“Katru dienu mums pārbauda utis un kašķi!” Eiženijas stāsts pret Eiropas plānu piecu gadu laikā izskaust visus bezpajumtniekus 0
Eiropas Parlaments ir izvirzījis ambiciozu plānu pēc pieciem gadiem izskaust bezpajumtniecību jeb situāciju, kad cilvēki ir palikuši bez jumta virs galvas. Kaut arī tiesības uz mājokli nosaka gan vietēji, gan starptautiski likumi,
Latvijā ik gadu patversmēs nokļūst vairāk nekā seši tūkstoši cilvēku.
Patversmei būtu jābūt īslaicīgam krīzes risinājumam, tomēr simtiem cilvēku tajās dzīvo gadiem. Latvijas Radio raidījums “Atvērtie faili” pētīja, vai Latvija tuvāko piecu gadu laikā spēs panākt, ka valstī vairāk nav bez pajumtes palikušu cilvēku.
Cilvēks zem lielā luktura
Rīgas patversmē Eiženijas ielā uzņem tikai sievietes, kuras meklē pajumti. Rīgas patversmes sociālās rehabilitācijas Sieviešu nodaļas vadītāja Santa Ubarste iestādē strādā jau vairāk nekā 15 gadus. Viņa Latvijas Radio izrādīja patversmes telpas.
Vien pāris soļu attālumā no dežuranta atrodas atsevišķa istaba. Dezinfekcijas telpa – skaidroja Ubarste. Tālāk durvis, uz kurām rakstīts – sanitārā apstrāde.
“Primāri cilvēks nonāk zem lielā luktura,” stāstīja nodaļas vadītāja.
Tas ir pie griestiem pielikts prožektors. “Katru vakaru nāk mums dezinfektore un pārbauda, vai viņām nav galvas utis, drēbju utis. Tad, kad cilvēks izģērbjas, tad redz, vai nav kašķis, piemēram.”
Blakus telpā atrodas drēbju un apavu krājumi. Kā norādīja Ubarste, bieži vien cilvēks ir jāapģērbj no nulles. Apģērbu saziedojot iedzīvotāji. Latvijas Radio izrādīja arī vairākas istabiņas.
Katrā ir vismaz desmit gultu, pie kurām atrodas pavisam nedaudz personīgo mantu – dažas drēbes, higiēnas preces, kāda mīkstā rotaļlieta vai grāmata. Patversmē pieejama arī bibliotēka. Tā ir samērā plaša telpa, kurā ir liela lasāmvielas izvēle – sākot no grāmatām un beidzot ar žurnāliem. Turpat arī televizors. Arī grāmatas lielākoties ir cilvēku saziedotas.
Blakus bibliotēkai katru dienu notiek dažādas grupu nodarbības.
“Atbalsta grupas, pašpalīdzības grupas. Tad ir ēst gatavošanas grupas, respektīvi, viņi atjauno prasmes.”
Sievietes apmeklē arī teātra izrādes. Nodarbība notiek arī ēdamtelpā. Pie viena no galdiem apsēdušās desmit sieviešu. Galda galā sēž brīvprātīgā darbiniece, kura viņām uzdod dažādas mīklas.
Sieviešu nodaļa ir nakts patversme, un tas nozīmē, ka dienā teorētiski patvērums būtu jāpamet. Tomēr dienas laikā tajā ir samērā daudz cilvēku.
“Uzturas cilvēki ar veselības problēmām, ar invaliditātēm, kas ietekmē pārvietošanos. Arī ar garīga rakstura traucējumiem, respektīvi, var arī apmaldīties un vakarā neatgriezties,” pastāstīja nodaļas vadītāja.
Pārējie pa dienu iet ārā. Kāds brauc uz dienas centru, cits – pie sociālajiem darbiniekiem vai uz bibliotēku.
Dzintra – patversmē dzīvo 10 gadus
Dzintra ir viena no sieviešu patversmes ilggadējām iemītniecēm. Viņa stāsta, ka patversmē ar nelieliem pārtraukumiem dzīvo aptuveni 10 gadus. Pirmo reizi te nonāca, kad vairs nevarēja samaksāt par īres dzīvokli. Agrāk Dzintra strādāja dažādus darbus.
“Es tā pa bišķiņam šur tur. Kapos strādāju. Pat par sanitāri biju dažus gadus.”
Iepriekšējo gadu laikā viņa ik pa laikam dzīvoja gan patversmē, gan pie jaunākā dēla, kurš bija dabūjis sociālo mājokli.
Dzintra: “Viņš bija pirmās grupas invalīds. Viņam vilciens abas kājas bija nobraucis. Es viņu kopu. Man dēls nomira no kakla vēža.”
Latvijas Radio: “Jūs palikāt bez mājokļa?”
Dzintra: “Es paliku bez mājokļa. Man vecākais dēls tika nodurts. Jau apglabāts. Un tagad bija jaunākais. Tā kā man vispār neviena vairs nav.”
Latvijas Radio: “Jūs iepriekš varējāt iedomāties dzīvē, ka nonāksiet patversmē?”
Dzintra: “Nē, nē! Ja man pat nedēļu iepriekš kāds to pateiktu, es smietos viņam sejā, jo te var nonākt pāris dienu laikā, starp citu. Te ir šausmīgi smagi likteņi cilvēkiem. Ar bērniem, mazbērniem. Savāc viņu pensiju un izmet ārā cilvēkus no mājām. Kam dzīvoklis nodedzis. Liktenis katram te ir savādāks.”
Sabiedrībā stigma par patversmē dzīvojošajiem
Rīgas patversmes paspārnē kopumā darbojas trīs nodaļas – sieviešu, kurā mitinās Dzintra, kā arī vīriešu nodaļa un dienas centrs. Tās visas ir pašvaldības iestādes.
Rīgas patversmes direktore Dagnija Kamerovska norādīja, ka vīriešu patversmē ir 170 vietu, bet sieviešu – 90. Tomēr gandrīz vienmēr patversmē atrodas vairāk nekā 90 sieviešu, tāpēc izveidots arī bezizmēra stūrītis. Ir vajadzība paplašināties, atzina Kamerovska.
Kopumā galvaspilsētā ir septiņas patversmes, kuras līdzfinansē Rīgas dome. Tajās ir vieta vairākiem simtiem cilvēku. Savukārt uz ielas bezpajumtniekiem sociālo atbalstu ik dienas sniedz mobilā brigāde.
“Ir, kas ļoti īsu brīdi uzturas. Tie ir tie jaukie, laimīgie gadījumi, ar kuriem arī sociālie darbinieki visvairāk cenšas strādāt.
Kamēr tu esi tikai divus, četrus, sešus mēnešus uzturējies, tev ir ļoti liela iespēja izrauties un atgriezties pilnvērtīgi savā dzīvē, nevis pa patversmi dzīvoties,” pastāstīja direktore.
Lai gan nakts patversmei būtu jābūt īslaicīgam krīzes risinājumam, daudziem cilvēkiem tā ir pastāvīga mājvieta. Apmēram viena trešā daļa cilvēku iestādē dzīvo ilgstoši – gadu un vairāk.
“Ja ir ilgāk par gadu, tad cerības, ka tā vienkārši saņemšos un aiziešu, ir absolūti jau beigušās. Pie mums nonāk tie, kuri nevienam vairs nav vajadzīgi.
Mēs esam tie, kas pieņem, paņem un neatgrūž tos, kas jau tā ir atgrūsti no visas sabiedrības.”
Kamerovska sacīja, ka sabiedrībā nereti valda stigma par cilvēkiem, kuri dzīvo patversmē.
“Mēs savus klientus atutojam, nomazgājam, pārģērbjam. Mēģiniet nu atšķirt! Mums te tādas dāmas brīžiem uzcirtušās. Kura ir bezpajumtniece un kura ir vienkārši kāda kundzīte, kas no mājas uz veikalu iet. Tie briesmīgie, ko mēs redzam, jā, viņi dzīvo un guļ kaut kādās siltumtrasēs. Ir tādi cilvēki, kas diemžēl tā dzīvo. Bet tā ir viņu izvēle.”
Bet kādēļ lielākā daļa cilvēku patversmē tomēr dzīvo vairākus gadus?
Tas, ka patversmē ir briesmīgi apstākļi, ir stereotips, pauda Kamerovska. Turklāt, dzīvojot patversmē, nav jāmaksā par apkuri un ēdienu. Tomēr patversmju veidošana nav izeja, viņa uzskata.
Kamerovska norāda, ka risinājums būtu projekts “Mājoklis vispirms”. Pirms pusotra gada Sabiedrības integrācijas fonds un Labklājības ministrija to īstenoja kā pilotprojektu trīs pašvaldībās – Rīgā, Liepājā un Valmierā. Projekts ilga no 2022. gada oktobra līdz 2023. gada 31. oktobrim. To līdzfinansēja no Eiropas Sociālā fonda un tikai 15% sedza no valsts maka.
Rīga vienīgā projektu turpina
Galvaspilsēta ir vienīgā, kur šādu pakalpojumu bezpajumtniekiem par pašvaldības naudu aizvien turpina piedāvāt. Rīgas dome no tās budžeta naudas šādu atbalstu pastāvīgi sniedz 25 bezpajumtniekiem gadā.
Tas ir viens no pirmajiem soļiem, ko Latvija spērusi, lai sasniegtu Eiropas Parlamenta izvirzīto ambiciozo mērķi jeb aicinājumu tuvākajos piecos gados izbeigt bezpajumtniecību. Tā ir daļa no bloka sociālās politikas prioritātēm.
Lai mazinātu bezpajumtniecību, šādu pieeju īsteno vairāk nekā 20 Eiropas valstīs, bet Latvijā tas ir jaunums, sacīja Sabiedrības integrācijas fonda Sociālo inovāciju atbalsta nodaļas vadītāja Evija Kleina:
“Ja būs pieprasījums un pieejami resursi, tad šī “mājoklis vispirms” pieeja sevi ir diezgan labi pierādījusi, un tas varētu vērsties plašumā.”
Pilotprojekts Latvijā ilga gadu un divus mēnešus. 49 cilvēki saņēma mājokli un pēc tam sociālo atbalstu, lai atgrieztos dzīvē un darba tirgū.
Kad dzīvo patversmē, tad īsteno pretēju pieeju – vispirms sociālais atbalsts, un tikai tad cilvēks cenšas tikt pie sava mājokļa. Lai gan matemātiski var šķist kā piliens jūrā, ir vērtīgi palīdzēt kaut vienam cilvēkam, vērtēja Kleina.
Patversmju apmeklētāju skaits pieaug
Latvijā pēdējos 13 gados par teju pusotru tūkstoti gadā ir pieaudzis to cilvēku skaits, kuri uzturas patversmēs. 2023. gadā tajās pabija vairāk nekā 6000 cilvēku. Statistikā iekļauj ikvienu, kas kaut reizi uzturējies patversmē.
No 6000 patversmes apmeklētāju lauvas tiesa jeb aptuveni 4000 cilvēku šo pakalpojumu izmanto Rīgā.
Rīgas domes Labklājības departamenta sociālās pārvaldes vadītājs Mārtiņš Moors skaidroja, ka ilgstošo bezpajumtnieku esot aptuveni 1000, bet pārējie 3000 ir tādi, kas patversmes pakalpojumus izmanto dažus mēnešus, nevis dzīvo tur gadiem. Ir arī cilvēki, kas pajumti lūdz tikai vienu vai dažas naktis.
“Rīgā situācija, ar, teiksim, redzamo bezpajumtniecību ir salīdzinoši laba. To mēs varam pārliecināties, aizbraucot uz jebkuru Eiropas galvaspilsētu. Tur, izejot ārā no stacijas, ir cilvēki, kas guļ uz ielas un tur nakšņo. Mums tā nav. Rīga četrus līdz piecus procentus no sociālā budžeta tērē, lai tas, kā es stāstu, nenotiktu.”
Papildu vēl jāpieskaita neatliekamās medicīniskās palīdzības un pašvaldības policijas izdevumi, kuri brauc izsaukumos pie bezpajumtniekiem.
Moors stāstīja, ka pašvaldība pirms četriem gadiem veica pētījumu, lai saprastu, kādēļ cilvēki nonāk patversmē un tur dzīvo ilgu laiku.
“Būtiskākais ir šis kritiskais notikums, kas varētu būt vecāka nāve, ar ko dzīvo un kam ir piesaiste, šķiršanās, veselības problēmas vai darba zaudējums.”
Kombinācijā, ja nav draugu, ģimenes vai uzkrājumu, tad šo kritisko notikumu pārvarēt ir grūti, un ir neliela daļa cilvēku, kas tādēļ nonāk patversmē. Riska grupa ir arī pirmspensijas vecuma cilvēki. Tādu patversmēs esot ap 30%.
Moors mudināja par sociāliem izdevumiem domāt kā par investīcijām, nevis tēriņiem.
“Ja mēs neko nedarām ar šiem bezpajumtniekiem, kas dzīvo vienkārši patversmēs, tad mēs redzam, ka viņiem veselības stāvoklis samazinās, psihiskās veselības problēmas pavairojas. Alkoholisms un tā tālāk. Katrs cilvēks, kas saglabā ekonomisko aktivitāti, mums ir vērtīgs, jo tas samazina izdevumus.”
Bet kādēļ gadiem Rīgas patversmēs apmeklētāju skaits nesarūk?
Moors uzsvēra, ka valsts politika šajā jautājumā ir sabiedrības spogulis.
“Mēs varam katrs sev pajautāt, vai bezpajumtniecība tiek uzskatīta par personisku vai sociālu problēmu? Es domāju, ka lielākā daļa uz ielas jums pateiktu, ka viņš pats ir vainīgs, ka tādā stāvoklī ir nokļuvis.
Viņš ir pilngadīgs, rīcībspējīgs, nevajag daudz dzert. Ja mēs to uzskatām par sociālu problēmu, tad tam ir jālieto publiskie resursi, lai to mazinātu. Teiksim tā, Latvijai – šo 30 un plus gadu laikā, mums nekad nav bijis mērķis mazināt bezpajumtniecību. Nu, atzīsim to!”
To, ka Latvijai nopietni jāstrādā pie bezpajumtniecības politikas, regulāri savos ziņojumos atgādina Eiropas Komisija.
Latvijā pat nav statistikas datu
Laika nav daudz. Latvijai līdzās citām bloka valstīm pēc pieciem gadiem vajadzētu sasniegt vai vismaz tuvināties Eiropas Parlamenta aicinājumam izskaust bezpajumtniecību. Pagaidām ir šaubas, vai to izdosies īstenot, jo atbildīgās ministrijas un politiķi pie šī jautājuma sola pieķerties tikai šogad. Tikmēr situācija nemainās jau gadiem ilgi. Ik gadu Latvijā patversmēs ir reģistrēti virs 6000 cilvēku.
Tiesībsarga birojs, kas pirms sešiem gadiem savā pētījumā secināja, ka Latvijā trūkst politikas, kas risinātu bezpajumtniecības jautājumu, atzina, ka viena no vājākajām vietām ir mājokļu trūkums, bet ne tikai.
Arī statistika ir nepilnīga. Līdz ar to pat nav zināmi patiesie apmēri, cik daudz cilvēku ilgstoši ir bez sava mājokļa.
“Kā mēs secinājām pētījumā 2019. gadā, tad tobrīd īsti Latvijā nebija šādas bezpajumtniecības apkarošanas politikas. Mēs nevarējām par to runāt tādā globālā mērogā,” sacīja Tiesībsarga biroja juridiskā padomniece Ieva Arklone.
Tas nozīmē, ka kopš tā laika valsts līmenī nekas daudz uz priekšu nav pakustējies – bezpajumtniecība aizvien valsts plānošanas dokumentos nav iekļauta. Tomēr Eiropas kopējais mērķis tuvākajā piecgadē izskaust šo problēmu, viņasprāt, tagad vieš cerību.
Šobrīd gan temps ir daudz par lēnu, uzskata sociālantropologs Kārlis Lakševics. Viņš ir arī ilgstoši pētījis, kādā mērā cilvēkiem ir pieeja mājoklim. Viņš analizēja arī rezultātus projektam “Mājoklis vispirms”.
“Kaut vai, ja mēs runājam par cilvēkiem, kas ir ilgstošas bezpajumtniecības situācijā.
Ja mums ir pieci gadi, tad mēs runājam par 200 cilvēkiem gadā, kas nozīmē, ka būtu jābūt pieejamiem 200 dzīvokļiem viena gada laikā.
Strauju apjoma palielinājumu ar augstu politisko gribu panākt ir iespējams. Protams, tās ir diezgan lielas budžeta izmaksas,” sprieda sociālantropologs.
Eiropas Parlaments norāda, ka tiesības uz mājokli ir cilvēka pamattiesības. Bet katru nakti Eiropā bez pajumtes paliek vismaz 700 000 cilvēku, kas ir par 70% vairāk, ja salīdzina ar laiku pirms desmit gadiem.
Tā kā Eiropas Savienības līmenī nav vienoti statistikas dati, tad patlaban ir grūti salīdzināt problēmas apmērus starp dalībvalstīm, norādīja Lakševics:
“Šogad mums būs Eiropas Komisijas pilotprojekts, kur mēs pēc noteiktas metodoloģijas salīdzinoši dažādās Eiropas pilsētās, tai skaitā arī Rīgā, veiksim tādu skaitīšanu, kāda līdz šim nav bijusi. Tā ir tāda punkta laikā skaitīšanas metode, kad daudzi brīvprātīgi skaita arī cilvēkus, kas atrodas uz ielas vai citās vietās. Tas ir ļoti sarežģīti.”
Aicinājums, kas nav obligāti jāīsteno
Nākas secināt, ka bezpajumtniecības mazināšanai Latvijā trūkst politiskās gribas. Problēmas teju nemainās jau gadiem – ir nepietiekams dzīvojamais fonds, tostarp sociālie mājokļi, uz kuriem rindā gaida simtiem cilvēku. Latvijā gan pašvaldību, gan nacionālajā līmenī ir arī nepilnības bezpajumtnieku uzskaitē. Tas nozīmē, ka patieso ainu, cik daudz cilvēkiem nav sava mājvieta, neviens īsti nezina.
Tas, ka Eiropas līmenī izskan aicinājums, nevis ir izdota regula tuvākajā piecgadē izskaust bezpajumtniecību, diemžēl nevairo cerības, ka Latvija šo mērķi patiesi sasniegs. Tas secināms arī pēc sarunām ar amatpersonām un ekspertiem. Tas esot tikai Eiropas Parlamenta aicinājums, tā teikt, labā griba. Līdz ar to dalībvalstīm tas nav jāīsteno.
Diemžēl no ierēdņiem nav saklausāms, ka rīcība bezpajumtniecības mazināšanā kļūs krietni apņēmīgāka. Arī finansējumu valsts makā esot grūti atrast.
