sudrablapsu ādas, par ko iegūti četrdesmit pieci tūkstoši rubļu. 1956. gadā “Lāčplēsis” uzbūvēja jaunu fermu, nosauca to skaistā vārdā par Lapsām un pārvietoja turp kuplastes no Lieldruvām. Par fermas vadītāju Kauliņš uzaicināja strādāt zvērkopi Veltu Ozoliņu. Prasmīgi vadīta, ferma gadu no gada paplašinājās, zvērkopība nesa peļņu. Par īstu naudas āderi zvēraudzētava kļuva sešdesmito gadu sākumā, kad mainījās valsts noteikumi par ādu nodošanu valstij un izbrāķētās lapsas kolhozs varēja realizēt pats. Vispirms vajadzēja apgūt ādu ģērēšanu. Līdz tam zvēraudzētavām pašām ģērēt bija aizliegts. Ar karoti, kam viena mala noasināta, nokasīja tauku slāni un gaļu, pēcāk uzstiepa uz dēļa un izkaltēja, tādas arī nodeva valstij. Tagad “Lāčplēsis” iecerēja pats ģērēt un pēcāk šūt cepures un apkakles. Vecos pierakstos atrada ulmaņlaika ģērēšanas recepti un Velta savās mājās ķērās pie pirmās ādiņas apstrādāšanas. Izmērcēja, staipīja, trina ap virtuves galda kāju, līdz āda bija mīksta. Ogrē sameklēja Kleišu ģimeni, kura mācēja šūt kažokādu apkakles. Sašūtās apkakles veda uz Rīgu un nodeva komisijas veikalā, ietirgoto naudu atnesa kolhoza kasierei. Vēlāk sāka šūt arī ūdeļādas cepures.
Nauda sāka plūst straumēm. Rīgas Centrāltirgū kolhozam bija puķu kiosks, tur pārdeva arī cepures. Vietējie pirka mazāk, toties krievietes kaudamās stāvēja rindā. Dažbrīd pat cepures neizlika paviljonā, bet tirgoja caur mikroautobusa “Latvija” logu. Viena sudrablapsa maksāja ap divsimt rubļu, vakarā brauca mājup, rubļus sabāzuši maisos. Šūto produkciju veda uz Ļeņingradu un Minsku, pēc ādām ieradās no Novosibirskas un Urāliem. Reiz pēc nercu tirgošanas kantora kabineta grīda bija pilna ar rubļiem, kolhoza kasiere Hortenzija Baltiņa sēdēja naudas kaudzē un skaitīja to. Kauliņam sāka pārmest, ka viņš pārtiekot tikai no palīgnozarēm. Priekšsēdētājs aizstāvējās, kā nu prazdams. 1964. gadā Maskavā izdomāja, ka zirgi jālikvidē kā liekēži. Bērīšus izkāva visā republikā. Arī Lielvārdē ar zirga gaļu piegāza visu Lapsu šķūni pilnu. Kuplastes tādu daudzumu nespēja apēst, gaļa sāka bojāties, taukos uzkrājās indīgas vielas. Ēdot iesmakušo ēdmaņu, lapsām piedzima mazāk bērnu un gads zvēraudzētavā beidzās ar neciliem rezultātiem. Kolhoza valdes sēdē Kauliņš teica: nu re, kažokzvēri mums peļņu nenes! Gaļa un piens pabaro, varam iztikt arī bez kažokzvēriem!
Kaut rubļi plūda straumēm, Kauliņš ar naudu nemētājās un dažreiz pat bija paskops. Sešdesmito gadu vidū modē nāca polārlapsas. Velta Ozoliņa devās pārliecināt Kauliņu, ka tās jāiepērk. Uzzinājis, ka viena kuplaste maksā deviņdesmit rubļus, priekšsēdētājs norūca – nu paņem piecas māmiņas un vienu papiņu. Veltai nolaidās rokas – ko ar tādu mazumiņu lai iesāk? Pēc garas pierunāšanas Kauliņš tomēr piekrita iegādāties divdesmit māmiņas un četrus papiņus.
Saglabāt tautas dzīvo spēku
Pateicoties Kauliņam, četrdesmit devītā gada deportāciju laikā no Lielvārdes netika aizvests neviens saimnieks. Izsūtāmo sarakstos iekļāva tikai divus cilvēkus. Vēlāk atklājās, ka viens jau miris, bet otrs kādu laiku Lielvārdē vairs nedzīvo. Pieņemot darbā kolhozā, Kauliņam galvenais kritērijs bija darbs. Kolhoza lauku brigādēs strādāja leģionāri Oskars Zosulis, Andrejs Sestulis un par dzimtenes nodevību sodītais Mārtiņš Kaspars, par traktoristiem – leģionāri un represētie Kārlis Tošēns un Vilnis Liepiņš, meliorācijas brigādē – bijušais Lielvārdes saimnieks, represētais Juris Sarma, Andrejs Dārdedzis un vēl citi. Kauliņa acīs viņi visi bija latviešu tautas daļa. Pats izstaigājis kara ceļus, priekšsēdētājs lieliski apzinājās, ka nokļūšanu vienā vai otrā frontes pusē nereti noteica liktenis. Pēc kara trūka darbaspēka, tāpēc daudzas ģimenes labākas dzīves meklējumos ieradās no Latgales. Arī tiem atradās darbs, atbraucējus izmitināja vecsaimnieku sētās. Piemēram, Purgaiļu saimnieka pirtī ielika latgaļu strādnieku ģimeni ar visiem bērniem. Ar laiku, rocībai palielinoties, mājas strādnieku izmitināšanai sāka celt kolhoza ciematā. Kauliņš arī rūpējās, lai darbaspēks nebrauktu prom. Kad 1967. gadā elektrificēja dzelzceļa līniju līdz Jumpravai, kolhoznieki sāka vākt parakstus, lai papildus Lielvārdes stacijai ierīkotu vēl vienu dzelzceļa pieturu kolhoza ciemata vidū pie Lēdmanes krusta. Valdes sēdē Kauliņš atmeta iesniegumu atpakaļ ar vārdiem – tad jau visi braukās uz Rīgu spekulēt, kurš strādās kolhozā?
Latviskas līnijas ieturētājs
Priekšsēdētājs bija ar taisnu mugurkaulu. Stingru nacionālu stāju Kauliņš saglabāja līdz mūža galam un panāca, ka viņa viedokli respektēja padomju iestādes. Reiz kolhoza vadību aizsauca uz Ogres rajona partijas komiteju, lai izskatītu vienu jautājumu – par labiem darba sasniegumiem piešķirt kolhozam “Lāčplēsis” partijas kongresa goda nosaukumu. Turpmāk būs nevis “Lāčplēsis”, bet partijas kongresa vārdā nosauktais kolhozs. Kauliņš piecēlās, pateicās par lielo godu un klusā, bet nelokāmā balsī noteica – nu, diez vai es mājās varēšu atgriezties. Jautājums tūlīt pat bez debatēm tika noņemts no darbakārtības.
Kolhozā “Lāčplēsis” vienmēr tika svinēti Jāņi, pat laikos, kad Arvīds Pelše svētkus aizliedza kā buržuāziskās sabiedrības palieku. Kauliņš Līgo dienu oficiāli dēvēja par kolhoza dibināšanas gadadienu. Protokols nr. 1 par Lielvārdes lauksaimniecības arteļa “Lāčplēsis” darbības uzsākšanu gan datēts ar 1948. gada 17. jūniju, bet tādiem sīkumiem Kauliņtēvs nepievērsa uzmanību.
Kauliņš nepaguris rūpējās par latviskas kultūras saglabāšanu. Kolhozam bija savs koris “Lāčplēsis”, sieviešu un vīriešu vokālie ansambļi, dramatiskie kolektīvi, tautas deju ansamblis “Lāčplēsis”, daudzi pašdarbības pulciņi. Padomju laikā iestāties par latviskumu nebija viegli, nacionālās kultūras kopšana drīzāk tika uzskatīta par komunisma cēlājiem nevēlamu un kaitniecisku buržuāziskās ideoloģijas slavināšanu. Par Kauliņa latvisko nostāju liecina gadījums ar tautastērpu šūšanu 1973. gadā. Par godu Dziesmu svētku simtgadei kolhoznieki gribēja savu kori ietērpt latviskos tērpos. Sākumā par paraugu ņēma astoņpadsmitā gadsimta tautastērpus. Ieraudzījis skices, Kauliņš norūca – kas tas par vācu jaunskungu? Pusgarās bikses, baltas zeķes un kurpes ar lielām, kvadrātveida sprādzēm. Izskatās pēc pilsētas bodniekzeļla, pēc kārkluvācieša, nevis pēc kārtīga latviešu puiša! Meitenes apģērbs vēl neko, tur kaut kas no latviešu zeltenes saglabājies, bet šito švaukstu es par kolhoza naudu netaisīšu! Nākamos apģērbu metus kostīmu meistare Mirdza Kangare izveidoja, par pamatu ņemot desmitā gadu simteņa arheoloģisko tērpu rekonstrukcijas no Lielvārdes novada. Šoreiz Kauliņš piekrita, vien apjautājās, cik maksājot viens tērps. Kluba vadītāja atbildēja, ka trīssimt rubļu, un tādus vajagot sešdesmit. – Nāksies likvidēt vienu govju fermu, – Kauliņtēvs pasmaidīja gaiši un priecīgi. – Katram koristam mugurā būs uzģērbta vesela govs, tāpēc dziedāt vajadzēs tā, lai ragaine atmaksātos! Lielajā Dziesmu svētku gājienā kori “Lāčplēsis” sagaidīja ar ovācijām.
1969. gada rudenī bijušajā muižas klētī sāka veidot Andreja Pumpura muzeju. Tas bija pirmais muzejs Latvijā, kuru par saviem līdzekļiem izveidoja kāds kolhozs. Ar laiku Andreja Pumpura muzeja svētku svinēšana kļuva par pulcēšanās vietu ne vien lielvārdiešiem, bet arī tai latviešu inteliģences daļai, kura domāja par latviskuma saglabāšanu un attīstību. Šie pasākumi bija kā tīrs ūdens malks, pasmelts no Straumēnu mājas akas.
