Anda Līce: Pārlūkojot dažādu zāļu blakņu sarakstu, mati ceļas stāvus 0
Klausoties nemitīgās dažādos līmeņos notiekošās diskusijas gan par fizisko, gan psihisko veselību un līdzekļiem, kā sevi slimību pilnajā pasaulē pasargāt, tiešām gribas teikt – katrs pats sev ārsts. Mēs taču daudzus līdzekļus un metodes izmēģinām paši arī pēc tam, kad tie ir medicīniski testēti.
Paradokss ir tajā, ka savā starpā tik atšķirīgajiem cilvēku sugas pārstāvjiem tiek ieteiktas vienas un tās pašas zāles un ārstēšanas metodes.
Un tā nu mēs šo nākotnes medicīnas jautājumu pagaidām esam spiesti pārbaudīt katrs ar sevi.
Pārlūkojot dažādu zāļu blakņu sarakstu, mati ceļas stāvus. Šie saraksti tieši to arī apliecina, ka visiem neder viss. Galu galā arī placebo efekts ir rezultāts, un, ja kāds saka, ka viņam tas palīdz, lai cilvēks paliek pie sava viedokļa.
Taču placebo ilgstoši nespēj darboties, ja, piemēram, kādam ir bijušas problēmas ar locītavām un pēc attiecīgo pārtikas piedevu lietošanas cilvēkam sūdzību nav gadiem ilgi, tas liek apšaubīt placebo iespaidu, nevis attiecīgās piedevas.
Latvijas publiskajā telpā viedokļu apmaiņa arī par citiem jautājumiem bieži mēdz notikt stipri vienpusīgi. Tā ir liela mūsu visas sabiedrības problēma, pagātnes lāsts. Kad žurnālisti kļūst par prokuroriem, viss viens, vai tā būtu čekas maisu, zāļu tirgus vai cilvēku savstarpējo attiecību pētīšana, sākas vienpusība un neobjektivitāte un mēs nokļūstam melnbaltā pasaulē.
Cilvēkiem ar melnbaltu skatījumu uz dzīvi savā ziņā ir vieglāk – nav jāpūlas analizēt un nav jāšaubās. Viņi vienkārši izdāļā spriedumus. Jo augstāks kādam amats, jo viņa spriedums šķiet pārliecinošāks. Faktu priekšā mainīt savas domas un tāpēc nejusties zaudētājam nav viegli nedz vecam, nedz jaunam.
Lai kādā jautājumā tiktu pie lielākas skaidrības, nākas salīdzināt viedokļu paudējus, to, kā cilvēks uzklausa pretējo viedokli, kā argumentē savējo, kā spēj savas domas arī mainīt. Es esmu noskatījusies daudzas ukraiņu žurnālista Dmitrija Gordona lielās intervijas ar ievērojamiem un atšķirīgi vērtētiem cilvēkiem.
Viņa savaldība, spēja uzdot jautājumus, uzklausīt atbildes un radīt savstarpējas uzticības pilnu gaisotni ir pārsteidzoša.
Sarunas gaitā var redzēt, kā žurnālistā mainās attieksme pret sarunas biedru, kad viņš ierauga, cik krāsains un kādu pretrunu pilns ir bijis šī cilvēka mūžs. Jaunāko laiku lielākais deficīts ir empātija – spēja iejusties otra situācijā. Empātijas trūkums apgrūtina komunikāciju īpaši tiem, kuru darbs ir citu cilvēku uzklausīšana un iztaujāšana. Bet to var iemācīties, katrs taču vispirms sev ir ārsts.
