“Es izvēlos būt karavīrs, kam X stundā ir skaidrs plāns un gatavība aizstāvēt savu valsti.” Kaujā dodas arī rezervisti 75
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ir pagājusi tikai nieka pusotra stunda, un manu pierasto civilās dzīves ikdienu nomainījusi pilnīgi atšķirīga realitāte, no mājām Pārdaugavā nokļūstot Ādažu poligonā, kur pilnā sparā norisinās militārās mācības “Namejs 2021”. Mani sagaida Sauszemes spēku mehanizētās brigādes preses virsnieks virsleitnants Jurģis Baumanis, un pavisam drīz dodamies pie šīs brigādes trešā bataljona karavīriem.
Ceļā viņš vērš uzmanību uz mācību mērogu, jo šoreiz mūsu un arī visas Baltijas lielākajā poligonā “karo” aptuveni divarpus tūkstoši karavīru.
Noteikti pieminēšanas vērta ir arī izmantotā tehnika – tās ir gan kājnieku kaujas mašīnas, gan tanki, gan artilērija, gan aviācija – helikopteri un iznīcinātāji. Ko nozīmē šī karošana, uzzināšu visai drīz, bet tikām virsleitnants paskaidro, ka mācībās tiekot slīpēta sadarbība ar sabiedrotajiem kā pretinieka aizkavēšanas un aizsardzības, tā arī uzbrukuma operācijās.
Līdzās mūsu karavīriem, zemessargiem un rezervistiem te redzami poļi, lietuvieši, igauņi, kanādieši, nīderlandieši, amerikāņi, norvēģi un citu sabiedroto nāciju pārstāvji.
“Karo” ne tikai Latvijā izvietotās paplašinātās klātbūtnes kaujas grupa, bet arī šādu grupu pārstāvji, kas atbraukuši no Lietuvas un Igaunijas. Mežs patiešām kļuvis internacionāls – sākumā redzu norvēģu mehanizēto vienību ar tankiem, vēlāk tai blakus izvietojas amerikāņi kājnieku kaujas mašīnās un hammeros. Turpat netālu ir mūsu zemessargi un rezervisti.
Nakts izaicinājums izturēts
Par to vēl daudz tiks pateikts, jo nakts kaujas uzdevums divpadsmit rezervistiem patiešām bijis sarežģīts un bīstams.
Tas paņēmis daudz spēka un arī sagādājis daudz emocionālu brīžu, bet pats galvenais – visiem izdevies no mācību kaujas atgriezties “dzīviem”. Vairāki no viņiem vēl pēc nakts piedzīvojuma guļ saldā miegā, taču viņu kaujas vadītājs pieredzējušais kaprālis Iļja Lavriņenko izskatās pilnīgi možs, it kā nemaz nebūtu piedalījies šajā operācijā. Viņa rūdījuma pamatā ir izlūkos pavadītie daudzie gadi, arī septiņas ārzemju misijas – gan Irākā, gan Afganistānā. Pavisam Latvijas Bruņotajos spēkos nodienēti jau divdesmit gadi.
Par aizvadīto nakti Iļjam ir daudz ko teikt, un par to viņš ar detaļām bagāti pastāsta – iespējams gūt gluži reālu priekšstatu, kā vienībai sekmējies šajā operācijā. Viss sācies pulksten vienpadsmitos iepriekšējā vakarā un beidzies piecos no rīta. Ar amerikāņu helikopteriem “Black Hawk” devušies uz operāciju zonu.
Sākumā bijis paredzēts nemanītiem piekļūt pie kādas apgādnieku vienības un to “iznīcināt”. Kad tur ieradušies, vieta bijusi tukša, jo šī vienība jau bija paguvusi nomainīt atrašanās vietu. Tas nozīmējis, ka bez rezultātiem bija beidzies izlūku darbs, viņi pirms tam veselu diennakti vākuši informāciju par šo pretinieka vienību – cik liela tā ir, ar ko tā nodarbojas, kā to labāk iznīcināt. Tad, stāstīja Iļja, gājuši meklēt citu pretinieka vienību.
Kopā ar mūsu vienību – pareizāk teikt, tai pa priekšu – gājuši astoņi norvēģi.
Gluži vai skaudība pārņemot, redzot viņu ekipējumu – visiem nakts redzēšanas iekārtas, visiem “Peltore” austiņas, kas nodrošina savstarpējo saziņu.
Arī ieroči – ko vērta esot vien tikai viņu rīcībā esošā snaiperu šautene, tāda maksājot vairākus tūkstošus eiro, varbūt sešus vai septiņus tūkstošus. Arī norvēģu darbošanās bijusi teicama – viss paveikts taktiski precīzi un labā tempā. Mūsējiem nācies nopietni pasvīst, lai turētu līdzi. Teiktais nav nekāds pārspīlējums – zem formas tērpa uzvilktais apakškrekls ar garajām piedurknēm bijis tāds, ka sviedrus varēts izgriezt. Krūmi un pakalni, brikšņi un pārvietošanās tumsā. Labi, ka neviens neesot satraumējies.
Pats grūtākais Iļjam esot bijis noganīt visu vienību, jo nakts redzēšanas iekārtas viņiem bijušas vien dažas. Tomēr nomaldījies neviens neesot, bet pats galvenais – nejauši uzgājuši virsū pretinieka vienībai – tobrīd nakts vidū tā atpūtusies un bijusi tik pārsteigta par uzbrukumu, ka pat neesot šāvusi pretī.
“Nogalināti” četrpadsmit pretinieki, bet mūsējiem neesot pat ievainoto. Saskaņā ar kaujas plānu Iļjas vadītajiem rezervistiem bijis jāatklāj nospiedoša uguns, lai sabiedrotie norvēģi varētu doties triecienā no sāniem. Iļja vēlreiz uzsver, ka izdošanās šajā operācijā bijusi veiksme, ko noteikusi gan pretinieka miegainība, gan norvēģu augstais sagatavotības un ekipējuma līmenis.
Naktī šādas operācijas bez atbilstoša treniņa un apgādes var izdoties vien ļoti reti. Tas patiesībā ir speciālās nozīmes vienību līmenis, norādīja pieredzējušais kaprālis.
Sarunas pie rīta kafijas
No mākoņiem izlīdusi saule. Arī rezervisti viens pēc otra, izberzējuši miegu no acīm, ir piecēlušies. Jau kūp mazā metāliskā krāsniņa, uz tās uzlikts karavīra katliņš. Drīz būs kafija. Arī rīta cigaretes dūmam nav ne vainas. Noskaņojums labs, vīri var pavilkt viens otru uz zoba. Vīri – tas ir pareizais vārds. Prasu dažiem, kāds ir viņu vecums un nodarbošanās. Man astoņpadsmit, saka viens. Protams, ticu, smaidot atbildu uz joku. Labi – 44, arī diviem citiem tieši tikpat, vēl vienam 39, bet piektajam – 26 gadi.
Divi uz rezervistu apmācību atbraukuši no ārzemēm – viens no viņiem divdesmit gadus nodienējis Franču leģionā, dzīvo Francijā, bet otrs jau ilgāku laiku dzīvo Itālijā, kur viņam ir labs darbs arhitektu birojā. Par braukšanu uz apmācībām neesot bijušas nekādas šaubas – tas taču esot normāls pilsoņa pienākums.
Tas nekas, ka dzīvoju ārzemēs, saka arhitekts. Viņam nav šaubu, ka X stundas gadījumā viņš nekavējoties ierastos dzimtenē un darītu to, kas viņam kā karavīram darāms.
Vaicāju, vai nav grūti atcerēties visas jau pirms 17 gadiem armijā iegūtās iemaņas un prasmes. Nē, neesot gan. Lai arī pa šiem gadiem noticis daudz dažādu pārmaiņu, karošanas pamati, sākot ar karavīru darbībām nelielu vienību sastāvā, faktiski ir tādi paši. Tā ir nodaļas pārvietošanās, kustība kolonnā, patrulēšana, reaģēšana uz pretinieku, uzbrukums un aizsardzība, sedzot pusi savas vienības. Tās ir karavīra zināšanu pamatlietas, un pirmajā brīdī tās var šķist elementāras, taču tā nebūt nav.
Piemēram, riņķveida aizsardzības ieņemšana. Ja tā nav atkārtota ilgāku laiku gluži apnicīgi, iespējams kļūdīties. Viena lieta – to atkārtot dienā mierīgos apstākļos instruktora klātbūtnē, bet pavisam kas cits kaujas laikā naktī. Tad paaugstinātās spriedzes apstākļos var šīs “elementārās” zināšanas pavisam vienkārši aizmirsties.
Kaprāļa Iļjas skolā
Vēlāk liela daļa dienas paiet sarunās un kaprāļa Iļjas Lavriņenko vadītajās nodarbībās. “Ja kļūdīsieties, neuztraucieties, arī pilna laika karavīri kļūdās,” saka Iļja.
“Dažs dienē piecus gadus, bet tomēr nespēj uzdevumus izpildīt. Acīmredzot viņš tam īsti tomēr neatbilst. Tādiem pasākumiem kā iepriekšējā naktī speciāli jātrenējas. Speciālistu var sagatavot tikai piecos gados. Tā ir apmācība un treniņš. Es pirmos piecus gadus faktiski nelīdu ārā no poligona, tajā arī nodzīvoju. Es pat, varētu teikt, runāju ar vāverēm – cilvēkam ir jāpierod pie meža.”
Pēc kaprāļa domām, štābs šai rezervistu vienībai izplānojis pārlieku grūtu uzdevumu. “Ko te lai saka – faktiski jums nebija iespējams izpildīt to uzdevumu. Tas patiesi ir sevišķo uzdevumu vienību līmenis.
Varbūt augšā domā, cik viss ir lieliski, taču šādām lietām jāmācās mēnešiem ilgi.
Šajā laikā jāiemācās orientēties, kā rīkoties kontakta – kaujas – laikā, kā nepazust. Kā izveidot riņķeni naktī, kad nevar redzēt tālāk par metru. Piemēram, amerikāņiem ir vienības, kas strādā tikai naktīs. Tad var redzēt patiesi augstu līmeni. Arī norvēģi, ar kuriem bijām kopā iepriekšējā naktī, skaidri redzams, ir dienestā no pieciem līdz desmit gadiem,” stāstīja pieredzējušais izlūks Iļja.
Kauju diena
Kaprāļa dienas plāns acīmredzami bijis tāds – nepārsteigties, lai rezervistu vienība ātri vien neiekrīt pretinieka izliktās lamatās. Tādēļ atkal tiek atkārtotas karavīru darbošanās pamatlietas – uguns un kustība, iešana ķēdē, pagriešanās, virzīšanās ķīlī. Apvidus vietām klajāks, citur krūmaināks, cauri maz kas saskatāms. Daudz sēņu, taču tās šeit netiks salasītas – te, poligona teritorijā, civilpersonām ieeja stingri noliegta.
Te netālu dažu desmitu metru attālumā garām pabrauc divi siksvīleri ar četriem karavīriem. Kas tie tādi – drīzāk ienaidnieks. Vienība uzsāk skrējienu. Biezs krūmājs, un pie tā atskan pirmie šāvieni. Pārsteiguma vai neizpratnes nav, atbilde ir pienācīga – šauj visi stobri, protams, vispamanāmākais ir 7,62 milimetru ložmetējs. Tiesa gan – tādiem šādas vienības rīcībā vajadzētu būt vismaz diviem. Iestājas klusums. Novērotājs instruktors vēlāk paskaidro – vienībai viens kritušais un viens ievainotais. Tikmēr šī bīstamā vieta atstāta.
Rezervisti pārbauda ekipējumu, vai kaut kas cīņas spraigumā nav pazudis. Vienam otram kļuvis pavisam karsti. Taču tas ir tikai sākums.
Dienas turpinājumā daudz lielāki piedzīvojumi – uzduršanās lielai pretinieka vienībai, kas beidzas ar pieciem kritušajiem. Tad patvēruma vietas sameklēšana purvā. Vēlāk kopējas darbības ar mehanizēto Polijas armijas vienību. Patīkami – poļi atzinīgi novērtē mūsu rezervistu kaujas prasmi.
“Sen nebiju tā skrējis!”
Sarunājos ar 41 gadu veco rezervistu Andreju Andrejevu, kas ir produktu izstrādes uzņēmuma vadītājs. “Šobrīd esmu mācībās jau desmit dienas. Šajā laikā esam daudz manevrējuši, varbūt kādus piecdesmit kilometrus nostaigājuši. Nedomāju, ka man bija ļoti grūti, lai gan varu teikt, ka sen nebiju tā skrējis. Bija labi, un kas būtiski – mums bija ļoti labi instruktori – gan Iļja, gan Mikus Gusts Priedītis. Labi sastrādājāmies, esam kļuvuši par labiem paziņām.”
Vaicāju par Andreja motivāciju – uz vairākām dienām pamest uzņēmuma direktora krēslu ar komfortu mājās un doties uz kara mācībām. “Uz to man nav ilgi jāmeklē atbilde. Esmu sev uzdevis jautājumu – vai X stundā es vēlētos būt tāds, kas neko nesaprot un ir bezpalīdzīgs, vai arī karavīrs, kuram ir skaidrs plāns un gatavība aizstāvēt savu valsti. Esmu izvēlējies otro variantu!”
Militārās mācības “Namejs 2021”
* No 30. augusta līdz 3. oktobrim visā Latvijā norisinās Nacionālo bruņoto spēku militārās mācības “Namejs 2021”, lai pārbaudītu un pilnveidotu vienību gatavību izvērsties valsts aizsardzības uzdevumu izpildei gan patstāvīgi, gan arī kolektīvās aizsardzības sistēmas ietvaros.
* Mācībās “Namejs 2021” piedalās aptuveni 9300 dalībnieku.
* Militāro mācību aktīvā fāze norisinās ne tikai Ādažu poligonā un reģionālajos poligonos, bet arī Rīgā un Pierīgas novados, Jelgavā, Kuldīgā, Dobelē, Ventspilī, Aizkrauklē, Jēkabpilī, Preiļos, Daugavpilī, Rēzeknē un citās pilsētās. Mācību laikā militārās tehnikas un personāla pārvietošanās ir iespējama jebkurā vietā Latvijas teritorijā.
Sestdien sociālajos tīklos plašu ievērību izpelnījās kāda aculiecinieka video, kurā uzņemta karavīru pārvietošanās un šaušana Rīgas centrā. Redzams, ka vairākums garāmgājēju notiekošo vēro ar interesi un filmē, bet kāda māmiņa pārbīstas un bērns sāk raudāt no šāvienu trokšņa. Tvitera lietotāju domas dalījās – daži sašutuši teica, ka neko nav zinājuši par šādām mācībām galvaspilsētas centrā un skrejoši un šaujoši karavīri pārbiedētu katru pilsētnieku, citi iebilst, ka informācija par mācībām bijusi un iedzīvotājiem jāpriecājas par to, ka armija gatava aizsargāt valsti.
Aizsardzības ministrija informēja, ka mācību aktīvajā fāzē 10.–11. septembrī Rīgā, K. Valdemāra ielā 10/12, Aizsardzības ministrijā un ministrijai piegulošajā teritorijā karavīri un zemessargi pilnveidoja patrulēšanas iemaņas pilsētvidē. Mācības organizētas, maksimāli ievērojot drošības noteikumus, un informācija par gaidāmajām mācībām bijusi jau iepriekš. Ārpus poligoniem tiek izmantota tikai mācību munīcija un kaujas imitācijas līdzekļi, kas rada troksni, bet neapdraud cilvēku veselību un dzīvību. Tomēr arī mācību laikā varot būt neparedzētas situācijas, bet šajā konkrētajā gadījumā neesot bijis domāts nobiedēt iedzīvotājus.
