Katrs var atrast veidu, kā kļūt zaļākam 0
Olafs Zvejnieks, Kristīne Stepiņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par to, kā katra Latvijas iedzīvotāja sadzīvi un paradumu maiņu ietekmēs virzība uz Eiropas Zaļo kursu, “Latvijas Avīze” uz diskusiju aicināja Latvijas Pašvaldību savienības padomnieci vides jautājumos Sandru Bērziņu, Pasaules dabas fonda Klimata programmas vadītāju Lauru Treimani, Ekonomikas ministrijas (EM) Ilgtspējīgas enerģētikas politikas departamenta vecāko ekspertu Eināru Cilinski un “Latvijas klimata neitralitātes klastera 2050” vadītāju Armandu Gūtmani.
Vai Eiropas Zaļais kurss jau ir skāris Latvijas iedzīvotāju ikdienas paradumus, kā tie mainīsies tuvākajos gados?
E. Cilinskis: Pēdējā laikā pasaulē ir notikumi, kuri cilvēkus ietekmē daudz vairāk nekā virzība uz Zaļo kursu, kurš par sevi neradīs tūlītējas būtiskas pārmaiņas, tās būs pakāpeniskas. Piemēram, palielināsies pieprasījums pēc elektromobiļiem.
S. Bērziņa: Zaļā kursa ietekme būs būtiska, cilvēkiem ir pamatotas bažas par to, kā mēs izdzīvosim šo ziemu, kādas būs energoresursu un pārtikas cenas. Ja klimata pārmaiņas un neražas gadi summēsies, tad ļoti iespējams, ka palielināsies nabadzības līmenis.
A. Gūtmanis: Pirms neilga laika viena no vadošajām pasaules finanšu institūcijām – Starptautiskā norēķinu banka – pieņēma ilgtspējas klimata politikas kritērijus. Tos Krievijas karadarbība Ukrainā nav ietekmējusi, Zaļais kurss no sabiedrības dienaskārtības nekur nav pazudis. Viss ir atkarīgs no finansējuma – ja būs nauda, mēs dzīvosim siltos dzīvokļos, brauksim ar labām automašīnām un varēsim atļauties iegādāties kvalitatīvu pārtiku.
L. Treimane: Gribētu akcentēt, ka Zaļais kurss būtībā ir Eiropas izaugsmes stratēģija, kuras mērķis ir panākt klimatneitralitāti ne vēlāk kā 2050. gadā. Viss ir atkarīgs no tā, kādi lēmumi šajā sakarā šobrīd tiks pieņemti. Notiek ļoti asas diskusijas Eiropas Parlamentā, ir grūti panākt vienotību par dažādām šīs iniciatīvas komponentēm, proti, sociālā klimata fonu, emisiju tirdzniecības sistēmu, atjaunīgās enerģijas direktīvas grozījumiem u.c. Virziens, kurā jādodas, ir skaidrs, nepieciešams vien politikas veidotāju spēks un ambīcijas, lai pašvaldības un uzņēmēji varētu pamazām sākt pielāgoties.
Vai un kas šobrīd Zaļā kursa ietvaros notiek katra indivīda, pašvaldību un visas sabiedrības līmenī?
S. Bērziņa: Pašvaldības kopumā atbalsta Eiropas Zaļo kursu, bet ir dažādi aspekti un riski, kas ir jāņem vērā. Liela daļa Latvijas pašvaldību jau ir izstrādājušas savus plānus, lai piemērotos klimatneitralitātes politikai un situācijai enerģētikas jomā. Mērķi ir izvirzīti, pasākumi saplānoti. Atliek vien tikai tos īstenot. Bieži vien mēs gluži vienkārši nepamanām daudzas lietas, kuras jau tiek darītas Zaļā kursa mērķu sasniegšanai, piemēram, apgaismojuma sistēmas maiņu, katlumāju rekonstrukciju, dzīvojamo māju siltināšanu u.c. Taču ir jāņem vērā, ka aptuveni 30% dzīvojamu ēku nav iespējams nosiltināt. Šobrīd ir nosiltināti vispār tikai 10% māju. Pašvaldības vienas pašas to nespēs paveikt. Turklāt ir jāņem vērā, ka iedzīvotāju maksātspēja ne visās Latvijas pašvaldībās ir pietiekami augsta. Pat ja cilvēki vēlas veikt siltināšanas darbus, ne visiem tas iespējams.
Kāpēc nevar nosiltināt trešo daļu dzīvojamo māju?
S. Bērziņa: Iemesli tam ir ļoti dažādi, piemēram, daļa ir kultūrvēsturiskās ēkas, daudzām mājām ir tik liels nolietojums, ka siltināt nav ekonomiski izdevīgi. Pašvaldības un valsts kopumā ir liela izaicinājuma priekšā, proti, ir jārod veids, kā nosiltināt mājokļus tā, lai cilvēkiem tas atmaksātos. Siltināšana ir jāsamēro ar cilvēku iespējām.
Vai tas nozīmē, ka 30% ēku Latvijā būs jānojauc un to vietā jāuzbūvē jaunas, energoefektīvas?
S. Bērziņa: Jā, vispareizākais risinājums būtu šo veco ēku nojaukšana un jaunu mājokļu būvēšana.
L. Treimane: Būtu jādomā, kā veicināt māju renovāciju kopumā, jo Latvijā tas tiek darīts ļoti mazos apjomos.
E. Cilinskis: Jā, piekrītu, ir jārod veids, kā šim procesam iedot vilkmi, panākot vienmērīgu ēku siltināšanu, nevis to darot tikai tad, kad ir pieejams Eiropas fondu finansējums. Kad šādu projektu vienlaikus ir ļoti daudz, būtiski pieaug būvniecības izmaksas un to darīt vairs nav ekonomiski izdevīgi. Ir virkne jautājumu, kas šajā ziņā būtu jāatrisina, sākot ar lēmumu pieņemšanu un beidzot ar finanšu pieejamību. EM tiek apsvērts risinājums energoefektivitātes paaugstināšanai izmantot arī valsts budžeta līdzekļus. Šim mērķim gadā varētu atvēlēt, piemēram, 100 miljonus eiro un līdzekļus piešķirt brīdī, kad ir beidzies kārtējais Eiropas fondu atbalsts. Ja salīdzina, piemēram, ar finansējumu, kuru valdība ir atradusi kompānijas “Air Baltic” atbalstam, tad šādas summas atrašana no valsts budžeta nebūtu neiespējama.
S. Bērziņa: Līdzekļus ēku siltināšanai varētu piesaistīt arī no Valsts energoefektivitātes fonda.
Tepat kaimiņos, Igaunijā, ir nosiltināts vairāk māju, bet Eiropas fondu un valsts līdzfinansējums ir krietni mazāks. Kāpēc tā? Iespējams, ir pavisam citi iemesli, kāpēc Latvijā cilvēki nesteidzas veikt energoefektivitātes pasākumus, piemēram, lielā birokrātija, kuras rezultātā projektu saskaņošana ilgst pat vairākus gadus?
S. Bērziņa: Jā, varētu tam piekrist. Taču pašvaldības nav tās, kas izstrādā šos noteikumus.
E. Cilinskis: Varu minēt pozitīvos piemērus energoefektivitātes uzlabošanas ziņā kā Valmieru un Liepāju. Pieļauju, ka labie rezultāti šajās pilsētās ir sasniegti, pateicoties konkrētiem cilvēkiem, kuru pieredzi vajadzētu pārņemt arī citviet Latvijā.
A. Gūtmanis: Es būtu piesardzīgs par finansējuma piešķiršanu no valsts budžeta, jo tas nozīmē, ka mēs aizņemtos naudu no saviem bērniem un mazbērniem. Ēku energoefektivitātes problēma Latvijā ir ļoti sena, mēs pēdējā laikā neesam nekur daudz pavirzījušies uz priekšu. Eiropas Savienība (ES) vēl nav pieņēmusi lēmumu, ka par dzīvokļiem būtu jāmaksā CO2 nodoklis, bet tāds varētu tikt pieņemts un liktu arī Latvijā beidzot sarosīties ēku energoefektivitātes uzlabošanas ziņā.
E. Cilinskis: Kad šāds lēmums varētu tikt pieņemts, vēl nav zināms, bet tas ir atbildīgo institūciju darba kārtībā. Tas izriet no emisiju tirdzniecības sistēmas, kurā ir gan ēkas, gan transporta līdzekļi. Tas juridiski nav papildu nodoklis, bet tā ietekme būs līdzīga. Ir skaidrs, ka no ES saņemsim līdzekļus ēku energoefektivitātes mērķu sasniegšanai, transportam un atjaunīgai enerģijai.
Cik liels varētu būt šis papildu maksājums?
S. Bērziņa: Man nav šādas informācijas.
E. Cilinskis: Tas vēl nav zināms, bet to noteikti ietekmēs energoresursu cenas nākamajā apkures sezonā.
A. Gūtmanis: Šobrīd vēl ir par agru celt trauksmi, taču Latvija šajā ziņā ir augsta riska zonā, jo liela daļa mūsu valsts iedzīvotāju pārvietojas ar veciem transportlīdzekļiem un dzīvo ēkās, kuras nav iespējams renovēt.
Vai Zaļā kursa ietvaros notiek vēl kādas aktivitātes, kas tieši ietekmē Latvijas iedzīvotājus?
L. Treimane: Transporta kvalitātes uzlabošana un ēku energoefektivitātes paaugstināšana nebūt nav kāds bubulis, no kura vajadzētu baidīties. Tieši pretēji, tā ir iespēja veikt visas nepieciešamās aktivitātes, lai sabiedrība varētu dzīvot labāk. Nabadzīgākajiem iedzīvotājiem tiks piešķirts atbalsts.
S. Bērziņa: Mēs gan vēl šobrīd nezinām, cik liels būs šis mērķētais atbalsts. Neaizmirsīsim, ka sociālajā klimata fondā ir plānots arī pašvaldību līdzmaksājums, un nav īsti skaidrs, no kurienes tās šo naudu dabūs.
L. Treimane: Līdz šim pašvaldības ir ieviesušas ilgtspējīgas mobilitātes risinājumus, ieguldījušas katlumājās. Taču jāņem vērā, ka Eiropas Zaļais kurss paredz vēl arī daudzas citas aktivitātes, piemēram, bioloģiskās daudzveidības un “No lauka līdz galdam” stratēģijas, kā arī aprites ekonomikas rīcības plānu. Pirms pagājušā gada pašvaldību vēlēšanām analizējām partiju programmas, tikai 28% no tām bija vērtējamas kā zaļas. Proti, tajās bija ne tikai tās aktivitātes, kuras jau ir iekļautas pašvaldību enerģētikas un klimata plānos, bet arī dabas daudzveidības saglabāšana, ilgtspējgu resursu izmantošana u.c.
Ko katrs Latvijas iedzīvotājs ikdienā var darīt Zaļā kursa izvirzīto mērķu sasniegšanai?
E. Cilinskis: Saeima 1. lasījumā ir lēmusi par grozījumiem energoefektivitātes un enerģētikas likumos attiecībā uz enerģijas patērētājiem – visiem aktīvajiem lietotājiem un energokopienām. Iedzīvotāji daudzdzīvokļu mājās varēs apvienoties un uzstādīt saules paneļus, iegūt lētāku elektrību, sadalīt to savā starpā, bet pārpalikumu nodot tīklā. Šiem likumiem ir steidzamības statuss, tiem vajadzētu stāties spēkā līdz šī gada beigām. Energokopienās varēs iesaistīties arī pašvaldības. Kad būs apstiprināta likumdošanas bāze, notiks aktīvs darbs ar pašvaldībām, daļa no plānošanas reģioniem jau ir iesaistījušies šādu kopienu plānošanā. Tās pavērs visnotaļ plašas iespējas īstenot Zaļo kursu. Vēl gan ir jāpieņem virkne noteikumu un jāizveido atbalsta programmas. Individuālā līmenī saules paneļi aktīvi tiek uzstādīti jau šobrīd.
L. Treimane: Šobrīt tiek izskatīts arī pašvaldību likums, centāmies panākt, lai pašvaldībām būtu interese un iespēja izstrādāt dabas kapitāla ilgtspējīgas pārvaldības plānus, kas paredzēs ilgtspējīgi apsaimniekot pašvaldību zemes īpašumus. Likumā ir ierosināts iekļaut pantu, kas paredz veicināt un pielāgoties klimata pārmaiņām pašvaldībās.
A. Gūtmanis: Zaļais kurss ir saprātīgu risinājumu ieviešana katra cilvēka ikdienā, neieslīgstot galējībās. Piemēram, šķirot atkritumus ir saprātīgi.
L. Treimane: Jāapzinās tās jomas, kurās rodas vislielākās emisijas. Tās ir enerģētika, transports, lauksaimniecība, mežsaimniecība un atkritumu apsaimniekošana.
Pieļauju, ka ne katrs valsts iedzīvotājs ar savu rīcību var ietekmēt visas šīs jomas. Ko indivīda līmenī var paveikt, piemēram, meža apsaimniekošanā?
L. Treimane: Sākt ar ilgtspējīgu meža apsaimniekošanas atbalstīšanu.
Proti, doties ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas atbalsta demonstrācijās?
L. Treimane: Būtu labi, ja cilvēki sāktu interesēties par šiem jautājumiem, piemēram, Latvijas mežu nākotni, iegādātos produktus ar FSC meža apsaimniekošanas sertifikātiem.
E. Cilinskis: Daudziem pieder kāds zemes gabals vai mežs, par ko parūpēties. Tāpat tie, kuri dzīvo tuvu darbavietām, var uz darbu doties ar velosipēdu vai sabiedrisko transportu. Ne visi risinājumi der katram Latvijas iedzīvotājam, bet katrs var atrast sev piemērotāko. Valstij ir jācenšas palīdzēt uzņēmējiem piemēroties Zaļā kursa vērtībām.
A. Gūtmanis: Uzņēmējiem ir jāvērtē savu sadarbības partneru atbilstība Zaļā kursa vērtībām, jānoskaidro, vai to darbība ir vērsta uz ilgtspējīgu attīstību. Tas liks uzņēmumiem kļūt zaļākiem. Arī Latvijas bankas jau prasa no uzņēmējiem šādus pierādījumus, nākotnē šīs prasības arvien pieaugs. Uzņēmumi ir patērētāju izvēļu dzinulis.
S. Bērziņa: Pilnībā piekrītu, taču ir jāvērtē ne tikai tehnoloģijas, ar kurām galds vai krēsls ir izgatavots, bet arī no kurienes ņemts kokmateriāls. Vai tas nenāk no kādas aizsargājamās teritorijas, vai mežizstrādē nav skarti biotopi? Bioloģiskās daudzveidības stratēģija paredz, ka ES dalībvalstīm ir jānodrošina īpaši aizsargājamās teritorijas 30% no sauszemes teritorijas. 10% no tām ir jābūt stingrā aizsardzībā. Ja 30% no Latvijas teritorijas netiks veikta saimnieciskā darbība, ir jādomā, kā to sabalansēt, lai neradītu parāk lielu ekonomisko spriedzi.
Saistībā ar Eiropas Zaļo kursu bieži mēdz teikt, ka tā pirmkārt ir patēriņa paradumu maiņa. Vai aiz šiem vārdiem neslēpjas apgalvojums, ka sabiedrība būs spiesta dzīvot nabadzīgāk?
E. Cilinskis: Patēriņa paradumu maiņa nav galvenais risinājums klimatneitralitātes mērķu sasniegšanā. Ir jāmaina tehnoloģijas, ar kurām mēs ražojam elektrību un siltumu. Protams, individuālie paradumi ir vērā ņemami, taču tie nebūt nav noteicošie. Esmu pārliecināts, ka kopumā Zaļā kursa rezultātā mēs dzīvosim labāk, taču riskants ir pārejas posms, kurā ir iespējams pieļaut kļūdas, kas radītu negatīvas sekas. Tieši tāpēc EM konkrētu lēmumu pieņamšanā ļoti paļaujas uz zinātniekiem. Notiek darbs pie veselas virknes dažādu modeļu izstrādes, ar kuriem varēs izpētīt dažādu pasākumu ietekmi gan uz nozarēm, gan iedzīvotājiem. Paralēli tiek izstrādāti enerģētikas klimata modeļi, kas palīdzēs novērtēt situāciju, piemēram, ja Latvija samazinās biomasas pieejamību un palielinās tās cenu.
L. Treimane: Mēs dzīvosim krietni vien labāk tad, ja mēs izmantosim aprites bioekonomikas potenciālu, izmantojot resursus atkārtoti jaunu pievienotās vērtības produktu ražošanā. Šī joma Latvijā šobrīd ir ļoti vāji attīstīta.
A. Gūtmanis: Viss ir atkarīgs no tā, vai bankas iedos naudu jaunu rūpnīcu būvniecībai un tām būs pieejams darbaspēks. Protams, bioekonomika ir visa pamatā. Taču daudz kas ir atkarīgs no individuālajām izvēlēm. Nevar sēdēt uz dīvāna, dzert alu un skatīties futbola spēli, gaidot, ka valsts visu izdarīs tavā vietā. Jo cilvēks ir izglītotāks un zinātkārāks, ikdienā mēģinot ietekmēt, šķiet, nebūtiskas lietas, jo labāk. Protams, ne visu ir iespējams ietekmēt ar individuālām darbībām, piemēram, karadarbību Ukrainā, taču katrs var atrast ko sev piemērotu, lai palīdzētu sasniegt Zaļā kursa izvirzītos mērķus.
S. Bērziņa: Paradumu maiņa mūs nepadarīs nabadzīgākus. Katrs var izslēgt elektrību, izejot no telpas. Būs daudzi paradumi, kurus cilvēki mainīs nevis tāpēc, lai planētai Zeme būtu labāk, bet gan tāpēc, ka viņi par kaut ko vienkārši nespēs samaksāt. Un arī tā būs paradumu maiņa.
Vai tas ir attiecināms arī uz centralizētās siltumapgādes temperatūras pazemināšanu un staigāšanu dzīvokļos džemperos un vilnas zeķēs?
S. Bērziņa: Jā, tajā skaitā.
A. Gūtmanis: Ne velti Vācijas ekonomikas ministrs no Zaļās partijas, rīkojot pasākumus savās mājās, viesus aicina retāk iet dušā.
Sociālo un ekonomisko problēmu mazināšanai Zaļais kurss paredz arī Sociālo klimata fondu. Kas varēs saņemt atbalstu no tā, pēc kādiem kritērijiem?
A. Gūtmanis: Tā ir ES programma, kas būs vērsta dalībvalstu atbalstam. Esmu dzirdējis par finansējumu Latvijai apmēram 5–6 miljardu eiro apmērā. Latvijas valdības programma tiks saskaņota ar ES mērķiem, tiks rīkoti projektu konkursi.
S. Bērziņa: Pie Sociālā klimata fonda atbalsta programmas šobrīd strādā Vides un reģionālās attīstības ministrija (VARAM).
E. Cilinskis: Atbalsts, visticamāk, būs mazāks par minēto. Tie varētu būt 100 līdz 200 miljoni eiro gadā. Tas, kas notiks nākamajās divās ziemās, ir maz saistīts ar Zaļo kursu un prasīs īstermiņa risinājumus.
Cik zināms, pašvaldības aktīvi maina apkures veidu, uzstādot šķeldas katlus. Arī iedzīvotāji izmanto VARAM atbalstu alternatīvo elektroieguves un apkures tehnoloģiju ieviešanā savos mājokļos. Vai un kādu rezultatu tas dos šoziem?
A. Gūtmanis: Valsts piešķirtais atbalsts alternatīvo enerģijas avotu ieviešanā mājsaimniecībām ir smieklīgi mazs. Kura pašvaldība šim mērķim spēs dabūt no Valsts kases aizņēmumu, vēl nav zināms. Valsts šim mērķim piešķir 40% līdzfinansējumu, kas ir ārkārtīgi maz. Turklāt no administrēšanas viedokļa šo fondu naudas apgūšana ir salīdzinoši grūta. ES fondi nebūs tā brīnumnūjiņa, kura mūs glābs.
S. Bērziņa: Sociālā klimata fonds, kā tas sākotnēji bija plānots, būtu vēl sarežģītāks par pārējiem fondiem. Piemēram, nenosiltinātas mājas iedzīvotājiem būtu jāmaksā nodoklis, sauksim to tā.
Ņemot vērā jūsu teikto, man optimisms saplaka kā pārdurts balons… Pieļauju, ka, lai virzītos uz priekšu raitāk, virkne noteikumu būtu jāvienkāršo, procedūra jāpadara pieejamāka, ne tā?
A. Gūtmanis: Jā, ir tūkstošiem lietu, kuras būtu jāvienkāršo.
Privātmāju īpašniekiem, ja vien viņi ir pietiekami turīgi, ir vairāki risinājumi – saules paneļi uz māju jumtiem un siltumsūknis. Ko darīt daudzdzīvokļu māju iemītniekiem?
E. Cilinskis: Būs iespēja uzstādīt saules paneļus arī uz dzīvojamo māju jumtiem.
S. Bērziņa: Jā, bet tas neattiecas uz nākamajām divām apkures sezonām. Nav iespējams vienu dzīvokli daudzdzīvokļu mājā padarīt energoefektīvāku, ja māja netiek siltināta vai nav pieejami alternatīvās apkures veidi.
A. Gūtmanis: Atliek vien retāk mazgāties un gulēt zem vatētās segas. Ironizējot, tas varētu būt diezgan tuvu patiesībai, jo paši dzīvokļu īpašnieki energoefektivitātes palielināšanā neko īsti nevar paveikt. Bieži vien daudzdzīvokļu namus apdzīvo iniciatīvas ziņā visnotaļ kūtri iedzīvotāji, kuri ir pakļauti riskam nākotnē kļūt par zaudētājiem.
S. Bērziņa: Cilvēki ir dažādi, bet ne vienmēr viņi var atļauties īstenot energoefektivitātes pasākumus.
