“Zemniekus spieda ēst kartupeļus, lai viņi nemirtu badu, bet viņi turējās pretī līdz pēdējam!” Saruna ar paleodemogrāfijas speciālisti Gunitu Zariņu 69
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Attiecībā uz Latvijā glabāto kaulu materiālu viennozīmīgi varu teikt, ka esam vieni no bagātākajiem Eiropā. Tāds daudzskaitlīgs un ārkārtīgi labi saglabājies kaulu materiāls kā no vidējā un jaunākā akmens laikmeta jeb mezolīta un neolīta Zvejnieku kapulauka pie Burtnieku ezera nav nekur citur Ziemeļeiropā,” saka Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta (LVI) Bioarheoloģijas materiālu krātuves vadītāja, paleodemogrāfijas speciāliste GUNITA ZARIŅA.
Mūsu saruna notiek saistībā ar nesen pasaules medijos nonākušo ziņu, ka vācu zinātniekiem, strādājot ar vēl 1875. gadā atrastu un no Latvijas teritorijas izvestu akmens laikmeta cilvēku kaulu materiālu, izdevies atklāt, ka šis neolīta periodā pirms aptuveni 5300 gadiem dzīvojušais cilvēks miris no mēra un tātad šobrīd ir pasaulē senākais zināmais mēra upuris.
Tiesa, viņa skeleta daļas nenāk no LU LVI krājumiem, bet arī viņš reiz bijis Zvejnieku akmens laikmeta apmetnes iemītnieks, dzīvojis pie Salacas iztekas no Burtnieka.
Tikmēr institūta pagrabos glabājas vairāk nekā 300 šī “mēra vīra” nosacīto laikabiedru un novadnieku, tāpēc rodas jautājums, ko tie spējuši pavēstīt Latvijas zinātniekiem.
Kādu informāciju pētniekiem seno cilvēku kauli vispār var dot?
G. Zariņa: Ar tiem ir kā ar antīkām vērtībām – jo ilgāks laiks kopš izrakšanas, jo vērtīgāki. Tagad, kad tehnoloģiskās iespējas kļuvušas pieejamākas, to vērtība ir fantastiski pieaugusi. Protams, Latvijas vēsturei ārkārtīgi nozīmīgs un vērtīgs ir viss institūtā glabātais kaulu materiāls no mezolīta līdz 12. gadsimtam.
Bet mums ir arī ap 700 apbedījumu no vēlā dzelzs laikmeta, savukārt viduslaiku kapsētu materiāls tūkstošos. Kauli ir ārkārtīgi bagāts informācijas avots, kas ļauj uzburt reālo sadzīves ainu senatnē.
Cilvēku, dzīvnieku kauli, augu paraugi – tas ir komplekss, pēc kura var mēģināt saprast seno iedzīvotāju dzīvesveidu, dzīves kvalitāti, paradumus, demogrāfiju, sekot cauri slimībām, uzturam, DNS.
Zvejnieku apmetnē pie Burtnieka cilvēki sāka dzīvot pirms aptuveni 9000 gadu un dzīvoja tur 6000 gadu garumā, tiesa, ar pauzēm. Tie ir pirmie Latvijas iedzīvotāji. Šobrīd mūsu zinātnieki strādā starptautiskā Baikāla arheoloģiskajā projektā, ko vada Kanādas Albertas universitāte.
Projektā Latvijas akmens laikmeta iedzīvotājus salīdzinām ar Baikāla ezera apkaimes akmens laikmeta iedzīvotājiem. Pateicoties projektam, pirms dažām nedēļām ar radiokarbona metodi Oksfordas universitātē nodatējām vēl 50 Zvejnieku apmetnes iedzīvotāju, kuru kaulu vecums līdz šim nebija noteikts. Lielākoties tie ir mezolīta ļaudis, kas dzīvoja 9000–5400 gadu pirms mūsu ēras.
Tas, ka tagad mums ir pāri par simts mezolīta laika cilvēku, zinātniekiem ir nenovērtējama bagātība Eiropas mērogā! Tā paver lieliskas iespējas plašāk pārskatīt to laiku. Stabilo izotopu mērījumi kaulos dod iespēju iepazīties ar uztura tradīcijām, uztura sastāvu, bērnu barošanas ar krūti ilgumu.
Kādās proporcijās ēda zivis, augus, gaļu. Savukārt ar stroncija izotopu metodi var izsekot, vai, piemēram, Burtnieka ezera cilvēki tur arī dzimuši un auguši vai arī atnākuši, teiksim, no Lubāna. Katrai vietai ir raksturīgs augsnē esošā stroncija fons.
Stroncijs uzkrājas cilvēka zobos. Tā līmenis noteiktā vecumā nofiksējas un vairs nemainās. Tā varam noteikt, no kurienes cilvēks nācis.
Dāņu zinātnieki tā noskaidroja, ka viņu 15–16 gadu vecā akmens laikmeta meitene, kas tika uzskatīta par dānieti, patiesībā ieceļojusi no Vācijas teritorijas.
Protams, vēl var pētīt, kādā vecumā cilvēki nomiruši. Normālā populācijā jābūt vīriešiem, sievietēm un bērniem. Bet Latvijā apbedījumos viņu proporcijas normalizējās tikai līdz ar kristietības ieviešanos, vēlajā dzelzs laikmetā ap 13.–14. gadsimtu.
Tad kapsētās parādās proporcionāls vīriešu un sieviešu skaits. Pirms tam ir visādi. Īpaši dzelzs laikmetā. Latgaļiem nezin kāpēc vīriešu apbedījumu tad ir daudzreiz vairāk nekā sieviešu. Vispār tā attieksme pret sieviešu apbedīšanu tad ir neviennozīmīga.
Viņi uzskatīja, ka sievietei nav vietas kapulaukā?
Jā, viņa kaut kur pazūd. Akmens laikmetā viss vēl ir puslīdz proporcionāli. Ķivutkalnā pie Rīgas HES, bronzas laikmeta kapulaukā, kas datēts ar 800.–700. gadu pirms Kristus, proporcija arī ir daudzmaz. Bet dzelzs laikmetā sievietes no apbedījumiem pazūd.
Bērni?
Ar tiem stāsts ir pavisam sauss. Viņu kauli ir smalki, sīki. Tie nesaglabājas. Ja atklāti, viņus apbedīja pavisam nekārtīgi. Ja tam pieliek 18. gadsimta baznīcas grāmatās redzamo, tad viss nostājās savās vietās arī par iepriekšējiem gadsimtiem.
Bērnu mirstība līdz 14 gadu vecumam ir 50–60%. Bet ir arī īpatnības. Salaspils Laukskolas 10.–12. gadsimta lībiešu kapulaukā guldīja lokālo aristokrātu bērnus. Ne jau katram lībiešu zēnam bija ar bronzu rotātas jakas un krāšņas rokassprādzes.
Bronzas laikmeta Ķivutkalnā zīdaiņu ir ap 10%, un viņus kārtīgi lika bluķu zārciņos. Viduslaiku kapsētās bērnu apbedījumu skaits ir ap 40%. Un tas ir daudz.
Kāds bija tas vidējā akmens laikmeta Latvijas teritorijas cilvēks, kas apmetās pie Burtnieka?
Sākotnēji viņi tur atnāca tikai vasarās. Ieceļoja pa ūdeņiem, jo pa tiem purviem, mežiem nemaz nevarēja. Vīrieši augumā ap 1,72 metri, sievietes ap 1,60 m. Tam laikam liela auguma cilvēki, drukni.
Vīrieši ar vidējo mūža ilgumu ap 40 gadiem, sievietes ap 38 gadiem. Sievietes diezgan daudz nodarbojas ar medījumu ādu apstrādi. Vīrieši arī. Medī ziemeļbriežus. Tas, ka mezolītā vīrieša un sievietes mūža garums ir gandrīz vienādi, ir tas īpašākais, jo vēlāk neolītā sievietes mūža garums pazeminās vidēji par trim gadiem, bet bronzas laikmetā vispār noslīd līdz 33 gadiem, kamēr vīriešiem tas saglabājas 40–41 un lēnām iet uz augšu.
Tad vēl ir pētījumi, ka pēc roku un kāju kaulu formas var noteikt fizisko slodzi dzīves laikā. Kauli liecina, ka paši senākie Zvejnieku iedzīvotāji nekādus tālus pārgājienus neveica. Viņi diezgan ērti dzīvoja pie saviem ūdens resursiem.
Vīriešiem ir pazīmes par intensīvu peldēšanu un airēšanu. Sievietēm vairāk sēdošs dzīvesveids.
Kā var pateikt, ka viņi ikdienā daudz apstrādāja ādas?
Pēc zobu nodiluma. Zobus izmantoja kā darbarīkus. Tīrīja cīpslas. Burtiski laida caur zobiem. Izteikts priekšzobu nodilums vēsta, ka ādas pieturētas ar zobiem un tīrītas ar kasīkli.
Viduslaikos ļoti izteiksmīgs ir zobu nodilums no pīpes kāta – ja saliek sakodienu, sanāk skaists apaļš caurumiņš. Mezolītā, saliekot žokļus kopā, var redzēt, kur tā cīpsla pa vidu izvilkta cauri.
Ko ēda?
Mezolītā 50–60% cilvēka uzņemtā uztura bija augi. 30–35% zivis un tikai nedaudz gaļas. Augi un zivis gandrīz visu mūžu stabilā diētā. Zivis ezeros varēja ķert ar rokām. Ūdensliliju saknes, ezerrieksti, ozolzīles.
Principā visi zaļo lapu augi, kas nebija indīgi. Nekādas zemkopības vai lopkopības tad vēl nav, jo par zemkopību Latvijā var runāt vien pirmajā gadu tūkstotī pirms Kristus.
Nav miltu vai maizes. Bērnu sieviete mezolītā baroja ar krūti vidēji līdz 3 gadu vecumam. To var pateikt pēc slāpekļa izotopa klātbūtnes. Tūlīt pēc tam bērnam pirmā barība ir ezera zivs.
Baikāla reģionā bērniem pirmā barība bija roņu tauki. Un pa starpu ir badošanās periodi. Bet jāsaka, gaļu stabilo izotopu analīzēs ir grūti notvert. To ainu jau vispār var noskaidrot tikai tad, ja ēsta ļoti vienveidīga pārtika.
Tāpēc dažādu lielveikalu pārtiku lietojoša mūsdienu cilvēka kaulos gandrīz neko neieraudzīt. Kaut ko nolasīt faktiski kļūst grūti jau dzelzs laikmetā.
Bērnus toreiz zīdīja līdz trim gadiem?
Akmens laikmetā tā tas notika arī pie Baikāla. Pirmkārt, mātes piens bērnam ir reāls, pastāvīgs uzturs. Otrkārt, tas ir dabisks aizsargmehānisms – ilgi, intensīvi barojot, sievietei nav mēnešreižu un viņa nepaliek stāvoklī.
Viņa dzemdē reizi četros piecos gados, kas ir normāli sievietes veselībai. Tikko parādās pārtikas alternatīvas un bērnu ar krūti sāk barot gadu pusotru, viņa dzemdē ik pēc trim gadiem, kļūst par dzemdēšanas mašīnu un tāda paliek līdz pat 20. gadsimtam.
Manai vecaimātei bija 11 bērni, no kuriem seši nomira – gadu tūkstošiem normāla statistika.
Lasīts, ka daudz ko varot pavēstīt zobi…
Zobu sistēmā ir ierakstīta mūsu dzīves uztura aina. Pirmkārt, nodilums, kas rāda, cik abrazīvs bija uzturs – visas tās dzirnavu smiltis un žāvējumi. Īpaši labi tas parādās dzelzs laikmetā, kad lieto daudz žāvējumu.
Dāņiem ir pētījums, ka vikingu vīriešiem zobu sistēma bijusi krietni sliktāka nekā sievietēm. Jādomā, viņi daudz ceļoja kuģos un tik bieži lietoja sauso, kaltēto un tātad abrazīvo pārtiku, ka zobi cieta vairāk nekā sievietēm, kas krastā dabūja svaigāku pārtiku.
Bet nu Latvijā ir tā, ka sievietēm zobu sistēma dzīves laikā cietusi vairāk nekā vīriešiem. No bronzas laikmeta līdz 20. gadsimtam noteikti.
Sievietēm bija sliktāki zobi?
Dzemdēšanas dēļ. Uzskata, ka katrs bērns sievietei paņem pusi vai vienu zobu. Es parasti rādu skaistu 30 gadu vecas mezolīta sievietes galvaskausu, kurai visi zobi mirdz kā krelles. Varētu padomāt, tas tāpēc, ka viņa daudz ēda zivis, taču tā nav.
Bronzas laikmeta Ķivutkalnā tādai pašai trīsdesmitgadīgai sievietei zobu sistēmā ir dieva zīmes – kariess, zaudēti zobi. Vecumā starp 25 un 30 gadiem sievietes arī vēlākos laikmetos jau bija zaudējušas diezgan daudz dzerokļu – divus līdz četrus.
Ja viņa sāka dzemdēt 16 gadu vecumā, līdz 25 gadiem dzemdēja trīs un līdz 35 gadiem vēl kādus piecus sešus, tad zobu sistēma jau ir nopietni cietusi.
Sevišķi tas parādās ap 1000 gadiem pirms Kristus, kad attīstījusies zemkopība, pieejama pārtika un sievietes vairs nebaro bērnus tik ilgi ar krūti, kas atspoguļojas dzemdēšanas intensitātē.
Pēc kauliem var pateikt, vai cilvēks bijis aristokrāts vai zemnieks?
Viduslaiku apbedījumos to var pateikt pēc zobu nodiluma. Ja Rīgas Doma baznīcas apbedījumā skaidri redzams, ka cilvēks bijis 50–60 gadus vecs, bet zobu nodiluma gandrīz nav, tas ir kā mūsdienās, tad skaidrs, ka tās ir pārtikas sekas – smalkāki milti, vairāk gaļas un olbaltumvielu.
Un, kas ļoti svarīgi, tā viņam bijusi pieejama pastāvīgi. Normāls zemnieks tajā laikā regulāri cieta badu. Visa vēsture jau ir bada vēsture – sākot no mezolīta un beidzot ar 19. gadsimta vidu, kad tautas pārtiku nodrošināja kartupelis.
Tā kartupeļu uzspiestā lietošana toreiz šķita kaut kas drausmīgs. “Varas nelietība”, kā tagad saka par vakcināciju! Spieda ēst kartupeļus ar varu, lai viņi nemirtu badu, bet zemnieki turējās pretī līdz pēdējam!
Badu var redzēt kaulos?
Ja ir milzīgi daudz līdzekļu un cilvēkresursu, tad var paņemt trīs pastāvīgos dzerokļus, katru sagriezt slānīšos, un izotopu sastāvs šajos slānīšos dos cilvēka uztura ainu par katru pusgadu līdz 20 gadu vecumam.
Tad to līkni iegūsiet. Neviens pasaulē gan tā vēl nespēlējās, bet tehniski to var izdarīt.
Un slimības, traumatisms?
Tajā pašā mezolītā ap 80% galvaskausa trepanāciju bija veiksmīgas. Medicīniskā pašpalīdzība bija ļoti attīstīta. Protams, jāatceras, ka visiem gadsimtiem cauri iet dabiskā izlase.
Proti, paliek tie, kas spēja izdzīvot visu, arī galvaskausa trepanācijas. Bet nāves cēloni jau mēs pateikt nevaram. Ja nu vienīgi var ieraudzīt kādu zobena cirtienu, kas atstājis pēdas kaulā.
Taču to var saskatīt pie tādu sociālo slāņu ļaudīm, kas varēja sadzīvot ar slimībām un ievainojumiem, kamēr nabaga zemnieks jau būtu no tiem nez cik reižu nomiris.
Tāpēc aristokrātu apbedījumos patoloģiju ir vairāk nekā pie zemniekiem.
Kādas ir galvenās saskatāmās slimības?
Redzēt jau tās tā vienkārši nevar. Vajag atrast patogēnu, bioķīmiskos pierādījumus, atrast DNS. Bet ir konkrēti gadījumi, kad to var notvert. Viduslaikos ir lepra. Tās gadījumu nav daudz, bet tie ir.
Akmens laikmetā Latvijā lepras nebija. Ar bruņiniekiem 13. gadsimtā lielā klājienā jau ienāk vairums infekcijas slimību – spitālība, sifiliss, tuberkuloze.
Cik tie daži simti bruņinieku sākumā te varēja izdarīt? Bet viņi dedzināja vietējiem sējumus, iznīcināja barības bāzi. Un kopā ar viņu ievestajām slimībām iznīcinošais efekts tā kļuva desmit reižu lielāks nekā ar tīri fizisku kontaktu.
Bet, saprotiet, kauli tajā kapā guļ tīri. Tur neko nevar pateikt, kas slikts ar viņu noticis. Es tagad daudz strādāju ar baznīcas grāmatām. 18. gadsimta Irbes–Ģipkas–Kolkas grāmatās viss perfekti sarakstīts, kas ar ko miris.
Mokies ar kaulu materiālu, lai kaut ko izzīlētu, līdz baznīcas grāmatās mierīgi izlasi gandrīz visu viņu dzīvi, un to ainu mierīgi var paritināt arī kādus 1000 gadus atpakaļ. Es nevaru pēc kauliem konstatēt, ka viņš miris no saaukstēšanās.
Bet baznīcas grāmatā skaidri rakstīts: 40 gadus vecs vīrietis, aizgāja kult, sadzērās aukstu ūdeni, pēc septiņām dienām glabāja. Viņi dzima un mira kā kaķēni. Tā tas bija visā Eiropā.
Kas tad bija pirmais nāves iemesls? “Krūšu slimības”, tas ir, saaukstēšanās, pneimonijas. Ar to mirst ap 30%. Pēc tam nāk masalas, cūciņas, dizentērija, holēra, bakas.
Kā maijs, tā bakas iet no mājas uz māju. 4–6 gadus veci bērni mirst. Saimniekbērni, kalpu bērni. Tā bija kā dabiska potēšana – kurš iziet cauri tam sietam, kurš neiziet. Tad vēl ir neuzmanības, noslīkšanas un dzemdības.
Kādas īsti ir pašmāju zinātnieku iespējas? Ko Latvijas kaulu materiālā spēj nolasīt mūsu speciālisti?
Gandrīz visu! Latvijā tikai nav iespējama radiokarbona datēšana. Mums nav tādas laboratorijas. Tas ir diezgan liels zaudējums, jo izrakumiem datēšana ir pamatlieta.
LU Ķīmijas fakultātes Analītiskās ķīmijas katedrā var noteikt stabilos izotopus gan kaulu materiālā, gan zobos. Seno DNS pētījumi, īpaši tuberkulozes izraisītāja, ir veikti Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā.
Arī mēri materiālos viņi būtu varējuši atrast. Tehniskie resursi mums ir ne sliktāki kā nopietnās pasaules laboratorijās. Mēs varam visu, ja mums iedotu kaut mazliet vairāk naudas!
Diemžēl LU un visai Latvijas izglītības sistēmai nav finansiālo resursu, lai paši varētu veikt tādus pētījumus. Tas ir rezultāts valsts un Izglītības ministrijas ilgstošajai noliedzošajai attieksmei pret zinātni Latvijā. Par to varētu runāt bezgalīgi!
Mums ir fanātiski profesori, mums ir erudīti, enerģiski, strādāt griboši jaunieši, kas varētu darboties, ja viņus kāds finansētu.
Un viņi ir daudz ieinteresētāki Latvijas vēsturē nekā tie ārzemju doktoranti, kas te diezgan lielā skaitā ierodas, lai izstrādātu doktora disertācijas uz mūsu materiāla bāzes, jo viņu mājās tāda nav.
Un ir ļoti nepatīkami, ka viņu attieksme ir daudz paviršāka nekā mūsu studentiem, kuriem mums nav naudas.
