Jums ir arī diezgan lielas iespējas ietekmēt citu padarītā novērtējumu – jau kopš 2014. gada esat Amerikas Ierakstu asociācijas biedrs ar tiesībām balsot par “Grammy” balvas nominantiem… 0
Jā, tiesības balsot par ierakstiem izmantoju jau trešo gadu. Par biedru akadēmijā galvenokārt nolēmu kļūt tādēļ, ka tādējādi man ir tiesības izvirzīt ierakstus no Latvijas. Tas nebija tik vienkārši, bija vajadzīgi ieteikumi, arī no amerikāņu autoriem, taču es vairākus pazīstu, un viņi par mani aizlika vārdu. Līdz šim mums nebija problēmu akadēmisko mūzikas ierakstu jomā, jo tur pieteikumus iesniedza ārzemju kompānijas, kuras šo koru, orķestru un ansambļu ierakstus izdevušas, taču populārās mūzikas ierakstus neviens pat neizvirzīja. Nav lielu cerību, ka manus pieteikumus uzreiz novērtēs un apbalvos, bet tā ir vismaz iespēja parādīt šos mūziķus kompetentas žūrijas novērtējumam. Līdz šim visi ir pārvarējuši pirmo kārtu, un tad man ir gandarījums, jo tas atgādina – mēs tepat esam. Protams, nevar noliegt, ka mana prioritāte ir mūsu pašu izdotie ieraksti, bet es izvirzu arī citus.
Un jūs esat arī starp tiem profesionāļiem, kuri izlemj, ko tieši sūtīsim uz Eirovīziju…
Tā varbūt nav augstā māksla, bet tomēr vajadzīga liela gudrība, ko izvēlēties. Mūsu, žūrijas, uzdevums ir, lai fināla četrinieks, par kuru balsos skatītāji, būtu gana kvalitatīvs, lai var ņemt, kuru grib, un nebūs pavisam kauns. Pēdējais gads varbūt nav pats veiksmīgākais piemērs, bet mēs jau nevaram izvēlēties no tā, kā nav, tikai no iesniegtajām dziesmām.
Varam sevi mierināt, ka relatīvi mums tomēr veicies gluži labi, jo Portugāle, kura konkursā piedalās jau 50 gadus, uzvarēja tikai tagad…
Ja paskatās, kā veicies citām valstīm un kā mums, tad kopējā bilance mums ir ļoti, ļoti apsveicama. Protams, Eirovīzija ir izklaide, tomēr tajā ir arī valsts mārketinga pazīmes, jo konkurss atgādina, ka mēs piedalāmies kopējā spēlē. Muzikālās kvalitātes varbūt nav noteicošās, bet Portugāles piemērs apliecina, ka tās var arī uzvarēt.
