“Katru gad’ no jauna…” Par Ziemassvētku tradīcijām saruna ar mācītāju Ģirtu Prāmnieku 6
Adventa laiks nozīmē gaidīšanu. Kamēr vēl gaidām un gatavojamies Ziemassvētku notikumam, ir vērts piebremzēt lielos darbus un nebeidzamo skriešanu, lai pārdomātu sev svarīgus jautājumus. Šoreiz par Ziemassvētku simboliem un ar tiem saistītajām tradīcijām mūs rosinās domāt Rīgas Svētā Pāvila draudzes mācītājs Ģirts Prāmnieks.
– Gads baznīcā beidzas ar svecīšu vakaru jeb Mūžības svētdienu, un tagad jau kristīgiem cilvēkiem ir sācies jaunais gads ar Ziemassvētku gaidīšanu jeb Adventa laiku, kad katru svētdienu iededzam jaunu svecīti Ziemassvētku vainagā – tā simboliski parādot, ka gaismas kļūst arvien vairāk un vairāk. Šogad ir viens no tiem retajiem gadiem, kad pēdējā Advente sakrīt ar Ziemassvētku vakaru. No rīta vēl aizdegsim pēdējo svecīti un vakarā jau svinēsim Ziemassvētkus, – skaidro mācītājs.
– Reiz kāds vīrs no Āfrikas man jautāja, kāpēc jūs, latvieši, visur dedzināt sveces. Aizej ciemos vai uz kādu pasākumu – visur tās deg. Daļēji to, protams, var skaidrot, ka ir auksts un tumšs laiks. Katram taču gribas vairāk siltuma un gaismas. Svecīte rada arī omulības un mīļuma sajūtu. Adventes vainagā svecītes simbolizē šo gaidīšanas laiku – četras nedēļas, kad mēs nākam arvien tuvāk lielajam notikumam. Bībelē teikts, ka mums ir atspīdējusi liela gaisma, ar to domājot Jēzus Kristus dzimšanu. Arī adventes vainags ir simbols, ko pin no egļu vai priežu zariem, kas ir zaļā krāsā. Šī krāsa savukārt simbolizē dzīvību, bet apaļā forma – bezgalību jeb mūžību. Pati eglīte mūsu mājās šajā aukstākajā gadalaikā ienes dzīvību.
– Dzirdēts, ka Ziemassvētkos baznīcā vajag ienest un pušķot tikai vienu egli. Ja ir vairākas, tās kliedējot šā simbola spēku. Piekrītat?
– Mūsu baznīcā parasti ir viena egle priekšplānā un daudzas mazākas egles pie solu rindām un altāra. Tas arī rada šo svētku noskaņu. Taču, lai atbildētu uz šo jautājumu, jāatceras, ka mūsu zemē daudzas kultūras – gan rietumu, gan austrumu – ir cieši savijušās kopā. Egle ir Ziemassvētku simbols daudzām tautām Eiropā, Skandināvijā un citviet pasaulē. Nekur nav teikts, ka eglei baznīcā obligāti jābūt tikai vienai, kaut gan parasti jau tā ir. Taču, ja savas Ziemassvētku bildes rādām kaut kur Āfrikas kontinentā, viņi nesaprot, ko mēs īsti svinam.
– Ja simbolika tā jaucas kopā, bieži vien paši īsti vairs nesaprotam, kas ir mūsu svētku tradīcijas. Mūsdienu pasaule piedāvā tik dažādus risinājumus – kā neapjukt un saprast īstos?
– Dzīvojam tādā laikā, kad katrs var izvēlēties, ko pieņemt un ko ne. Tradīcijas no kultūras uz kultūru pārvietojas, turklāt mūsu izpratni ietekmē arī senču tradīcijas. Lai arī pašu veidoti salmu puzuri, piemēram, Ziemassvētkiem piestāv, taču baznīcā tos neieraudzīsim, jo garīgā kontekstā tiem nav nekā kopīga ar baznīcas svētkiem un Kristus dzimšanu. Ziemas saulgrieži un Kristus dzimšanas svētki nav viens un tas pats, lai gan uz ielas, veikalu skatlogos un plauktos tie nereti ir sajaukušies kopā, ka tiešām grūti atšķetināt.
Katram simbolam uz kaut ko jānorāda, uz kaut ko jāved un kaut kas jādod. Braukšanai uz mežu pēc Ziemassvētku eglītes, tās pušķošanai un citām šo svētku tradīcijām ir dziļas ģimeniskas vērtības. Svētku vakarā, gaidot viesus, sapošam māju un īpaši gatavojamies – tas arī sagatavo sirdi svētkiem. Gan svētki, gan gatavošanās tiem taču ir prieks.
– Bet Ziemassvētku vecītis un Svētais Nikolajs? Kā šie tēli sasaucas ar kristīgajām tradīcijām?
– Var teikt, ka es vēl esmu padomju laika produkts, zinu, ko nozīmē Salavecis (Ģed Moroz – krievu val.). Savukārt mūsdienu Ziemassvētku vecītim ir reāls prototips – Miras bīskaps Svētais Nikolajs, kas senos laikos bija trūcīgo ļaužu aizstāvis un apdāvinātājs. Īpaši spilgti viņa labvēlība un labdarība izpaudusies pret bērniem. Pēc vairākiem gadsimtiem Nikolaja tēlu nomainīja Ziemassvētku vecītis.
Laika gaitā mainās lietas, ko cilvēki šiem svētkiem pieliek klāt vai noņem nost. Ja ir kaut kas vērtīgs, tas paliek. Arī Ziemassvētku vecītis un viņa gaidīšana taču nes prieku, it īpaši bērniem. Lai gan baznīcas svētkiem ir cits saturs.
– Tad runāsim par baznīcas Ziemassvētku simboliem! Piemēram, trīs Austrumu gudrie. Ko viņi pie Kristus silītes dara?
– Patiesībā jau par trīs gudrajiem mēs neko daudz nezinām, turklāt viens no viņiem parasti tiek attēlots kā tumšādains cilvēks. No Bībeles zinām tikai to, ka gudri vīri no tālām austrumzemēm ieradušies un novēro dabas parādību – zvaigznes rašanos un atspīdēšanu. Viņi no tā saprot, ka jauns ķēniņš ir dzimis. Ja jau Dievs liek pat jaunai zvaigznei iedegties, tad tas ir kaut kas ļoti nozīmīgs. Šie vīri mērojuši tālu ceļu (cik tālu, tas arī nav zināms) un sākumā domā, ka ķēniņš ir dzimis pilī, tāpēc dodas uz Hēroda pili un jautā, kur ir jaundzimušais, bet Hērods neko nezina. Tad gudrie saprot, ka jāseko zvaigznei, un viņi nonāk Bētlemē, kur sastop Jāzepu, Mariju un Jēzus bērniņu.
Cik ilgā laikā tas noticis, nezinām. Nereti uz vienas pastkartes mēģinām attēlot šo notikumu ar visiem iespējamiem tēliem, lai gan vienā laikā tie, visticamāk, nemaz nebija. Arī par Austrumu gudrajiem īstas skaidrības nav. Kāpēc tieši trīs Austrumu gudrie? Varbūt tāpēc, ka Bībelē teikts: bija trīs dāvanas (zelts, vīraks un mirres). Taču šīs dāvanas varēja atnest viens vai desmit vīri, bet mēs esam pieņēmuši, ka trīs. Pieļauju, ka šim notikumam daudzas lietas gadsimtu gaitā esam piedomājuši klāt.
Taču spilgts simbols ir dāvanas, ko vīri atnesuši. Zelts simbolizē ķēniņa valsti un varu. Vīraku priesteri kvēpina uz altāra, un tas ir priesteru simbols. Mirres ir eļļas, ar ko svaidīja mirušo vai upuri. Šīs dāvanas pasaka, ka jaundzimušais ir ķēniņš, priesteris un upuris vienlaikus. Tas gan ir dziļi simboliski.
– Cilvēkiem nereti ir grūti pieņemt, ka Jēzus dzimis kūtiņā un ielikts silītē. Kāpēc ne pilī?
– To var izskaidrot – ārišķīgas lietas nav svarīgas. Bērns silītē nozīmē pazemību un pieticību. Dievs ar to grib parādīt, ka Viņam nav vajadzīgas pilis, tituli vai citas lietas, kas mums nereti šķiet tik ļoti svarīgas, un ka Viņš ir mums tuvāk, nekā mēs domājam.
Vietu, kur dzimis Jēzus Kristus, iespējams, var izskaidrot citādi. Savulaik jūdu tautai mājas sastāvēja no divām daļām – dzīvojamās un kūts daļas. Tās bija zem viena jumta, taču dzīvojamajai daļai grīda bija mazliet augstāk. Kūts daļā parasti uzturējās sīklopi. Taču Ziemassvētku notikumā gani ar aitām atradās ārā, tāpēc kūts daļa bija tukša. Jāzeps un Marija meklēja, kur palikt, bet visas vietas dzīvojamajā daļā bija aizņemtas, un vienīgā brīvā vieta bija mājas kūts daļā. Aitas kopā ar ganiem atnāca pēc tam.
– Varbūt nav vērts tik sīki analizēt visus šos simbolus un tradīcijas? Ja jau gadsimtiem ilgi tie pastāv, tad esam tos akceptējuši un pieņēmuši.
– Tradīciju uzdevums ir kalpot cilvēkiem. Ja mēs baznīcā liekam eglīti, ko pušķojam un rotājam, tad tam ir kaut kas jāveicina un jāatgādina. Tāpat ir ar Ziemassvētku tradīcijām, kas var būt balstītas Bībelē vai ne, bet tām ir savs uzdevums – radīt mums šo svētku izjūtu, prieku un brīnumu. Ieteiktu pret Ziemassvētku simboliem izturēties pietiekami brīvi, atklāti un godīgi. Mums jau nav egle obligāti jāpataisa par kristīgu simbolu, ja to nevēlamies, bet tā ir jauka tradīcija, kas palīdz noskaņoties un tuvoties šiem svētkiem.
Arī dāvināšana ir viena no tradīcijām, lai gan bibliskā kontekstā var teikt, ka Dievs jau mums dāvina citu, vislielāko dāvanu šajos svētkos – savu Dēlu. Mēs esam aicināti mācīties no Dieva un dot tālāk, apdāvināt arī citus. Dievs dāvā cilvēkiem cerību. Tā nav naudiskā izteiksmē izsakāma dāvana, tā ir dāvana no sirds. Ziemassvētkos vajadzētu par to padomāt, pirms pērkam bezgala dārgās, varbūt pat nevajadzīgās dāvanas saviem tuviniekiem. Mīlestība ir vislielākā dāvana, ko viens otram varam dāvināt.
– Jūsu vēlējums mūsu lasītājiem.
– Baznīcā nav jāiet pienākuma dēļ. Atnāciet uz dievkalpojumu pēc nedēļas vai divām, kad baznīcā būs daudz mazāk cilvēku, – sevis, nevis tradīciju vai pienākuma dēļ. Mēģiniet sajust Dieva rūpes un mīlestību, jo tas ļaus to tālāk dot arī citiem. Ja būs tukša sirds, nevarēsim nevienam neko dot.
Mācītājiem ir pat tādi divi jēdzieni – draudze un Ziemassvētku draudze. Gadījies dzirdēt, ka mācītājs no kanceles saka: “Es sveicinu Ziemassvētku draudzi!” Šos cilvēkus baznīcā tik tiešām redzam tikai reizi gadā. No vienas puses, protams, mācītājam ir prieks, ka viņi vispār atnākuši, bet, no otras, rodas vēlme pajautāt – kāpēc tikai Ziemassvētkos? Iešanai baznīcā jābūt nevis sevis dēļ, bet gan kā atbildei uz Dieva mīlestību. Kristus ir nācis, lai kalpotu mums, nevis lai mēs kalpotu Viņam. Bet laiks ar Dievu mums katram pašam ir vajadzīgs.
UZZIŅA
• Par Adventes laika simbolisko krāsu parasti tiek uzskatīta violetā, kas šajā laikā mēdz dominēt arī baznīcas kungu tērpos un altārsegās, bet Ziemassvētku krāsa ir baltā, simbolizējot Kristus bērniņa un arī gaismas ierašanos.
• Adventes laika simbols – no egļu (vai priežu) zariem savīts vainags un četras sveces. Pirmā svece tiek dēvēta par pravieša sveci, kas simbolizē cerību; otrā – par Bētlemes sveci, kas apzīmē aicinājumu uz pestīšanu; trešā – ganiņu svece, kas simbolizē prieku; ceturtā – eņģeļu un mīlestības svece.
• Apaļā Adventes vainaga forma simbolizē mūžību, kā arī gaismas uzvaru pār tumsu, bet zaļie egļu (vai priežu) zari, no kā tas veidots, – cerību un dzīvību.
• Egle kristiešiem simbolizē paradīzes labā un ļaunā atpazīšanas koku, kā arī “dzīvības koku” jeb krustu, kas nesis cilvēces atpestīšanu. Pastāv arī versija, ka egles trijstūra forma simbolizē Svēto Trīsvienību: Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Dievu Svēto garu. Tāpat mūžzaļā egle simbolizē Jēzus Kristus dāvāto cerību mūžīgai dzīvošanai.
• Sveces eglē atgādina par Kristus atnesto gaismu pasaules tumsā.
• Rotājumi un gardumi, ko karinām eglītes zaros, simbolizē daudzās dāvanas, ko mums atnesis Jēzus Kristus.
• Ja eglītes galā liekam zvaigznes rotājumu, tas simbolizē Bētlemes zvaigzni.
• Jēzus Kristus nākšanu pasaulē, kur centrā atrodas koka silīte ar bērniņu, bet apkārt redzam Mariju, Jāzepu, vērsi, ēzeli, aitiņas, ganus un trīs Austrumu gudros ar dāvanām, kā arī Bētlemes zvaigzni un eņģeļus, parasti veidojam kā īpašas šo svētku instalācijas, kas simbolizē Ziemassvētku galveno notikumu.
