Katru gadu Rīgā ir problēmas ar sniega tīrīšanu… Kā to risināja senākos laikos? 65
Teju katru ziemu lielā sniega daudzuma dēļ Rīgas domei nākas klausīties iedzīvotāju pārmetumos par nenotīrītu sniegu uz ielām, gājēju ietvēm, autostāvvietām un pieturvietām. Palūkojāmies, kā ar sniega tīrīšanu Latvijā un galvaspilsētas ielās cīnījās kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem.
Pirms gandrīz 100 gadiem, laikā starp diviem pasaules kariem, sniega vētras mēdza aizputināt ceļus un sliedes, pilnībā apturot satiksmi pat uz vairākām dienām. Laikrakstā “Jaunākās ziņas” 1937. gadā rakstīts, ka dzelzceļu atbrīvošanai no sniega tika nodarbināti visi sniega tīrītāji un vairāki tūkstoši darbinieku. Sniegputeņa dēļ, neredzot tuvojošos vilcienus, darbinieki bieži zaudēja dzīvību. Ceļu attīrīšanai izmantoja sniega arklus jeb “šķūres”, kas bija uzmontēti traktoram. Sniegu Rīgā veda ar pajūgiem ārā no pilsētas un bēra Daugavā. Pirmās brīvvalsts laikā ceļus no sniega aizputinājumiem sargāja Ziemas dienests, izvietojot latiņu sniegvairus un eglīšu dzīvžogus.
40. gados Rīgas iedzīvotāji aktīvi piedalījās pilsētas “aptīrīšanas” talkās, tā agrāk sauca sniega tīrīšanas talkas. Tajās piedalījās pat desmit tūkstoši strādnieku – dažādu uzņēmumu darbinieki, sētnieki, studenti un pat skolēni. Publikācijās pausts, ka reizēm sētnieki talkās nevēlējās iet, aizbildinoties, ka brīvdienās nestrādājot. Iedzīvotāji bieži sūdzējās, ka sētnieki nenotīra no ietvēm sniegu, neapkaisa ar smiltīm, un milicija un namu pārvaldnieki vāji kontrolējot darbu. Slideno ietvju dēļ notika nelaimes negadījumi.
65. gadā Ziemas dienestam tika izvirzīts uzdevums panākt, lai ceļi ar melno segumu ziemā vienmēr būtu attīrīti no sniega un ledus. Turklāt, kad dienests saņēma jaunas automašīnas, sniegs bija jānotīra uzreiz tiklīdz tas sācis krist, lai izvairītos no aizputinātām ielām, kas pēc laika kļuva neattīrāmas.
60. gadu laikraksta “Cīņa” publikācijās uzsvērts, ka apledojušās un piesnigušās Rīgas ielas un ietves ir neciešamā stāvoklī. Gājēji pa slidenajām ietvēm spraucās caur namiem un sniega kupenām. Rīgas atbildīgā iestāde “Aptīrīšanas trests” aizbildinājās, ka ielas netika laikus koptas naudas taupīšanas nolūkos, kā arī nolaidīgu uzņēmumu un sētnieku dēļ.
Arī 70. gados iedzīvotājus uztrauca gaidāmā ziema, jo “sniega tīrīšanai esot gadījuma raksturs”. Labierīcības dienestu, kā tolaik sauca ceļu kopējus, lūdza laikus sagatavot tehniku sniega tīrīšanai, lai sabiedriskais transports slapjdraņķu un sniegputeņa laikā varētu pārvietoties. Laikrakstā norādīts, ka īpaši jādomā par iedzīvotāju labsajūtu. Vairāk nekā 400 spēkratu – autogreideri, buldozeri, automašīnas – ik dienu rūpējās par ceļu tīrību. Bet, neskatoties uz to, tiklīdz parādījās putenis, sniegu novākt operatīvi nespēja. Pārmetumus saņēma sētnieki, kuri netika galā ar sniegu. Tieši Rīga esot bijusi tā, kas neesot ilgstoši pienācīgi attīrīta no kupenām, bet, piemēram, Madona bija tīra dažu stundu laikā.
“Sniegs nav saldējums. Kur izeja?”, 80. gados jau atkal sācies viss no sākuma, tā vēstīts kādā “Cīņas” publikācijā. Rīgas dienesti nespēja apkopt piesnigušās ielas un iemesls tam esot degvielas trūkums. Sniegu traucējot attīrīt arī stāvvietās esošās mašīnas un pilsētas uzņēmumi nenākot palīgā. Tikmēr cilvēki brien, klūp, zvana, raksta un sūdzas.
Arī 90. gados laikrakstu publikācijās atainota piedzīvotāju neapmierinātība ar laikus nenotīrītajām ietvēm, kas traucē gājējiem. Pieredzējušie sētnieki uzsvēruši, ka ietves jātīra snigšanas un atkušņa laikā divas trīs reizes dienā.
Negaidītais slapjdraņķis 95. gada ziemā garastāvokli esot sabojājis arī tiem, kam jārūpējas, lai iedzīvotāji nekristu uz ietvēm un nesadauzītu degunu. Lai gan Latvijas autoceļu direkcija solot uzturēt ielas kārtībā pēc augstākajiem standartiem, proti, tās notīrīt trīs stundu laikā, taču pilsētā runā, ka neesot naudas un ar ceļu tīrīšanu labi nebūšot. 97. gada janvāra publikācijā Laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze” pausts izbrīns, proti, sniega kupenas Rīgā tiek vāktas tieši tajās ielās, kurās ir vismazākā satiksme un kur tās netraucē gājējiem.
VIDEO SIŽETĀ IZMANTOTI MATERIĀLI NO:
www.periodika.lv
Latvijas Ceļu muzeja
Latvijas Valsts ceļi interneta mājas lapas – www.lvceli.lv
Viļņa Andrejsona un Hamilkāra Sviķa grāmatām: “Latvijas zemes ceļi un autoceļi”, “Latvijas zemes ceļi”, “Latvijas autoceļi”.
