Padomju Savienības vadība un padomju speciālie dienesti izmantoja Kominterni (kuras pārraudzībā atradās arī citu valstu komunistiskās partijas) gan spiegošanas mērķiem, gan ar šīs organizācijas uzticamības personu palīdzību mēģinot destabilizēt situāciju citās valstīs. “Mums ir jārada starptautiska komunistiska organizācija, kuras faktiskais mērķis būtu vadīt dažādu valstu proletariāta cīņu,” rakstīja viens no padomju kompartijas vadītājiem Grigorijs Zinovjevs. 2
Jau dažus gadus pēc lielinieku nākšanas pie varas toreiz vēl oficiāli Padomju Krievijas nosaukumu nesošā valsts ar bruņotā spēka palīdzību sāka vākt kopā no izirušās impērijas atdalījušās nomales. Ukraina, Baltkrievija, Gruzija, Armēnija, Azerbaidžāna, Vidusāzija kļuva par topošās padomju impērijas sastāvdaļām. Padomju vadoņi mēģināja “sakurināt revolūcijas ugunskuru” arī Eiropā: 1919. gadā notika komunistiskās sacelšanās mēģinājums Ungārijā, 1920. gadā – sarkanā armija jau atradās Varšavas pievārtē, bet 1923. gadā Vācijas varas iestādes ar lielām pūlēm apspieda ar Padomju Savienības tiešu līdzdalību organizēta valsts apvērsuma centienus. Pēc neveiksmes Vācijā “sarkanās sacelšanās” scenāriju nolēma izmēģināt kādā mazākā teritorijā. Baltijas valstis šādam mēģinājumam bija kā radītas.
Apvērsuma sagatavošana
20. gadsimta divdesmito gadu sākums Igaunijā bija grūts laiks. Valsts ekonomika vēl nebija atguvusies no kara laikā radītajiem postījumiem, valdīja ekonomiskā krīze, valdības mainījās viena pēc otras, valsts parlamentā brieda politiskā krīze. Tieši tāpēc Padomju Savienībā nolēma, ka pienācis laiks Igaunijā noorganizēt vienu ātru proletārisku revolūciju, kuru vēlāk varētu atkārtot arī Latvijā un Lietuvā. Igaunija šajā sarakstā patrāpījās pirmā.
Sacelšanās sagatavošana sākās jau 1923. gada beigās. 1924. gada vasaras sākumā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas Komunistiskās partijas (kā jau minēts – faktiskās Kominternes filiāles) izlaida kopīgu paziņojumu “Igaunijas, Latvijas un Lietuvas darbaļaudīm”, kurā bija teikts, ka “Baltijas valstu buržuāzija gatavo šajās valstīs nodibināt fašistiskus režīmus”. Igaunijas komunisti sāka atklāti izteikties, ka jāgāž valsts vara. Vienlaikus ar aģitācijas pasākumiem sākās topošā valsts apvērsuma praktiskā sagatavošana.
Vēl kopš revolūcijas laikiem Padomju Savienībā patvērumu bija raduši vairāki desmiti tūkstoši pārliecināto igauņu komunistu, no kuriem daudzi dienēja padomju karaspēkā un spēka struktūrās. No šiem cilvēkiem Padomju Savienības teritorijā stingrā slepenībā sāka veidot diversijas grupas, kuras tika gatavotas tā, lai jebkurā laikā varētu šķērsot Igaunijas–Padomju Savienības robežu. Šo militāri labi sagatavoto diversantu uzdevums būtu veikt sabotāžas aktus valsts iekšienē un, galvenais, radīt iespaidu, ka pret valsts varu Igaunijā vēršas tieši paši igauņi. Lēsa, ka šo grupu kaujinieku kopskaits varētu sasniegt ap 6500 vīru. Igauņu Komunistiskās partijas vadība šos cilvēkus dēvēja par “kaujas rezervi”, kuru “revolucionārā valdība” sauks palīgā cīņā par varu.
