Pagriežoties gultā uz otriem sāniem, salauž kaulu. Kā tas iespējams? 3
Regīna Olševska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja lūzums gūts pēc nopietnas traumas, neviens parasti nebrīnās, ka kauls ir pušu. Bet, ja tas notiek, pagriežoties gultā uz otriem sāniem vai paklūpot mauriņā, skaidrs, ka ar kauliem kaut kas nav kārtībā.
Nogurst ne tikai metāls
Nereti dzirdēts, ka sabrucis tilts vai ēka, jo lielas slodzes koncentrācijas vietās metālā izveidojušās plaisas. Izrādās, ka līdzīgs mehānisms darbojas arī tad, ja fiziski aktīvi cilvēki – sportisti, karavīri, dejotāji – pēkšņi lauž kaulus bez redzama iemesla.
Medicīnas sabiedrības “ARS” traumatoloģe ortopēde Sarmīte Dūze stāsta, ka kaulu atjaunošanās notiek ik dienu, pateicoties līdzsvaram starp kaulaudus noārdošiem un veidojošiem procesiem.
Mikrotraumas, kas gūtas staigājot vai sportojot, kauls atpūtas laikā sadziedē pats.
Ja atpūtas brīžu ir pārāk maz, kaula atjaunošanās nevar notikt pilnvērtīgi. Arī apkārtējie muskuļi, kas amortizē triecienus skrienot vai staigājot, vairs nespēj kaulus pasargāt un rodas pārslodzes vai noguruma lūzumi.
Visbiežāk tos veicina pārmērīgs sporta treniņu biežums vai intensitātes, nepiemēroti sporta apavi un virsma, kā arī darba pienākumi, kas saistīti ar ilgstošu stāvēšanu vai staigāšanu, it īpaši tad, ja cilvēkam ir pēdu deformācija. viegli šādos lūzumos iedzīvoties skrējējiem, kuri nav apguvuši pareizu skriešanas tehniku un to dara tikai sava prieka pēc – vienu dienu noskrienot pāris kilometru, otru – neskrienot vispār, bet trešo – startējot pusmaratonā.
Arī skriešana pa dažādām virsmām – smiltīm, asfaltu, granti – viena treniņa laikā nogurdina kaulus.
Parasti no pārslodzes lūst pēdu un apakšstilbu kauli, taču, ja vienai vai abām rokām ikdienā ir ļoti jāpiepūlas, piemēram, ilgstoši lietojot elkoņa atbalsta kruķus, var salauzt arī apakšdelmu.
Par pārslodzes lūzuma tuvošanos – atšķirībā no traumatiska lūzuma tas nenotiek pēkšņi, bet pakāpeniski – var liecināt sāpīgs pietūkums pēdās, apakšstilbos vai citā ķermeņa vietā, kas slodzes laikā palielinās, bet miera stāvoklī mazinās. Pamazām sāpes kļūst stiprākas, ilgākas, un vajadzīgs ilgs laiks, lai tās pārietu. Kas šajā laikā notiek ar kaulu?
Traumatoloģe ortopēde teic, ka vispirms veidojas kaula plēves iekaisums, tad rodas asinsizplūdums, kurš pamazām bojā kaulu, līdz tas pārlūst.
Biežākās noguruma lūzumu diagnostikas metodes ir rentgenogrāfija, magnētiskā rezonanse un datortomogrāfija, retāk – scintigrāfija. Taču vislabāk būtu līdz lūzumam nemaz nenonākt un, izvērtējot savas ikdienas aktivitātes, ļaut kaulam kārtīgi atpūsties.
Ja sāpes un pietūkumu, kas vēsta par noguruma lūzumu, ignorē un slodzi nesamazina, šajā vietā izveidojas tā saucamā kaula tulzna – sabiezējums, kas izraisa deformāciju.
Izmaiņas kaulu uzbūvē
Mūsu kaulos ir ap 10% ūdens, 30% organisko vielu (kolagēns) un 60% neorganisko vielu jeb minerālsāļu. Kolagēna šķiedras kopā ar minerālvielām (kalciju, fosforu) nosaka kaula mehāniskās īpašības – cietību un elastīgumu.
Pārslodze kaulam rodas arī tad, ja samazinājusies tā masa un minerālais blīvums – tas pastiprināti zaudē kalciju un fosforu, kļūst porains, trausls un viegli lūstošs.
Sarmīte Dūze norāda, ka lūzumu risks palielinās, pieaugot vecumam un pievienojoties saslimšanām, kuras ietekmē kaulaudu vielmaiņu, kaulu masu un blīvumu – osteopēnija un osteoporoze, kā arī slimības, kas var veicināt osteoporozes attīstību, tādas kā reimatoīdais artrīts, pastiprināta vairogdziedzera darbība, Krona slimība, hroniskas nieru slimības, cukura diabēts, dažu medikamentu lietošana, kuri pastiprināti izvada no organismu kalciju, piemēram, glikokortikoīdi, hormonālās izmaiņas (menopauze), uzturs, kas nenodrošina organismu ar nepieciešamo kalcija daudzumu.
Osteoporozei raksturīgākās lūzuma vietas ir gūžas kaula kakliņš, mugurkaula skriemeļi (20% gadījumu) rokas kauli, piemēram, spieķa kauls delnas locītavas rajonā (10%) vai augšdelma kauls (5%).
Osteoporozes dēļ sievietēm menopauzē lūst mugurkaula krūšu vai jostas daļas skriemeļi, tādēļ augums samazinās par trīs četriem centimetriem, bet mugurkaula deformācijas dēļ tiek traucēta plaušu, sirds un gremošanas orgānu darbība. Savukārt augšstilba kaula kakliņa lūzumi visbiežāk skar seniorus ap 70– 80 gadu vecumu. 40% cilvēku pēc šāda lūzuma vairs nespēj pārvietoties patstāvīgi, un viņiem ilgstoši ir nepieciešama apkārtējo cilvēku palīdzība.
Traumatoloģe ortopēde uzsver, ka pārslodzes lūzumiem ir tieksme atkārtoties
. Tādā gadījumā noteikti jāveic kaulu masas blīvuma mērījums – osteodensitometrija jeb duālās enerģijas rentgena absorbciometrijas izmeklējums (DXA). Standarta mērījumu vietas ir mugurkaula jostas daļa, augšstilba gūžas kakliņš vienā vai abās pusēs, kā arī nepieciešamības gadījumā – apakšdelma spieķa kauls. Arī tad, ja lūzumi nav bijuši, šo mērījumu iesaka veikt sievietēm pēc 60, bet vīriešiem – pēc 65 gadu vecuma.
Osteoporotiskie lūzumi*
* Palielinoties vecumam, samazinās kaulu minerālais blīvums un palielinās lūzumu risks, piemēram, augšstilba kaula lūzuma risks 80 gadu vecumā ir piecas reizes lielāks nekā 50 gadu vecumā.
* Samazināts ķermeņa svars – zem 58 kg vai ķermeņa masas indekss (ĶMI) zem 18 kg/m², ir nozīmīgs augšstilba kaula lūzumu riska faktors.
* 30–50% pacientu, kuri ilgāk par sešiem mēnešiem lieto glikokortikoīdus, attīstās osteoporozes izraisīti lūzumi.
* Reimatoīdais artrīts palielina lūzumu risku neatkarīgi no kaulu minerālā blīvuma vai zāļu lietošanas.
* 40–65% vīriešu ar osteoporozi lūzumu attīstība saistīta ar blakusslimībām piemēram, hronisko obstruktīvo plaušu slimību – HOPS, iekaisīgām zarnu slimībām, medikamentu lietošanu vai pastiprinātu alkohola lietošanu.
* Sievietēm pēc 50 gadu vecuma jāuzņem 1200 mg, vīriešiem – vismaz 1000 mg kalcija dienā.
* D vitamīna lietošana (700–800 SV un vairāk) samazina augšstilba kaula kakliņa lūzumu risku par 26%.
*Avots: Osteoporozes klīniskās vadlīnijas
