Armēnijā ticība tam, ka “Krievija ir mūsu draugs un stabilitātes garants”, ir sašūpojusies 10
Rita Ruduša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Neviena Ukrainas karoga. Lai gan lidmašīnas no Eiropas Erevānā vienmēr nolaižas nestundā – trijos naktī –, tomēr pa taksometra logu nevar neievērot uzkrītošo Ukrainas karogu trūkumu ielās. Tā tas bija marta sākumā, kad karš bija tikko sācies, un tā tas ir arī šobrīd 300. kara dienā.
Tomēr valsts deviņos mēnešos ir piedzīvojusi ja ne gluži paradigmas maiņu, tad katrā ziņā nonākusi pārdomās.
Abas reizes šogad Armēniju apmeklēju saistībā ar apmācībām vietējiem žurnālistiem, un sarunas ar kolēģiem ļauj secināt – ticība tam, ka “Krievija ir mūsu draugs un stabilitātes garants”, ir sašūpojusies, taču alternatīvas pagaidām nav.
Demokrātiskās apņēmības gars, kas bija jūtams masveida protestu laikā Armēnijā 2018. gadā, būtiski gājis mazumā.
Pēc protestiem, kurus Armēnijā dēvē par “Samta revolūciju”, varu pārņēma Nikolas Pašinjana valdība, kas solīja īstenot nokavētās sen gaidītās demokrātiskās reformas un cīnīties ar sistēmisko korupciju, politikas veidošanas necaurspīdīgumu un vājo tiesiskumu.
Revolūcija bija sniegusi vēsturisku iespēju demokrātiskai attīstībai pēc korupcijas ēras, kas savu zenītu bija sasniegusi prezidenta, vēlāk premjerministra Serža Sarkisjana laikā.
Sarkisjans bija turējis varas grožus kopš 2007. gada un bija nostiprinājis savu varu ar konstitucionālajām izmaiņām, kas pārvērta prezidentūru par lielākoties ceremoniālu amatu, piešķirot lielākas pilnvaras premjerministram.
Armēnijas kleptokrātiskā sistēma pārgāja jaunā līmenī – kā savulaik atzīmēja “Chatham House”, “no rupjas krāpšanās vēlēšanās un valsts sankcionētas vardarbības” Armēnija pārgāja uz “sarežģītāku, vienota dizaina” autoritāru varu.
Taču četrus gadus pēc revolūcijas, kas bija vērsta pret jaunā līmeņa kleptokrātiju, Armēnija sāk atgriezties pie gāztā režīma nedemokrātiskajiem modeļiem.
Būtiska loma šajos procesos ir no jauna uzliesmojušajam karam par Kalnu Karabahu 2020. gadā, kas prasīja aptuveni 4000 armēņu karavīru dzīvību un paātrināja veco paražu atgriešanos Armēnijas politikā.
Pavasarī, kad Armēnijā šogad biju pirmo reizi, tā pārsvarā ieturēja klusējošu pozīciju attiecībā uz brutālo iebrukumu Ukrainā, izvairoties no stingriem publiskiem paziņojumiem.
Tā sniedza diplomātisko atbalstu Krievijai – savam ilggadējam sabiedrotajam un galvenajam ekonomiskajam partnerim un valstij, kuras “miera uzturēšanas” spēki atrodas Kalnu Karabahā.
Armēnija bija vienīgā dalībvalsts, kas balsoja “pret” Eiropas Padomes balsojumā par Krievijas izslēgšanu no organizācijas.
Daudzi – arī liela daļa žurnālistu – uz iebrukumu Ukrainā skatījās caur Karabahas prizmu. Ukraina mūs neatbalstīja Karabahas karā, kāpēc atbalstīt viņus.
Vietējos medijos regulāri tika publicēti video ar Krievijas aizsardzības ministra Sergeja Šoigu bieži melīgajiem paziņojumiem par kara gaitu, nepapildinot tos ar kontekstu un argumentējot, ka mediju pienākums ir dot vārdu “abām pusēm”.
“24news” – viens no vadošajiem Armēnijas ziņu portāliem – neuzskatīja par nosodāmu faktu, ka tā galvenais redaktors paralēli pildīja Krievijas oficiālās ziņu aģentūras ITAR TASS biroja vadītāja pienākumus.
Taču piedāvājot diplomātisko atbalstu Vladimira Putinam, Armēnija vienlaikus sniedza palīdzību tiem, kas bēga no šī režīma un mobilizācijas.
Pirmajās kara nedēļās tika izveidota darba grupa, kuras uzdevums bija palīdzēt ārvalstu uzņēmējiem pārcelties uz Armēniju.
Par uzņēmumiem, kas līdz šim ir pārcēlušies, nav pieejami detalizēti dati, taču pazīmes liecina, ka lielākā daļa nāk no Krievijas IT sektora.
Turklāt pirmajās kara nedēļās notika arī individuālu Krievijas pilsoņu masveida izceļošana uz Armēniju, kas ir viena no retajām valstīm reģionā, kur Krievijas pilsoņi var ieceļot bez vīzas.
Otrais izceļotāju vilnis iebrauca valstī pēc mobilizācijas izsludināšanas un kopējais robežu šķērsojušo skaits pirmajos trijos ceturkšņos sasniedza 100 000 cilvēku. Aptuveni 70 000 no viņiem palikuši Armēnijā, citi devušies tālāk.
Tagad izceļojušo Krievijas pilsoņu īpatsvara pieaugumu Erevānā var pamanīt uzreiz. Restorānos ārzemniekus uzrunā krieviski, skan padomju laika dziesmas, uz ielas skan krievu valoda (pirms kara Armēnijā bija unikāli homogēns iedzīvotāju sastāvs – 98% armēņu).
No Krievijas iebraukušie sāk meklēt iespējas iegūt Armēnijas pilsonību. Oficiālie dati to apstiprina – no šā gada 1. janvāra līdz 30. septembrim policijas pasu un vīzu nodaļā vērsušies 17 372 cilvēki, kas ir būtisks pieaugums salīdzinājumā ar 8000 cilvēku, kuri šajā pašā laika posmā pieteicās 2021. gadā.
Armēnijas varas iestādes gatavas spert soļus, lai atvieglotu pilsonības saņemšanu. Pilsonības pieteikumu izskatīšanas laiks ir samazināts no sešiem mēnešiem līdz 90 dienām. Valdība apsver likumdošanas izmaiņas, kas ļautu tiem, kas Armēnijas ekonomikā iegulda 150 000 USD, pieteikties pilsonībai saskaņā ar atvieglotu procedūru.
Mērķtiecīgi tiek piedāvātā palīdzība Putina oponentiem vai, precīzāk, mobilizācijas oponentiem. Bet ar otru vaigu tomēr Armēnija turpina pievērsties Krievijai – šogad ir reģistrēts gandrīz 50% pieaugums Armēnijas tirdzniecībā ar Krieviju, kas rada jautājumus, kāda ir Armēnijas loma, apgādājot Krieviju ar tās ekonomikai nepieciešamajām ārvalstu precēm.
Lai gan nav pārliecinošu datu, vai Armēnijas uzņēmumi nodarbojas ar reeksportu, aizdomas rada statistika – apstrādes rūpniecība Armēnijā šogad ir augusi vien par 2,7 procentiem, bet kopējais eksporta pieaugums ir daudzkārt lielāks.
Ilustratīva aina Armēnijas divu seju politikai bija nesen Erevānā notikusī Kolektīvās drošības līguma organizācijas (KDLO) sanāksme.
No vienas puses, Armēnija ir viena no retajām valstīm, kas joprojām gatava uzņemt forumu, kurā goda vietā atrodas Vladimirs Putins, bet, no otras, KDLO valstu līderu “ģimenes” fotogrāfijas uzņemšanas laikā Armēnijas premjerministrs N. Pašinjans acīmredzami atkāpās pāris soļus no Putina, kurš stāvēja no viņa pa kreisi, jo Putins ir kļuvis par toksisku kaimiņu.
Iezīmējot tālāku atšķelšanos no ilgstošā sabiedrotā un “drošības garanta”, Armēnija oficiāli lūgusi Francijas prezidentu Emanuelu Makronu, nevis Putinu, vadīt turpmākās miera sarunas ar Azerbaidžānu.
Braucot automašīnā no kara žurnālistikas un pirmās palīdzības apmācībām armēņu žurnālistiem, es par Armēnijas divām sejām jautāju ceļabiedram, vienam no Armēnijas žurnālistu kopienas līderiem. “Angļi saka – between rock and a hard place (šaurā bezizejā). Visus pēcpadomju gadus esam bijuši sakabē ar Krieviju – politikā, ekonomikā, ir arī milzīga kultūras ietekme.
Bet, ja mūsu galvenais draugs nav Krievija, tad izvēles ir tikai divas, un abas – vienlīdz nepievilcīgas. “Kādas tad tās ir? Atmest ar roku Karabahai un nodibināt stratēģisko partnerību ar Turciju, kas ir nenoliedzams reģionālais līderis un NATO dalībvalsts. Bet sabiedrība tam nekad nepiekritīs.” Un otra? “Draudzēties ar Irānu, un mēs zinām, kas ir Irāna.”
Kvalitatīvas diskusijas par šīm trim izvēlēm Armēnijas publiskajā telpā vēl nav īsti sākušās. Bet pārdomas – gan. Minētā KDLO samita laikā Erevānas ielās pulcējās nelieli, tomēr pamanāmi demonstrantu pūļi, kas pieprasīja, lai Krievija aizvāc karaspēku no Ukrainas.
Protesti, šķiet, liecina par izmaiņām Armēnijas uztverē par Krieviju – tās kā sabiedrotā neuzticamība kļuvusi jūtama. Iespējams, ka nebūs ilgi jāgaida tas brīdis, kad demonstranti pieprasīs, lai Krievija aiziet arī no Armēnijas. Un tad valstij būs jāizdara galīgā izvēle, pret ko pavērst vaigu.
