Kaulēšanās kaitē cieņai 0
Visai plašā diskusija, kas izvērtusies saistībā ar Valsts prezidenta Andra Bērziņa iniciētajām izmaiņām eksprezidentu sociālajās garantijās, rosina atskatīties starpkaru Latvijas pieredzē.
Lai gan tika sperti jau pirmie soļi, toreiz vēl nepastāvēja izvērsta valsts pirmo personu “mūža vakara” nodrošināšanas sistēma, bet dažādi likumi un lēmumi lielākoties tika pieņemti atbilstoši konkrētām situācijām. Var pieņemt, ka jaunā Latvijas valsts šādu vispārēju likumu vienkārši nepaguva pieņemt, taču arī toreiz jebkura pieskaršanās ārkārtīgi jutīgajai valsts pirmo personu atalgojuma un sociālo garantiju tēmai nemainīgi sabiedrībā sacēla veselu “putekļu” vētru. Turklāt līdzīgi kā šobrīd galvenais sociālais jautājums bija – cik samērīgām valsts galvenās amatpersonas priekšrocībām jābūt ar valsts vispārējās saimnieciskās attīstības un tautas vairākuma dzīves līmeni.
Alga – 1500 latu
“Valsts prezidenta atalgojums stipri saviļņojis sabiedrību,” 1922. gada 1. decembrī vēstīja pilsonisko aprindu intereses paudošais laikraksts “Latvis”. Lai gan savulaik bija izskanējis, ka prātīgāk un civilizētāk jautājumu par valsts galvas algu būtu izlemt jau pirms viņa ievēlēšanas, likums par to nonāca Saeimā 1922. gada decembra vidū – gandrīz mēnesi pēc tam, kad Jānis Čakste bija sācis pildīt valsts pirmās personas pienākumus. Kā 1922. gada 13. decembrī atzina laikraksts “Latvijas Sargs”, situācija bija visai neveikla, jo “tagad lieta grozās ap zināmu personu un it kā atrodas atkarībā no simpātijām vai antipātijām pret viņu”. Arī “Latvis” atzina, ka “tagadējās pārrunas un kaulēšanās var tikai kaitēt augsto amatu ieņemošās personas cieņai”.
Prezidenta nodrošinājuma jautājumā Saeimas Finanšu un budžeta komisija izrādījās krietni skopāka par valdību, kas šim mērķim bija pieprasījusi gandrīz deviņus miljonus rubļu (180 tūkstošus latu). Nu šī summa bija samazināta gandrīz divkārt – līdz 90 tūkstošiem latu. Pēc Budžeta komisijas referenta O. Nonāca vārdiem, deputātiem jau pašā sākumā bija skaidrs, ka Valsts prezidenta amats ir “kas ārkārtējs valstī” un viņa atalgojumu nevar pielīdzināt nevienai no 20 ierēdņu kategorijām. Tāpēc bija noteikts, ka valsts galva saņem atalgojumu, kura lielumu nosaka Saeima budžeta kārtībā, tomēr reiz pieņemto summu nevar samazināt prezidenta pilnvaru laikā.
Grūtākais bija izšķirties par algas lielumu, ko vēl papildināja divu veidu reprezentācijas naudas – ar norēķināšanos un bez. Valdība prezidentam bija paredzējusi piešķirt 1500 latu pamatalgā, tūkstoti latu ceļojumu naudas un personīgās reprezentācijas naudas, kā arī divus tūkstošus latu – ar norēķinu.
Šo jautājumu pētot, deputāti centās vērsties pie svešzemju pieredzes. Tomēr tas līdzēja visai maz, jo, piemēram, citā “jaunā valstī” Čehoslovākijā prezidents kopā saņēma miljonu čehu kronu (astoņus miljonus rubļu jeb 160 tūkstošus latu). Savukārt Polijas prezidents 1922. gada maijā saņēma pat tikai 40 tūkstošus rubļu (800 latu), taču viņam vēl pienācās ienākumi no deviņām “kroņa” īpašumā esošajām pilīm.
Beigās vairākumu izdevās iegūt Zemnieku savienības deputāta Ādolfa Klīves priekšlikumam Jāņa Čakstes pamatalgu atstāt 1500 latu apjomā, personisko reprezentācijas naudu samazinot līdz 500 latiem, bet šo naudu ar norēķināšanos – līdz tūkstoš latiem.
Taupa arī uz mitekli
Taču ar to vēl rūpes nebeidzās, jo prezidentam bija arī kaut kur jādzīvo, turklāt tādos apstākļos, lai varētu pienācīgi pēc starptautiskām paražām reprezentēt valsti. Kā liecina Budžeta komisijas sēžu materiāli, deputāti šo problēmu centās risināt, izejot no taupības principa. Strīdoties par precīzāku formulējumu, jau pašā sākumā tika atmesti tādi jēdzieni kā rezidence un pat miteklis, jo tie, pēc vairākuma domām, saistījās ar “zināma plaša komforta sajēgumu, kurš sevī ietvertu it kā majestātisku greznumu”. Beigās nolēma, ka prezidentam pienākas ziemas un vasaras dzīvokļi ar visu iekārtu, apgaismojumu, apkuri un apkalpotāju personālu.
Par pēdējiem arī nebija viegli izšķirties, jo sākotnēji to štats bija paredzēts jo plašs.
Tā kā, pēc likuma, valsts galvas rīcībā bija jebkuri valsts satiksmes līdzekļi, deputāti nolēma no prezidenta budžeta svītrot 630 tūkstošus rubļu (12 600 latu) zirgu, ratu, pajūgu un kučiera livrejas iegādei. “Kas zīmējas uz ķēkšu un aptīrītāju”, tad viņu pakalpojumus vajadzēja apmaksāt prezidentam pašam.
Kā vēlāk rakstīja “Latvis”, 1922. gada decembrī prezidenta vajadzībām Rīgas pilī atbrīvoja 45 istabas, kas “sacēla lielu uzbudinājumu un komisija nolēma noskaidrot, cik istabu tiešām vajadzīgs”. Tā kā likumā bija noteikts, ka prezidentam ir arī tiesības uz vasaras dzīvokli, presē izskanēja, ka “tiek domāts arī par kādas pils ierīkošanu prezidenta vasaras rezidencei”. Praksē gan to atlika, jo nebija īstas vajadzības – līdz 1937. gadam, kad Kārlim Ulmanim 60. dzimšanas dienā kā vasaras rezidence tika uzdāvināta “Waldschlossen” villa (šodien Dauderu muzejs Sarkandaugavā). Savukārt pirmais Latvijas prezidents Jānis Čakste vasarā vienmēr mēdza ik nedēļas nogali pavadīt no tēva mantotajās mājās “Aučos”. Arī pilnvarām beidzoties, viņš bija vēlējies pārcelties un vadīt dienas tur. Savs lauku īpašums Penkules pagasta Vecvagaros bija arī prezidentam Albertam Kviesim. Savukārt pēdējais pirmskara laiku Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis līdz 1934. gada martam dzīvoja privātā dzīvoklī Tērbatas ielā 38 (šis nams piederēja viņa brālim Indriķim un vēlāk viņa atraitnei Vilhelmīnei). Kad viņu atkal ievēlēja par Ministru prezidentu, viņš pārcēlās uz Valdības un Ārlietu ministrijas nama (Valdemāra ielā 3a) ceturtā stāva dzīvokli. Savukārt jau Valsts prezidenta statusā esot, uz pili viņš pārvācās tikai 1939. gadā – drīz pēc vācbaltu repatriācijas.
Pensijas – ģimenes locekļiem
1925. gadā Hugo Celmiņa valdība uzdeva Valsts kancelejai izstrādāt likumprojektu par Valsts prezidenta algas paaugstināšanu līdz 2000 latiem, kas gan sakrita ar diezgan vērienīgu “apstākļu” uzlabošanu arī ministriem un virknei augstāko kategoriju ierēdņu.
1927. gada 14. martā Latvijas pirmajam prezidentam dižajam demokrātam Jānim Čakstem aizejot mūžībā, Saeima sastapās ar nepieciešamību nodrošināt viņa atraitni un bērnus ar iztikas līdzekļiem.
Līdzīga situācija jau bija pēc Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica traģiskās nāves 1925. gada 22. augustā, kad pieņēma atsevišķu likumu par pensijas piešķiršanu viņa atraitnei un bērniem. Šoreiz Saeima uzskatīja par nepieciešamu veikt īpašus grozījumus Pensiju likumā, paredzot tajā Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja, valsts kontroliera un Saeimas deputātu ģimenes locekļu pensijas. “Paši šie ierēdņi nav paredzēti, bet tikai viņu ģimenes locekļi, ja šie darbinieki nomiruši pēc piecu gadu nostrādāšanas savā amatā,” 1927. gada 29. aprīļa Saeimas sēdē uzsvēra Sociālās likumdošanas komisijas referents R. Dukurs.
Piešķir pensiju
Līdzīgā apmērā prezidenta alga saglabājās līdz pat Latvijas okupācijai. Turklāt 1931. gada jūlijā Latvija tika pie jauna Pensiju likuma trijās daļās, kura pirmais punkts paredzēja, ka tiesības uz vecuma nodrošinājumu 60% apmērā no algas līdzās diezgan plašam dažādu valsts institūciju darbinieku lokam, skolotājiem, pašvaldību darbiniekiem un citiem (maksimāli 200 tūkstoši strādājošo) ir Valsts prezidentam, Saeimas deputātiem, Ministru kabineta locekļiem, valsts kontrolierim.
Nekas neliecina, ka Latvijas otrajam Valsts prezidentam Gustavam Zemgalam tūlīt pēc amata pilnvaru beigām būtu piešķirtas kādas īpašas priekšrocības. Zināms, ka otru reizi kandidēt uz augsto posteni viņš kategoriski atteicās, tomēr no 1931. līdz 1934. gada 15. maijam darbojās kā Saeimas deputāts. Pēc tā laika prakses, nekas viņu nekavēja paralēli arī strādāt advokatūrā. Profesors Rihards Treijs savā grāmatā “Latvijas prezidenti” piemin, ka 1937. gada 17. decembrī valdība, pēc Kārļa Ulmaņa ierosinājuma, nolēma izmaksāt smagi slimajam Gustavam Zemgalam 500 latu lielu pabalstu mēnesī.
Kaut kas līdzīgs mūsdienu sociālajām garantijām tūlīt pēc pilnvaru beigām pienācās Latvijas trešajam prezidentam Albertam Kviesim.
Pēc augstā amata atstāšanas 1936. gada 11. aprīlī ar Kārļa Ulmaņa piekrišanu viņam kā pirmajam no Latvijas prezidentiem no Rīgas pils plašajiem apartamentiem radās iespēja pāriet uz namu Brīvības ielā 2 (tagad Brīvības ielā 38).
Kviesis atgriezās advokatūrā, turklāt K. Ulmanis viņam līdzīgi kā jau agrāk atlaistajiem deputātiem, kuri bijuši tautas priekšstāvji vismaz 15 gadus, piešķīra pensiju. Kviesis saņēma 60% algas – apmēram 1213 latus mēnesī. Turklāt viņam bija atļauts kļūt par Slokas celulozes fabrikas direktoru, saņemot ap 2000 latiem mēnesī, kā arī par akciju sabiedrības “Kvadrāts” valdes locekli. Līdzīgus labumus – pensiju 1200 litu (600 latu) mēnesī – jau 1928. gadā no “tautinieku apvērsumā” pie varas nākušā prezidenta Antana Smetonas atkāpjoties, bija ieguvis arī bijušais Lietuvas valsts galva Kazis Grīņus.
Fakti Latvijas augstāko amatpersonu algas 1926. gadā * Valsts prezidents: mēnešalga Ls 2000, ģimenes piemaksa Ls 48 (mēnesī), personiskā reprezentācijas nauda Ls 12 000 gadā, reprezentācijas nauda ar norēķinu Ls 10 000 gadā, auto braukšanai gadā Ls 5100. * Ministru prezidentam: mēnešalga Ls 1200, ārlietu ministram – Ls 1000, pārējiem ministriem Ls 840, iekšlietu ministra biedram – Ls 600. Vēl saņēma arī 13. algu, dzīvokļa un ģimenes piemaksas. * Reprezentācijas nauda valdībai kopā – Ls 20 000. |
