Katrs saldums kā mākslas darbs! Kā Diāna kļuva par vienu no pieprasītākajām konditorēm Latvijā 16
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Viņa šobrīd pavisam noteikti ir viena no visvairāk pieprasītajām un labākajām konditorēm Latvijā, taču ceļš uz šo profesiju nepavisam nav bijis viegls – pat caur asarām. Diāna Goba pameta labi apmaksātu grafiskā dizaina darbu Florencē, lai meklētu savu aicinājumu. Tajā brīdī gan viņai vēl nebija skaidrs, kas tieši tas būs.
“Esmu grafiskā dizaina bakalaurs, gadu studēju arī multimedijus. Paralēli pamatskolai sešus gadus mācījos mākslas skolā. Mana izglītība nekādā veidā nav saistīta ar to, ko daru šobrīd: līdz uzsāku konditora gaitas, virtuvē nebiju pavadījusi nevienu dienu,” stāstu par ceļu uz šā brīža profesiju sāk Diāna.
Viņa vienmēr ir vēlējusies strādāt, pelnīt savu naudu, augt, izrauties no mājām – 16 gadu vecumā Diāna lasīja zemenes Anglijā, tāpat viņa strādājusi arī tiešsaistes kazino: “Man vienkārši vajadzēja izrauties no mājas, ceļot pa pasauli – tas bija mans sapnis. Pēc augstskolas absolvēšanas manus darbus pamanīja viens Ukrainas uzņēmums, sāku dzīvot un strādāt Florencē, Itālijā. Vēlējos iestāties Florences mākslas akadēmijā.”
Itālijā, strādājot par interjera dizaineri, Diāna pavadīja gadu, līdz sākās, kā viņa pati saka, radošā krīze: “Lai cik radoša citiem liktos dizainera profesija, es patiesībā vienkārši piepildīju citu cilvēku vēlmes, un tas nobeidza manu radošumu. Esmu pieradusi pie darba ar rokām: turēt otu, zīmēt, gleznot. Sapratu, ka vairs tā nevaru, lai gan darbs bija tiešām labs un atbilstoši apmaksāts.”
Aicinājums atrasts
Vienā brīdī Diāna saprata, ka visa kā ir par daudz – gan darbs, gan skaļie, atvērtie itāļi, tāpēc bija laiks doties mājās. Tas bija spontāns lēmums bez jebkāda drošības spilvena: “Atbraucu, kritu depresijā, jo sapratu, ka es negribu būt tā, kas tajā laikā biju. Man vajadzēja kaut ko radikāli mainīt, bet ko? Sēdēju dīvānā, raudāju, negāju ārā no mājas. Protams, kad ir skumji, gribas ēst – izcepu savu pirmo kūku, kas bija burkānkūka.”
Diāna stāsta, ka process pēkšņi ievilcis – sāļo ēdienu gatavošana viņai nepadodas, taču saldie ēdieni gan ir viņas lauciņš. No rīta līdz vakaram tika gatavotas dažādas kūkas, Diāna eksperimentēja, deva pagatavoto nogaršot ģimenes locekļiem, kuriem tā visa jau bija par daudz. Lai gan bija cilvēki, kuri iedrošināja un teica: ej un dari! Diānas pašas ģimene bija noskaņota visai skeptiski: “Viņi ir kārtīgi darba ļaudis. Manai ģimenei darbs nozīmē birojā pavadītas stundas. Konditors viņu uztverē ir bulciņu cepējs, un tas nav prestiži. Tas bija traks lēmums – es lēcu nezināmajā.”
Pretī nezināmajam
Diāna atzīst, ka esot bijis sarežģīti – neziņa, nepareizi pieņemti lēmumi un dažādas kļūdas, bet bez tā jau nekā! “Man bija izveidojies aplams priekšstats – makarūni, perfektie eklēri – franču skaistums. Konditorēm “Instagram” bija ļoti skaistas kāzu kūkas, kuru cenas bija vairāk kā 100 eiro. Nu tik gatavošu kūkas un pelnīšu!” Skaists un viegls darbs – tā nodomāja Diāna toreiz, taču tagad atzīst, ka konditora profesija ir viena no smagākajām profesijām gan fiziski, gan emocionāli. Viņa sāka gatavot kūkas pēc klientu pasūtījumiem – apjoms auga, tāpat arī nepieciešamība pēc savas studijas un jaunām iekārtām: “Sapirku dažādas dārgas iekārtas, krāsnis, trauku mazgājamās mašīnas.
Sākums bija grūts, jo biju saskatījusies šo “Instagram” kūku pasauli: tas, ka esi nopircis dārgas iekārtas, nenozīmē, ka tu ar tām pelnīsi naudu, patiesībā drīzāk tērēsi.” Nāca vasara, cilvēki pasūtīja kūkas kāzām, apjoms bija liels, taču Diāna izdega: “Paliku pa nakti studijā, gulēju kādas trīs stundas, pati piegādāju kūkas. Vispār vairs nejutos kā sieviete… Visam plusā nebiju stingri sarēķinājusi izmaksas un visu laiku biju pa nullēm. Bija šoks – strādāju tik daudz, bet nekā.” Tomēr krīze nenozīmēja, ka profesija jāpamet: Diāna saprata, ka kaut ko dara nepareizi un ka kaut kas ir jāmaina.
Kā nākamais izaicinājums sekoja “kapkeiku” tirdzniecība centrā “Spice”, taču arī tas bija kritiens: dārga īre, algas darbiniekiem. Diāna atgriezās pie pasūtījumiem, līdz saprata, ka tomēr grib izmēģināt konditora darbu restorānā, kas ir kaut kas pavisam citāds: “Tur es atklāju savu lielo mīlestību pret to, ko daru. Kūku gatavošana ir konstruktīvs darbs, kā būvniecība, taču deserts ir kaut kas ļoti “dārgs” tādā izpratnē, ka tam, ko tu uzliec uz šķīvja, ir jāizdzīvo tikai tik ilgi, līdz tas nonāk uz klienta galdiņa. Līdz ar to ir ļoti daudz iespēju tekstūrās, garšās, kombinācijās.
Vienā kumosā var ielikt temperatūras maiņu, tekstūras maiņu, pārsteigt. Tajā brīdī sapratu, ka tā ir vesela ķīmija, cita pasaule. Tad sāku padziļināti pētīt teoriju.” Diānas ceļš veda uz tajā laikā labāko restorānu Rīgā, “Vincentu”, kur bija jāmāk pielāgoties un izdzīvot, jo darba dienas bija garas, attieksme no darba devējiem ne tā labākā: “Lai arī cik izmisusi biju tobrīd, esmu pateicīga par šo laiku un pieredzi.
Īsā laika posmā biju spiesta iemācīties strādāt ar šokolādi, un arī tas man pavēra jaunas iespējas. Šokolāde ir ārkārtīgi cimperlīga, viena no sarežģītākajām konditorejas izejvielām pasaulē. Bieži vien veikalos var nopirkt konfektes, kuras ir pelēkas – tas nenozīmē, ka tās ir vecas: tās ir nepareizi uzglabātas, apstrādātas.”
Visas durvis vaļā
Prasme strādāt ar šokolādi jaunajai konditorei atvēra daudzas durvis – viņu aicināja uz ārzemēm: “Iekļuvu pasaules tirgū. Man piedāvāja darbu Londonā, pusgadu pavadīju Minskā, kur apmācīju personālu, sastādīju desertu ēdienkarti – visu no nulles. Tajā brīdī es sajutu lielu gandarījumu un brīvību, to, ka neesmu piesaistīta vienam restorānam un varu ceļot. Braucu uz Franciju, Spāniju – beidzot es caur smagu darbu biju sevi izveidojusi. Un šis ceļš, attīstība neapstājas: joprojām katru dienu apgūstu teoriju. Vai es varu pateikt, ka pilnīgi viss izdodas? Nē. Bet tas, ka esmu savā īstajā vietā – jā!”
Diāna ļoti aktīvi darbojas sociālo tīklu platformā “Instagram”, kas, viņasprāt, ir ļoti jaudīgs rīks: “Tā ir mana vizītkarte. Manas aktivitātes rezultātā mani pamana, aicina izstrādāt desertus, piedalīties pasākumos. Tas ir kā mans CV. Nenoliegšu, ka man ir svarīgs arī cilvēku novērtējums, un “Instagram” ir vieta, kur varu komunicēt ar citiem: apmaināmies ar viedokļiem, vadu meistarklases, atbildu uz sekotāju jautājumiem. Cilvēki var atrast atbildi uz jautājumu – kādēļ man nesanāca šī kūka? Ja visu pareizi izskaidro, tas nemaz nav tik sarežģīti.” Lielu gandarījumu sniedz tas, ka daudzi pagatavo desertus, kūkas pēc viņas receptēm: “Šī atgriezeniskā saite man ir ļoti svarīga.”
Diānas desertus nekur nevar iegādāties, tos nevar arī pasūtīt. Kāpēc tāda izvēle? Diāna negrib atkal izdegt: “Esmu pārliecināta, ka varētu izveidot veiksmīgu biznesa plānu. Ir konditorejas, pēc kuru produkcijas stāv rindās, taču es zinu: ja atvēršu savu uzņēmumu, es tur pavadīšu 24/7, jo gribēšu būt droša par to, ka viss ir izcili.” Šobrīd Diāna bauda dzīvi, ceļo, rada jaunas receptes un produktus. Viss ir balansā: “Iespējams, ka kādreiz tas mainīsies un es gribēšu atvērt savu konditoreju, bet pašlaik jūtos ļoti labi. Nevēlos šo sajūtu pazaudēt.” Diānai ir lieli nākotnes plāni – tikko startējusi viņas tiešsaistes šokolādes skola angļu valodā, kas ir domāta ārzemju publikai, un prātā jau nākamās lietas: viņa vēlas izdot savu recepšu grāmatu, kā arī izveidot konditoru skolu Latvijā: “Uzskatu, ka tam ir ļoti liels potenciāls, man tikai kaut kur jāatrod tā 25. diennakts stunda.”
Šefa padomi
• Ievērot sezonalitāti: Latvijā ir četri skaisti gadalaiki, un katram no tiem ir savas veltes, kuras var izmantot, gatavojot desertus.
• Svarīgs ir aprīkojums un precizitāte. Konditorejā nekas netiek darīts uz aci – jābūt svariņiem un termometram.
• Ievēro principu – trīs garšas, trīs tekstūras. Nav nepieciešams pārsātināt desertu ar pieciem vai vairāk garšu salikumiem.
Diānas mājaslapā www.gardencakes.lv ir atrodamas dažādas fotoreceptes: precīzas norādes, lai deserts izdotos!
