Katru dienu ar prieku 0
12. janvārī Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrāde amerikāņu autora Treisija Letsa sāpīgi smieklīgajai drāmai par ģimeni “Osedžas zeme”, ko iestudē Valters Sīlis. Uz sarunu par ģimeni, teātri un dzīvi ārpus tā gluži pavasarīgā Vecgada dienā aicināju izrādes galvenās lomas atveidotāju, aktrisi Lolitu Cauku.
Nereti latviešu skatītājam aktrises lielākais uznāciens saistās ar leģendārajiem “Vella kalpiem”, viņas pirmo un vienīgo kinolomu, kur Lolita iejutās tolaik daudzu apbrīnotās daiļavas Rūtas lomā, spēlējot pārī ar Haraldu Ritenbergu. Taču kopš 1974. gada, kad jaunā aktrise ienāca Nacionālajā teātrī, tur nospēlēts ap četriem desmitiem lomu. Pašlaik Lolitu Cauku teātrī redzam kā vienu no kolorītajām kundzēm Aivas Birbeles komēdijā “Kapusvētku PR”, Jaunsudrabiņa “Aijā” (Balodiene), Tolstoja “Annā Kareņinā”, kur aktrise iejūtas kņazienes Mjagkajas lomā, kā arī lomā mūziklā “Leo. Pēdējā bohēma”.
Varētu jau teikt, ka ar lielajām vai pirmā plāna lomām aktrise nav lutināta, kaut būtu pelnījusi. Pati Lolita gan teic – nenovērtēta nejūtoties. “Bieži jaucam publicitāti ar novērtējumu. Šodien, kad zvaigznes šovos dzimst vai katru dienu, nemaz nav gods būt par zvaigzni. Bet man ir interesanti! Man ir bijuši un ir kolosāli kolēģi, interesanti režisori, labāki vai sliktāki materiāli. Kā bērns varu spēlēties savā smilšu kastītē, cept savas kūkas, un piedevām par to vēl algu maksā!” smaida aktrise.
Šajā reizē – ģimenes mātes loma, jāsaspēlējas ar plašu Nacionālā teātra aktieru pulciņu. “Darbība notiek vienas ģimenes ietvaros. Tēvs – Uldis Dumpis, es ar savām trim meitām, vienai – vīrs, bērns, citai vēl kāds līdzās, bet manu māsu spēlē Lāsma Kugrēna,” skaidro aktrise. Stāsts, ja to vispār iespējams noformulēt vienā teikumā, par to, kā vienas ģimenes ietvaros viena paaudze atstāj iespaidu uz nākamo. “Sen nebiju lasījusi tik labu lugu! Ne velti Amerikā tā ir ļoti populāra, spēlēta daudzos teātros, pēc diviem gadiem amerikāņi taisīšot arī filmu. Materiālā ir gan komiskais, gan dramatiskais, pat – traģiskais, turklāt tas ir arī detektīvs. Valters Sīlis ir ļoti jauks režisors, bagāts zēns, neraugoties uz to, ka viņš varētu būt mans dēls.” Skatītājam gan būšot jārēķinās, ka izrādes bagātība ietilpināta trīs cēlienos – mūsdienās reti sastopama parādība.
Aktrise teic – jebkurš skatītājs, kurš atnāks, izrādē ieraudzīšot kaut ko no sevis.
“Strādājot šajā izrādē, klāt nākusi arī kāda atklāsme pašai par sevi. Diemžēl jāsecina, ka arī sevi biju drusku idealizējusi dažās situācijās un tā nav patīkama atklāsme. Izrāde liek pārvērtēt sevi, savu domāšanu. Sevi kā mammu, protams, nevaru godīgi novērtēt. Zinu, ka savā ģimenē centos darīt to labāko savam dēlam (fotogrāfs un mākslinieks Kristaps Kalns), bet droši vien esmu kaut ko atņēmusi.
Kaut vai tādēļ, ka bieži neesmu bijusi mājās vakaros, noteikti arī brīžos, kad biju vajadzīga visvairāk. Manas profesijas īpatnība – varbūt esmu bijusi nervozāka, taču skatos, ka tās, kas šobrīd strādā bankās, ir vēl nervozākas. Taču ir arī savi plusi – varbūt uz daudzām lietām raugos brīvāk, radošāk.”
Lolita Cauka ir ne tikai aktrise. Astoņus gadus būts Latvijas Teātra darbinieku savienības vadītājas amatā, joprojām viņa darbojas savienības valdē. “Šos gadus godam nokalpoju, neuzskatīju to par darbu. Varbūt misijas apziņa būs par skaļu teikts, taču – es gāju un darīju. Galvenais bija atbalstīt radošos cilvēkus, projektus – savā laikā cīnījāmies un panācām aktieru algu paaugstināšanu, visus labos darbus negribu uzskaitīt. Milzīgu uzmanību pievērsām tiem radošajiem māksliniekiem, kas šajā brīdī nav apritē, bet ilgu laiku bijuši gan teātrī, gan operā, arī scenogrāfi, kostīmu mākslinieki – tie, kas savu mūžu atdevuši skatuvei, kam nav laimējies ar situētu otro pusi, tagad viņi jūtas aizmirsti, nevajadzīgi.”
Bez Lolitas Caukas klātbūtnes nenotiek arī ikgadējie, dzīvesbiedra Daiņa Kalna rīkotie Siguldas opermūzikas svētki. “Tos “dzemdējām” abi kopā,” atzīst aktrise. “Mums ir tāds klusais tandēms. Šovasar būs ļoti skaisti – “Traviatas” izrādē dziedās Maija Kovaļevska. Notikums būs īpašs, jo šī būs viņas pasaules debija Violetas lomā. Būs arī skaists koncerts, principā Dainis jau savācis visus solistus.”
Šajā sezonā aktrise spēlēs jaunā režisora Vladimira Nastavševa iestudētajā izrādē Jaunajā zālē. Tālāk gan aktrise karjeru neplānojot. “Būtu naivi manā vecumā kalt lielos nākotnes plānus. Ļoti priecājos par katru dienu, kas ir. Šorīt nācu, domāju – cik fantastiski, tāds pavasaris pašā ziemas vidū! Jaunajā gadā varētu vēlēties un vēlēt pašu pamatu – spēku un veselību. Arī mazdrusciņ vairāk ieskatīties, ieklausīties otrā cilvēkā. Saprast, piedod un uzslavēt.”
