Katru gadu kļūt labākam 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šonedēļ savu 25. dzimšanas dienu atzīmēja Latvijas hokeja izlases uzbrucējs Mārtiņš Dzierkals, kurš pirmdien kopā ar citiem Latvijas izlases spēlētājiem sāks gatavošanos pasaules čempionātam. Mārtiņš šo sezonu spēlēja Čehijas klubā Pilzenas “Škoda”, kļūstot par vienu no komandas rezultatīvākajiem spēlētājiem.
Pilzenes “Škoda” pamatturnīrā ieņēma sesto vietu, bet “play off” pirmajā kārtā zaudējāt 11. vietā esošai vienībai. Vilšanās?
M. Dzierkals: Protams, gribējām un plānojām spēlēt ilgāk, bet tāds ir hokejs. Sezonā visu laiku bijām labāko sešniekā, spēlējām labi, bet “play off” katra komanda var uzvarēt jebkuru. Mēs sīvā cīņā zaudējām Māra Bičevska pārstāvētajai “Mlada Boleslava”, kas tagad cīnās jau pusfinālā. Viņi ceturtdaļfinālā izslēdza “Mountfield”, kas uzvarēja regulārajā čempionātā, un daudzi domāja, ka šosezon kļūs par Čehijas čempioniem. Izslēgšanas spēlēs spēku samēri izlīdzinās. Žēl, ka zaudējām, bet tagad neko vairs nemainīt.
Ar savu sniegumu esi apmierināts?
Sezona bija interesanta, kā jau sportā bija labi un ne tik labi brīži. Čehijas hokejs man bija kaut kas jauns. Es cenšos katru gadu kļūt labāks hokejists, tam sekoju līdzi, un, ja neizdodas, tad sevi kritizēju. Arī no statistikas viedokļa pēc šīs sezonas pārmest sev īsti nav ko – pērn Rīgas “Dinamo” tiku pie 24 punktiem, šogad jau pie 30. Sanāk, ka progresēju, un man tas ir galvenais.
Ātri iejuties jaunajos apstākļos?
Ar Čehiju man līdz šim nebija lielas saskares, jauna vide. Komandā bez manis bija vēl trīs zviedri. Komandas biedri uzņēma ļoti labi, taču secināju, ka jāmācās čehu valoda, lai justos vēl komfortablāk, jo ne visi labi runā angliski. Sadzīviskās lietas sakārtotas ļoti labi – jauns dzīvoklis pilsētas centrā, piedāvāja kluba mašīnu, protams, “Škodu”, taču atteicos, jo uz turieni aizbraucu ar savu auto. Čehija ir hokeja valsts, spēlēs to labi varēja just, jo līdzjutēju tur netrūkst. Interesanti bija tas, ka Pilzenē spēļu laikā vispār neatskaņoja mūziku, kā tas ir pierasts citur. Līdzjutēji pauzēs tur paši dziedāja vai skandēja saukļus. Tribīnēs redzēju arī Latvijas karogus, patīkama atmosfēra.
Latvijas hokejisti Čehijā ir pieprasīti, šosezon tur spēlēja seši mūsējie. Pēc mačiem izdodas satikties un papļāpāt par to, kā citiem iet?
Praktiski pēc katras spēles, ja pretī bijis kāds mūsējais, cenšos, ja ne pie arēnas, tad vismaz uz ledus parunāties. Mēs hokejā savā starpā jau visi esam vairāk vai mazāk pazīstami un arī ārzemēs cenšamies uzturēt kontaktu.
Vai ir doma palikt Čehijā arī uz nākamo sezonu?
Par nākotnes plāniem šobrīd neko nevaru atbildēt. Redzēs, kādi būs piedāvājumi un situācija spēlētāju tirgū. Šobrīd daudzviet vēl turpinās sezona, un pagaidām neko konkrētu nevaru pateikt.
Februārī piedzīvoji debiju olimpiskajās spēlēs. Ar ko paliks atmiņā Pekina?
Rezultāts nebija tāds, ko citi un mēs paši gaidījām. Prasījās uzvara pret Dāniju, tad būtu citas emocijas. Mēs nespēlējām slikti, piemēram, pret zviedriem un somiem, taču tieši rezultāta pietrūka. Jādomā, kā visiem kopā uzlabot sniegumu. Protams, olimpiskās spēles kā tādas ir grandiozs pasākums, un man prieks, ka izdevās tajās piedalīties.
Pēc olimpiskajām spēlēm vairāki veterāni un līderi paziņoja, ka beidz karjeru izlasē. Tagad tavas paaudzes spēlētājiem jāuzņemas iniciatīva. Būsiet gatavi?
Vienā no intervijām pēc olimpiskajām spēlēm jau teicu, ka tagad pienākusi mūsu kārta. Uzskatu, ka mums ir labi spēlētāji, kuri dzimuši 96., 97., 98. gadā. Kopā savulaik esam izcīnījuši ceļazīmes gan uz U-18, gan U-20 elites divīzijām, daudzi čaļi spēlē labos klubos. Tāpat ir arī perspektīvi jaunie čaļi. Ceru, ka hokejs Latvijā ies tikai uz augšu.
Kā ir spēlēt pie Harija Vītoliņa, un kā tu viņu raksturotu kā treneri?
Varu teikt tikai pozitīvas lietas. Līdz šim neko daudz par viņu nezināju, biju spēlējis tikai pret viņu, kad Harijs strādāja Maskavā. Pie viņa komandā ir ļoti patīkama atmosfēra, nav nekas uzspiests, brīva gaisotne, laba darba ētika. Ja visi apstākļi sakritīs, noteikti parādīsim labu sniegumu nākamajos turnīros. Kāds tas būtu? Ceturtdaļfināls pasaules čempionātā, kur mēs nespēlējam pārāk bieži. Uz to tēmēsim arī Tamperē.
Runājot par sportu, nevar nepaiet garām arī tam, kas notiek pasaulē. Ukrainā notiekošā kara sekas izjuti arī Čehijā, jo tur jau no pirmajām kara dienām ieradās daudz bēgļu?
Pats savām acīm to īsti neredzēju, bet zinu, ka, piemēram, Karlovi Varu komanda savas pēdējās mājas spēles aizvadīja citviet, jo viņu hallē tika izmitināti ukraiņu bēgļi. Tāpat kā citviet arī Čehijā ir liels atbalsts Ukrainai, daudzviet redzami viņu karogi. Jaromīrs Jāgrs Kladno komandas pēdējo spēli organizēja Prāgā, ienākumus no biļetēm novirzot labdarībai.
Jāgrs savos 50 gados šosezon aizvadīja 43 spēles. Tev sanāca pret viņu uzspēlēt?
Jā, un pat diezgan veiksmīgi, jo pret viņa komandu iemetu divus vai trīs golus. Kad augu, viņš bija viens no maniem elkiem, tagad uz ledus arī izdevās nedaudz aprunāties, pavilkt viņu uz zoba. Viņš joprojām ir spēcīgs, grūti atņemt ripu un nevar teikt, ka kristu ārā no kopējās bildes.
