Kaujas, nevis parketa ģenerālis. “Mājas Viesis” iztaujā jauno NBS komandieri Kalniņu 11
Rudenī Latvijas sociālajos tīklos izskanēja apgalvojumi, ka Zemessardze nav pietiekami nodrošināta ar individuālo un kolektīvo ekipējumu, ka struktūrā veiktās pārmaiņas ir neefektīvas un kopumā Zemessardze nav gatava pildīt tai uzticētās funkcijas. To uzsāka kāds ar segvārdu Ivars Čiekurs, pārpublicēja interneta žurnāls “Puaro” un pēc tam arī drukātie mediji. Cik pamatoti bija šie apgalvojumi? Vai to mērķis bija izgaismot problēmas un palīdzēt sakārtot lietas jeb gluži otrādi – mest ēnu un vājināt nācijas pašaizsardzības vēlmi un spēju?
Kāds bija mērķis, par to lai spriež Latvijas sabiedrība! Dažas no pieminētajām portālu publikācijām esmu lasījis. Es izmantoju katru iespēju uzzināt par stāvokli man uzticētajā jomā, pie tam ne tikai oficiāli no padotajiem, bet arī tiekoties ar karavīriem un zemessargiem. Esmu atvērts racionālai un pamatotai kritikai, taču publiski izteiktam viedoklim nevajadzētu paust personisku aizvainojumu un izplatīt nepatiesu informāciju. Fakti ir jāpārbauda. Ja tiek publicētas un pārpublicētas puspatiesības un meli, tas nāk par labu nevis Latvijai, bet gluži otrādi – tiem, kas vēlas graut mūsu valstiskumu. Ja kāds grib uzlabot situāciju – manas durvis vienmēr ir vaļā. Daudz kas no publikācijās minētā man nav jaunums, esam to pārrunājuši savā starpā, esam to teikuši medijiem. Mēs nekad neesam nolieguši, ka Latvijas aizsardzībai, īpaši Zemessardzei, ir nepieciešams lielāks finansējums. Valdība un nodokļu maksātāji ir mūs sadzirdējuši, kopš 2014. gada finansējums ir palielināts, daļa no tā tiek novirzīta Zemessardzes stiprināšanai. Tiesa, arī pagājušajā gadā, kad aizsardzībai tika atvēlēts 1,41 procents no IKP, mēs nevarējām nodrošināt Zemessardzi ar pilnīgi visu tai nepieciešamo. Un nevarēsim to izdarīt vēl vairākus gadus. Patlaban primārais ir ekipēt zemessargu individuāli. Esam simtprocentīgi nodrošināti ar formastērpiem, taču mums vēl ir nepieciešamas uzkabes, guļammaisi, individuālās aizsardzības sistēmas, mobilās platformas. Mēs to zinām, zemessargi to zina, esam šos jautājumus kopā pārrunājuši.
Zemessardzes novadi – fundamentāli administratīvās struktūras – ir pārformēti brigādēs. Ko tas dod?
Kad 1991. gadā izveidojās Zemessardze, mums bija piecas brigādes, kas darbojās līdz 2003. gadam, kad tās pārveidoja par novadiem. Ideja bija aizgūta no lielajām valstīm, tomēr restrukturizācija nedeva gaidīto. Brigāžu komandieri tika pārsaukti par novada komandieriem, piesaistot pie ģeogrāfijas. Tagad mēs atkal atgriežamies pie brigādēm, kas ir nevis teritoriāli formējumi, bet kaujas vienības, līdzvērtīgas regulāro spēku brigādēm. Tā šos formējumus uztver arī sabiedrotie. Brigādēs iekļaujas bataljoni, kas būvēti pēc NATO standartiem, tās nav pagasta apakšvienības, kas spēj nodrošināt uzdevumu izpildi tikai savā lokālā teritorijā. Tiesa, mēs esam cieši saistīti ar dislokācijas vietu pašvaldībām un civiliedzīvotājiem, arī lielākā daļa zemessargu nāk no šīm teritorijām. Taču pēdējos desmit gados sasniegtais līmenis apliecina, ka brigādes ir eksteritoriāli formējumi, kas gatavi veikt sarežģītus uzdevumus jebkurā vietā. Piemēram, Afganistānā zemessargi ieradās vēl pirms regulāro spēku vienībām, bez piesegšanas kišlakos, tas ir, afgāņu ciematos, veica ļoti specifiskus uzdevumus, nodrošinot sadarbību ar vietējiem iedzīvotājiem, kas zināmā mērā ir izlūkošanas funkcijas. Par zemessargu sagatavotības līmeni liecina arī tas, ka misijās viņi no mūsu sabiedrotajiem saņem visaugstāko atzinību līdzās pilna laika karavīriem.
*
Ja vēlies uzzināt, kāpēc tik nemierīgā laikā ģenerālmajors Kalniņš bija gatavs uzņemties atbildību par Latvijas aizsardzību, kā hibrīdkara apstākļos ir jādarbojas bruņotajiem spēkiem, kāpēc Latvijā nebūtu lietderīgi atjaunot obligāto militāro dienestu, ko nozīmē būt kaujas, nevis parketa ģenerālim, cik liels ir apdraudējuma līmenis un kas ir Latvijas bruņoto spēku lielākais trumpis, lasi jaunāko “Mājas Viesi” vai seko saitei, uzklikšķinot šeit!
