Katrs vidējs latvietis varētu iekopt mežu 3
Šogad konkursā “Sakoptākais mežs” piedalījās arī Edgara Birka pieteiktais meža īpašums “Dzelzceļnieki”, kas atrodas Rēzeknes novada Feimaņu pagastā, aizņem 133 ha un pieder zviedriem. Tā ir bijusī lauksaimniecības zeme, kas atrodas noslēgtā meža masīvā. Sen nepļautās pļavas dabiski aizaugušas ar bērzu, klāt stādītas egles, bērzs un lapegles.
Zviedri pērk aizaugušās lauksaimniecības zemes
Edgars Birks: “SUSAB Latvijas filiāle” ir mežu apsaimniekošanas kompānija, kas pārvalda zviedriem Latgales reģionā piederošos īpašumus, kas iegādāti pakāpeniski kopš divtūkstošo gadu sākuma. Lielākā daļa no investoriem mežu audzē nākamajām paaudzēm. Mēs stādām ļoti daudz plantāciju mežu, kuros pirmā kopšanas cirte būs tikai pēc gadiem piecpadsmit, astoņpadsmit. Uzturam kārtībā ceļus, atjaunojam meliorācijas sistēmas.
Lēmumu, ko un kā darīt, pieņemam patstāvīgi. Šogad SIA “Meža īpašums” strādā ar gada budžetu 200 000 eiro, no kuriem 70 000 eiro ir nauda, kas piesaistīta no Eiropas projektiem. Manis apsaimniekotajiem uzņēmumiem esam uzrakstījuši projektus un saņēmuši atbalstu mazvērtīgo audžu nomaiņai, jaunaudžu kopšanai un tehnikas iegādei. Gaidām, kāds būs rezultāts projektam par meliorācijas sistēmu kopšanu.
Manā uzraudzībā pavisam ir vairāk nekā 10 000 ha meža un arī lauksaimniecības zemes. Apmēram 100 ha audzējam labību. Nav tā, ka zviedri būtu ieinteresēti tikai un vienīgi mežu stādīt. Tur, kur lauksaimniecības zeme laba, bet aizaugusi ar krūmiem, vācam krūmus nost un atkal pārvēršam platības lauksaimniecības zemē. Nesen nopirkām jaunu arklu un veltņus. Iekoptu lauksaimniecības zemi firma arī iznomā vietējiem zemniekiem.
Dažreiz nākas dzirdēt viedokli – jūs, mežsaimnieki, domājat tikai par mežu ciršanu un tas ir slikti. Vai tiešām? Mežu cērt vienu reizi kādos septiņdesmit gados, tad stāda jaunu un atkal viss sākas no gala. Bet lauksaimnieki laukus ar raundapu miglo vairākas reizes sezonā. Kurš tad galu galā ir cilvēkam draudzīgāks saimniekošanas veids?
Šogad nocirtām 50 ha, bet iestādījām 90 ha. Stādiņus pērkam no akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” stādaudzētavām un vedam arī no Vācijas Baltkrievijas izcelsmes stādus, jo Latvijā nepietiek austrumu izcelsmes stādu. Taču vislabākie stādi ir “Latvijas valsts mežu” stādaudzētavās iegādātie, tie ir par galvas tiesu pārāki par citiem. Visu smērējam ar augu aizsardzības līdzekļiem ik gadu, kamēr vien kociņi izaug tik lieli, ka zvēri galotni aizsniegt nevar. Visi meži ir sertificēti gan PEFC, gan FSC sistēmā.
Ieņēmumi no koksnes un izdevumi augsnes sagatavošanai, stādu iegādei, jaunaudžu kopšanai līdzsvarojas, tā ka esam pa nullēm, bet kolēģu apsaimniekotajiem uzņēmumiem budžeti ir krietnā mīnusā.
Un ja nu atlido melnais stārķis?
Man jau kopš bērnības darbs patīk, un es strādāju brīvdienās, vēl mācīdamies vidusskolā, bet mežā sāku strādāt, vēl studējot otrajā kursā. Telefonam, mašīnai un ballītēm naudas pietika. Trīs četras dienas mācījāmies, bet, sākot ar piektdienu, dzīvojāmies pa mežu. Nopelnīt varēja labi, un naudas man bija vairāk nekā mammai. Pārsvarā kopām jaunaudzes, zāģējām mežu. Fiziski tas nebija viegli, daudzi neizturēja.
“SUSAB Latvijas filiāles” uzraudzībā esošo mežu kopšanā piedalās vietējie uzņēmēji. Izskaitīju, pat ziemā pie mums strādā cilvēku piecdesmit. Pērkam pakalpojumus, cenas ceļas. Šodien pašnodarbinātais, strādājot dienā piecas sešas stundas ar krūmzāģi mežā, mēnesī var nopelnī kādus 1000 eiro. Ir jau arī tādas brigādes, kas rauj riktīgi. No rīta, kolīdz gaisma aust, zāģi jau dzied, bet vakarā no meža puiši nāk ārā ar lukturīšiem.
Vai man nav žēl, ka Latvijas zemi nopērk investori, nevis pašu bāleliņi? Protams, ka būtu priecīgāk, ja latvieši saimniekotu tikpat tālredzīgi, kā to dara zviedri. Bet latvieši par to vēl nedomā. Ir jau arī tā, ka līdzekļi tādā pasākumā jāiegulda lieli un atpakaļ tas viss atnāks pēc gadiem piecdesmit. Bet Latvijas ieguvums – ienāk nodokļi, cilvēkiem laukos ir darbs, arī ziemā, zeme nav aizaugusi ar krūmiem.
Starp citu, aizaugušas lauksaimniecības zemes Latgalē vēl ir daudz. Ar krūmiem aizaugusi lauksaimniecības zeme šodien maksā no 1000 eiro/ha līdz 1,5 tūkst. eiro/ha. Laba lauksaimniecības zeme maksā 2,5 tūkst. eiro/ha.
Domāju, ka katrs vidēji situēts latvietis varētu nopirkt sev kādus hektārus šādas zemes un apstādīt ar mežu, izmantojot Eiropas atbalstu. Jo tie saimnieki, kuriem īpašumi ir mazi, pie projektu vērtēšanas saņem papildu punktus un izredzes saņemt atbalstu viņiem praktiski ir simtprocentīgas.
Arī es piebremzēju vēlmi pēc jaunākas mašīnas un nopirku piecus hektārus bijušās lauksaimniecības zemes un to apmežoju, izmantojot Eiropas naudu. Domāju, mazbērniem kādreiz sanāks, par ko māju uzcelt. Īpašumā, ko iegādājos, ir arī veca guļbūve. Pie tās aug trīs lielas liepas. Skaisti. Protams, ka es tās atstāju, lai ir bitēm kur ganīties un pašiem liepziedu tēju kur salasīt. Bet kādudien sāku domāt – un ja nu tajās liepās melnais stārķis sadomā ligzdu uzvīt? Tad viss – dabas liegums bez atbilstošas kompensācijas. Un tagad man jāraizējas – vai es pareizi darīju? Liepas nozāģēt tomēr roka neceļas, un es ceru, ka mūs visus glābs tas, ka vieta ir nomaļa.
Vizītkarte
Edgars Birks
* Dzimis 1989. gadā Salacgrīvas novada Korģenē.
* LLU Meža fakultāti beidzis 2012. gadā.
* Strādājis meža īpašnieku kooperatīvā “M.K. Mežs”, SIA “VMF Latvia”.
* Kopš 2016. gada strādā zviedriem piederošā uzņēmumā “SUSAB Latvijas filiāle”, ir tās sastāvā esošā SIA “Meža īpašums” pārvaldnieks.
* Precējies. Dzīvesbiedre Natālija ir inženiere, ģimenē divi dēli – Renāts un Roberts.
