Kauliņtēva mantojums. Kolhoza priekšsēdētājs, kurš palika uzticīgs Latvijas zemei un tautai 18
Kolhoza “Lāčplēsis” ilggadējam priekšsēdētājam Edgaram Kauliņam padomju vara piešķīra Sociālistiskā darba varoņa zvaigzni, bet sirdī priekšsēdētājs palika uzticīgs Latvijas zemei un latviešu tautai. Visu dzīvi iestājās par to, lai latvieši būtu ekonomiski spēcīgi, saglabātu savu kultūru un latvisko dzīvesziņu. Šogad, 26. aprīlī, kad Kauliņtēvam apritētu 115 gadu, Pumpura muzejā būs atceres pasākums, bet vasarā bijušie kolhoznieki rīkos balli. Vēl lielvārdieši ir iecerējuši savam priekšsēdētājam izgatavot goda krēslu un novietot brīvā dabā pie bijušā kantora ēkas.
Kolhozu “Lāčplēsis” jeb, kā pēc kara teica, Lielvārdes lauksaimniecības arteli “Lāčplēsis”, nodibināja 1948. gadā. Par arteļa priekšsēdētāju kļuva bijušais frontinieks un pagasta partorgs Edgars Kauliņš. Sadzīvē Kauliņš bija vienkāršs un sirsnīgs. Tieši viņa labestību un nosvērtību kā pirmo min vecie kolhoznieki, atceroties savu priekšsēdētāju. Manta Kauliņam pie rokām nelipa, personiskajām vajadzībām viņam daudz nevajadzēja. 1947. gada LKP Rīgas apriņķa komitejas kadru daļas raksturojumā lasām – Kauliņš labi pazīst cilvēkus, zina krievu un latviešu valodu. Pašam savas zemes nav. Mīt dzīvoklī, ko piešķīrusi izpildkomiteja. Ar cilvēkiem viņš runāja vienkāršā, visiem saprotamā valodā. 1957. gada valdes sēdes protokolā lasām, kā priekšsēdētājs izskaidro pastnieka lielo nozīmi ciema dzīvē – pastnieka pienākums ir ne tikai iznēsāt pastu, bet izskaidrot kolhozniekiem laikrakstu nozīmi un panākt, lai tos abonētu katra kolhoznieka ģimene. It kā jau vienkārši vārdi, bet tik ļoti raksturīgi Kauliņtēvam. Arī priekšsēdētāja vaļasprieki bija vienkārši. Kauliņš bija kaislīgs makšķernieks, upes malā viņš ļāvās sapņiem un pārdomām. Reiz ziemas spelgonī kolhoznieks Sirsniņš gājis uz kolhoza kantori. Skatās – iepretī Lielvārdes pilsdrupām uz ledus sēž Kauliņš un lēni cilā zemledus makšķeri. Prasījis, kā veicas ar copi. – Nekā neiet! – Kauliņš atmetis ar roku. Sirsniņš piegājis tuvāk un redz, ka priekšsēdētājam makšķeres āķis nemaz nav iekritis caurumā, guļ turpat līdzās uz ledus.
Velna dzinējs
Kauliņam piemita vienkārša un sirsnīga humora izjūta. Kolhozā iecerēja izveidot zirgu sporta sekciju, un vienā jaukā septiņdesmit piektā gada dienā kolhoza vadība sēdās mikroautobusā “Latvija”, lai dotos uz kolhozu “Tērvete” pie Gredzena. Tērvetnieki viesus mīļi uzņēma, paēdināja un padzirdīja, bet beigās, velnu dzīdami, darījumam par godu uzdāvināja ēzeli. Dāvinātam ēzelim zobos neskatās, nācās vien kustoni likt mašīnas aizmugurē un vest uz Lielvārdi. Salaspilī vīri sadomāja papildināt dievišķā dzēriena krājumus. Aizsūtīja šoferi uz veikalu, paši sēd mašīnā. Ēzelis sadomājās, ka ceļš galā, un, skaļi taurēdams, prasījās ārā. Dzirdot ēzeļa brēcienus, garāmgājēji palēnināja soli un ziņkārīgi sāka lūkoties mikriņa salonā. Bet tur, krēslā omulīgi atgāzies un vienu aci piemiegdams, sēž kolhoza priekšsēdētājs un apmierināts smaida.
Kauliņam bija divi Ļeņina ordeņi, Darba sarkanā karoga ordenis, Tēvijas kara otrās pakāpes ordenis, Slavas trešās pakāpes ordenis, Sociālistiskā darba varoņa zvaigzne. Kad nu tie bija jāpieliek, tad piesprauda pie uzvalka, bet īpaši ar apbalvojumiem nelielījās. Tomēr bija reizes, kad ordeņi noderēja. 1975. gadā septiņi kolhoza vīri, Kauliņu ieskaitot, sasēdās mašīnā un devās ekskursijā uz Karēliju. Viņi gribēja nokļūt Suojervi. Tur sākās robežjosla, vien pāris kilometru līdz Somijai, tāpēc Suojerves apmeklēšanai bija nepieciešamas speciālas atļaujas. Kā tur bija, kā nebija, bet kolhoznieki nogriezās pa nepareizo ceļu. Brauca, brauca, apkārt jau parādījās dzeloņdrātis, bet vīri tik uzstāja, ka brauc pareizajā virzienā, līdz viņus apturēja robežsargs. Sākumā skaidroja kareivim, ka dodas uz Suojervi, tad kapteinim, visbeidzot atnāca apakšpulkvedis un prasīja, kurš no mašīnā sēdošajiem esot galvenais. Kauliņš pieteicās un devās uz armijas mītni. Pēc krietnas stundas abi atgriezās. Robežsargs ledainā balsī noteica – ja Kauliņš nebūtu ar diviem Ļeņina ordeņiem apbalvots Sociālistiskā darba varonis, par mēģinājumu šķērsot valsts robežu visus saliktu aiz restēm kā cāļus.
Uzņēmēja gēns
Edgaram Kauliņam nebija vērā ņemamas lauksaimnieka izglītības. Viņa personīgajā lietā atrodama Kauliņa ar roku rakstīta biogrāfija. Tajā lasām, ka 1911. – 1914. gadā Edgars beidzis Pāles pamatskolas četras klases. Vēl Kauliņš 1950. gadā pabeidza Ogres lauksaimniecības nodaļā noorganizētos sešus mēnešus ilgos vadītāju kursus. Tā arī visa izglītība. Tomēr daba Kauliņu bija apveltījusi ar uzņēmēja un saimnieka gēnu. Zēna gados viņš kalpoja par ganu pie Kalnrūju saimnieka. Puika vēroja sētas darbus un iegaumēja saimnieka teikto – saimniekot vajag ar zīmuli rokā un darbi jāiekārto tā, lai tie cits citam netraucētu. Pamācības saskanēja ar darbiem – Kalnrūjas patiesi bija labi organizēta lauku saimniecība. Vēlāk, vadīdams kolhozu, Edgars atzina – ja šodien strādātu tā, kā saimniekoja Kalnrūjās, mēs visi staigātu zelta zābakos! Kauliņa talants bija atrast labus, savu arodu zinošus speciālistus. Uzklausīt laucinieku teikto un dzirdēto ņemt vērā.
Naudas ādere
Kauliņš nelielu piemājas rūpalu mācēja pārvērst peļņu nesošā ražošanas nozarē. Ja kolhozs obligāto valsts piegādes plānu gaļas un piena sagādē izpildīja, virsplāna produkciju drīkstēja pārdot tirgū. Kauliņš ierosināja atpirkt no kolhozniekiem viņu piemājas dārziņos izaudzēto un vest uz Rīgas tirgiem pārdot. Vajadzīgo atļauju nokārtošanā lieti noderēja bijušo frontinieku solidaritāte – galvaspilsētā strādāja ne viens vien karalaika biedrs. Pieņemšanas punktu izveidoja bijušajā Ūbeļkrogā un par punkta vadītāju iecēla bijušo krodzinieci Vilmu Balodi. Noteiktās dienās kolhoza mašīna no Ūbeļiem veda kolhoznieku kartupeļus un gurķus uz Rīgu, uz Centrāltirgu. Kolhozs par starpniecību ņēma samaksu – piecus procentus no pārdotās produkcijas. Lielu peļņu tas neienesa, toties darījums bija ļoti izdevīgs kolhozniekiem, jo nebija pašiem jābrauc uz Rīgu tirgoties.
Ar laiku Kauliņš sāka domāt par pašiem sava augļu un dārzeņu pārstrādes ceha radīšanu, jo gurķis, kas vasarā maksā vien pāris kapeikas, ziemā ir rubļa cenā. Kolhoza teritorijā atradās Druvāres – liela un neizmantota saimniecības ēka. Kolhoznieki sanesa koka mucas un sāka tajās skābēt kāpostus un gurķus. Gatavo produkciju rudenī veda uz tirgu. Peļņu ieguldīja ražošanas attīstībā – iegādājās pasterizācijas iekārtas, stikla taras aizvākojamos aparātus, visu, kas ražošanai nepieciešams. Gadiem ejot, augļu un dārzeņu pārstrādes cehs kļuva par kolhoza lielāko brīvās naudas pelnīšanas ražotni. Daļu realizēja Latvijā, bet lauvas tiesu veda uz Ļeņingradu. Tomēr par īsteni jaudīgu naudas āderi cehs kļuva, kad tajā sāka ražot alu. Sākumā miestiņu mājas apstākļos, kaimiņu vajadzībām un paša priekam darīja kolhoznieks Pēteris Žvagiņš. Kauliņš izdomāja pie dārzeņu ceha izveidot apakšstruktūru – alus ražošanas cehu, un par tās vadītāju uzaicināja strādāt Pēteri. Sadarbība izvērtās veiksmīga – pēc “Lāčplēša” alus brauca no visas Latvijas, Jāņu laikā pieprasījumu pat nevarēja apmierināt. Alu tirgoja vienīgi koka mucās. Toreiz grūti bija dabūt deficītos celtniecības materiālus. Ja kolhozs tos gribēja iegādāties par rubļiem, radās sarežģījumi, bet, ja norēķinājās graudā – ar konserviem un gurķu burkām –, tad apmaiņā varēja dabūt ķieģeļus, cementu un metālu. Kauliņš šādā manierē veda uz Latviju celtniecības materiālus, kas bija nepieciešami kolhoza infrastruktūras attīstībai.
