“Katru dienu ir sajūtas, ka lecu no klints, un ceru, ka izdosies,” latviešu uzņēmēja Airida par dzīvi starp Latviju un Dāniju 9
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Man kategoriski nepatīk cilvēku šķirošana pa valstīm – kura svarīgāka. Saziņā ar Latviju paziņas aizvien uzdod jautājumu – nu, vai tu tomēr negribi atgriezties mājās, Latvijā? Bet es jau esmu mājās!” saka uzņēmēja Airida Žolīte, kura tagad pastāvīgi dzīvo Dānijā, taču katru dienu savu klātbūtni inovatīvā veidā nodrošina arī Latvijā, jo vada apģērbu ražošanas un tirdzniecības uzņēmumu SIA “Sugar Skin”, kas reģistrēts un sava dizaina preci ražo Priekulē.
“Oficiāli pēc tautības esmu lietuviete, arī ģimenē pamatvaloda ir tieši lietuviešu, nevis latviešu. Vecāki Dānijā pastāvīgi dzīvo jau 20 gadus, protams, ka viņi perfekti runā arī dāniski. Es pavisam šeit pārvācos pēc vidusskolas Priekulē.”
Par pirmajā brīdī grūti izsekojamām dzīves gājuma šķautnēm, kas veidojušas Airidas personību, uzņēmīgā jaunā sieviete sāka stāstīt, taču – ne uzreiz. Tomēr tieši šos fragmentus, manuprāt, bija nepieciešams izvilkt pašā sākumā kopumā ārkārtīgi pārsteidzošajai sarunai, kas vispār aizsākās ar pavisam nevainīgu tēmu – diasporas latviešu uzņēmējdarbību Latvijā.
“Šokējošais” ieteikums no LIAA
Iedomājieties: Airidai iezvanās telefons it kā ļoti izšķirīgas attālinātās prezentācijas laikā konkursā, lai uzņēmums tiktu uz Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) inkubatora atbalsta programmu, bet viņa komisijai sakot apmēram tā – pagaidiet, man tagad zvana par biznesa darījumu, es atbildēšu, labi? Ierēdņi mēmi, uzņemšanas komisija šokā! Uzreiz esot bijis skaidrs, ka tā meitene no Dānijas atbalstu dabūs – tik intriģējoša bija kādas LIAA pārstāves reklāma par blondo meiteni no Latvijas, kura tagad dzīvojot Dānijā.
Ar darbos aizņemto jauno sievieti man sazināties nebija grūti, taču, lai atrastu laiku garākai sarunai, pieklājīgi nācās pastāvēt rindā.
Par izglītošanos
“Priekule ir pie Lietuvas robežas. Pusstundas braucienā no Liepājas. Es tur uzaugu. Tētis uz pastāvīgu darbu un dzīvi Dānijā pārcēlās 1999. gadā, kad man bija pieci gadi. Paliku Priekulē kopā ar mammu, vēlāk, kad arī mamma devās prom sezonas darbos, nonācu vecmammas uzraudzībā.
Turpat Priekulē sāku arī iet skolā. Kad tā pavasaros noslēdzās, abas ar māsu vienmēr braucām pie vecākiem uz Dāniju. Tādēļ pa īstam nemaz nezinu, kādas ir Latvijas vasaras, jo arī Dānija jau bija manas otrās mājas kopš bērnības,” atceras Airida. Tā nu var teikt, ka starptautiskā domāšana ģimenē bija “iežadzināta” jau no mazotnes.
Pieaugusi viņa esot ātri, jo vecāku prombūtnes dēļ ļoti agri sākusi izjust atbildību arī par jaunāko māsu. Iespējams, ka tieši šī ātrā pieaugšana ļāvusi attīstīties izteiktai mērķtiecībai un līderībai. Pirmā pašas nopelnītā nauda esot bijusi jau skolas laikā.
“Piestrādāju par fotogrāfi, lai arī amatiera līmenī, bet māksla mani vienmēr ir interesējusi. Materiāli mēs bijām nodrošinātas ļoti labi, jo par to gādāja vecāki, taču man fotografēšana ļoti patika! Tādā veidā ātri arī sapratu, ka augšana jebkurā jomā ir darba rezultāts – nopelni tik, cik ieliec un strādā. Neesmu sapņaina meitene, kura lidinās pa mākoņiem un priecājas – kā man ir paveicies!
Patiesībā es neticu veiksmei, plika talanta nopelniem vai laimīgai lozei. Visur ir jāiegulda darbs. Jā, vecāki man ir īpaši, daudz iemācījuši un devuši, taču – ja es nezinātu pati, ko ar to darīt, nekāda rezultāta jau nebūtu. Pati izlēmu, ka vidusskolu gribu pabeigt Priekulē. Pēc tam diezgan loģiskā secībā nonācu pie tā, ka studēšu Dānijā.
Atbraucu šurp un tā arī paliku pavisam. Ja šo epizodi paņem kā atsevišķu dzīves fragmentu, var jau teikt – paveicās, jo Dānijā iegūtā izglītība un tās pielietojums tomēr ir pavisam citā rangā.
Man jau draugi pastāsta, kā viņi mācās un dzīvo Latvijā, – ja es būtu tur palikusi, nezinu, vai tagad tomēr būtu tik pozitīva,” atzīst Airida.
Par biznesu
Dānijā ar pašas lietu pirms trim gadiem viss esot sācies tā, ka vispirms kaut ko uzšuvusi sev. “Man patīk lietas darīt ļoti kārtīgi un pārdomāti, ar labu saturu. Dziļi kaut kur iekšā bija arī cerība, ka tas varētu patikt vēl kādam, un tā tas arī notika! Safotografēju preci, pati arī uztaisīju pirmo internetveikalu – nekas tik ļoti sarežģīts tur nemaz arī nebija. Tikai jādara.
Radās pieprasījums, paralēli studēju un zināju, kā to pareizi organizēt, kontrolēt un vadīt. Un darot jau mēs arī iemācāmies daudz ko jaunu. Studēju divās augstskolās mārketinga menedžmentu, kā arī mazumtirdzniecības vadību un dizainu – veikalu noformējumu, pircēju ieradumus, cilvēku psiholoģijas vājumus, lai izdarītu pirkumus, utt.”
Priekulē reģistrētais uzņēmums SIA “Sugar Skin” darbojoties divos virzienos: privāto klientu segmentā, kas iepērkas viņu internetveikalā, un izpildot biznesa klientu pasūtījumus. Jūtams, ka par šo jomu uzņēmēja aizrautīgi var stāstīt stundām, taču pati tūlīt arī atzīst – it kā vienkārša šūšanas un apģērbu tirdzniecības uzņēmuma pastāvēšana un attīstība mūsdienu apstākļos niansēs ir ārkārtīgi sarežģīta.
“Man uzņēmums ir ļoti starptautisks. Pati esmu Dānijā, kāds Londonā, ražošanas speciālisti – Latvijā.
Pandēmijas laikā pieprasījums un apgrozījums ir pieaudzis gandrīz trīs reizes. Pētām, testējam dažādas stratēģijas, analizējam rezultātus.
Redzam, ka biznesa klientu skaits strauji aug un ļoti attīstās, kā pasūtītāji klāt nākuši arī blogeri un to privātie zīmoli. Arī paši laižam klajā visādus jaunus produktus, ko var redzēt mūsu internetveikalā.
Nupat nācām klajā ar pavisam jaunu mājas līniju – gultasveļas, pledi, arī ķermeņa kopšanas līdzekļi. Šobrīd joprojām strādājam abos klientu segmentos, tomēr drīz būs jāizšķiras par vienu vai krietni jāpaplašinās, jo zinātājs sapratīs, ka tie tomēr ir divi pilnīgi dažādi uzņēmumi.”
Tas arī bijis iemesls, lai SIA “Sugar Skin” beigās tomēr iesniegtu pieteikumu LIAA atbalstam. Nepieciešams liels lēciens uz augšu. Darīt visu uzreiz vai izstiept piecu gadu intervālā. Taču arī ar LIAA viss nenotikšot ātri – atbalsta modelis jāsaprot un uzņēmuma darbība jāpakārto iestādes noteikumiem. Tas pats esot ar telpām uzņēmuma tālākai attīstībai. “Taču kā palīgrīks, protams, LIAA atbalsts ir milzīgs. Tā ir vesela kopiena, kurā cilvēki ir gatavi viens otram palīdzēt ar padomu, motivē viens otru, dalās ar kontaktiem.”
Distance neko nemaina
Visērtākā saziņa ar darbiniecēm Latvijā notiekot tīmeklī “Google Workspace”, kur visi specifiskie procesi redzami un pēc vajadzības koriģējami “dzīvajā”. Tad arī mobilajās lietotnēs vai vienkārši pa telefonu, ja kaut ko esot nepieciešams pateikt vai apskatīt supersteidzami. Darba vietā izvietotas arī kameras. Airida uzsver – nevis lai kontrolētu meitenes, bet redzētu, vai, piemēram, rozā džemperīši iepirkumu grozam jau ir sašūti un meitenēm nav jāuzdod lieki jautājumi, jātraucē, kad viņas strādā.
“Tā ir ļoti skaista inovācija, ko nesen ieviesām, – man atvieglo dzīvi un vispār nejūtos tālu prom. Atceros, kad pretendēju LIAA atbalsta grantiem, konkursa žūrija vaicāja – kā es spējot izkontrolēt produkcijas kvalitāti, būdama tik tālu prom. Apmulsu no tāda jautājuma – nu, cilvēki, kurā gadsimtā mēs dzīvojam!
Kā es varu neuzticēties saviem darbiniekiem? Tad viņi vienkārši ir jāatlaiž! Darba kvalitāte jāpārbauda pirmajā nedēļā, nevis pēc diviem vai trim kopā nostrādātiem gadiem! Savu darbinieku spējas zinu, es viņiem uzticos, un, piedodiet, man nekas viņu paveiktajā nav jākontrolē. Tādēļ distance manā gadījumā pilnīgi neko nemaina šajā jautājumā,” par attālināto uzņēmuma vadīšanas specifiku stāsta Airida.
Par mājām un dzīves mērķiem
“Aptaujās noskaidrots, ka Dānijā esot laimīgākie cilvēki pasaulē. Jā, arī es esmu vienreizēji laimīga tur, kur esmu! Tomēr ne jau Dānija ir izšķirošais, lai es tāda justos. Lai arī šī ir vienreizēja valsts ar savu pārvaldes sistēmu un kultūru, taču ir ļoti daudz nianšu, ko mīlu arī Lietuvā un Latvijā – pat neskatoties uz to, ka, tur atkal aizbraucot, jau pēc pāris stundām esmu visapkārt cilvēkos jūtamajā stresā.
Tomēr jāatzīst, ka visprecīzāk mani definēt būtu kā pasaules pilsoni – jo katra vieta un kultūra ir tik neatkārtojama un iedvesmo, no katras varam paņemt ko skaistu sev līdzi.
Mūžīgais stress ir arī modes industrijā – vismaz pusgadu uz priekšu viss jāplāno un arī jāražo. Šobrīd esmu kā labprātīgā melnstrādniece, dažreiz jādara padsmit cilvēku pienākumi, taču man ir gandarījums, ka kopumā eju pareizā virzienā – iespējams, pavisam drīz nedēļas laikā man parādīsies pāris papildu stundas, vēlāk jau tā būs diena, tad vairākas, kad varēšu domāt tikai par ģimeni un bērniem, nevis uzņēmumu. Bet daļa no manis darbs būs vienmēr, tas mani dzen uz priekšu un palīdz būt nemitīgi labākai un piepildītākai.
Šajā dzīves posmā nevaru apgalvot, ka kādreiz atgriezīšos Latvijā vai mans mērķis ir dzīvot Dānijā un vadīt uzņēmumu no turienes ar domu, ka kādreiz atgriezīšos. Arī to nevaru pateikt.
Iespējams, ka kādam cilvēkam ārpus Latvijas mans stāsts varētu šķist iedvesmojošs, bet es arī gribētu, lai viņš to saprot pareizā veidā – es nemudinu cilvēkus, esot prom, vadīt uzņēmumus Latvijā.
Ārpus darba mani nesaista sabiedrība un sarunas par darbu, kurās runā tikai par naudu un to, cik daudz jau ir apmierinātas personīgās vajadzības. Vai esi harmonijā ar sevi, redzi savu misiju, kādēļ te vispār uz zemes dzīvo – tās ir tēmas, ko pārrunājam draugu lokā. Diemžēl tieši šo jautājumu dēļ tas palicis diezgan šaurs, taču tie ir cilvēki, kuri iedvesmo viens otru, apzinās, kādēļ ir šajā pasaulē un ko tai var dot. Tāda ir mana dzīves filozofija,” savās pārdomās dalās uzņēmēja Airida Žolīte.
