Diāna Jance: Katrs no mums ir Latvija 0
Nesen biju Latgalē, drusku vēl pirms pāvesta vizītes. Ceļu klājumos bedrīšu nemaz nebija tik daudz, labības lauki jau bija novākti, gandrīz visu māju skursteņi kūpēja, un, ja manīja kādu lielu atšķirību no citiem Latvijas novadiem, tad tās bija daudzās govis ganībās un spilgti puķu dārzi ap mājām. Daudzviet Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē tik nepārtraukti mierīgas, sakoptas un neapšaubāmi latviskas ainavas nebiju pamanījusi. Vai tā ir Rīgas ierēdņu un interneta komentētāju vīzdegunība, ka Latgali gandrīz nepārtraukti nosauc pie atpalikušākajiem reģioniem, kā Eiropas nomali? Jeb – latgaliešu pašlepnums, kas neļauj garām braucējam izrādīt neapšaubāmās dzīves grūtības? Satiku cieņpilnus, ar gaišu nākotnes skatu apveltītus cilvēkus, kuri nedz īpaši sūdzējās par valdību, nedz smagi pūta, salīdzinot Latviju ar citām valstīm. Kas ir tas, kas Latvijas iedzīvotājiem liek aizrauties ar viltus ziņām par neizdevušos valsti? Mums, tikai mums pašiem, sava Latvija ir jāsaudzē, jālolo un jāpalīdz tai augt. Ikkatram ir jābūt nomodā par savu valsti.
“Mans zelta ir mana tauta, / Mans gods ir viņas gods, / Kas postīdams viņu šausta, / Uz pekli lai rauj to jods!” tie nepavisam nav nodeldēti vārdi, kurus 1902. gada balādē “Tālavas taurētājs” rakstīja dramaturgs un prozaiķis Rūdolfs Blaumanis. Toreiz vēl nebija Latvijas valsts, skolās turpinājās rusifikācija un tikai samērā nedaudzi sapņoja par Latvijas valsti. Pirms dažām nedēļām kādas ārzemju avīzes rakstā par Latviju bija salīdzinoši nenozīmīga burtu kļūda – žurnālists bija intervējis kādu skolotāju, un viņas latviskais uzvārds “Vilcāne” bija pierakstīts kā “Viltscāne”. Tiešām, no pasaules skatpunkta paviršība ir nenozīmīga, jo abus vārdus izrunā aptuveni tāpat. Tikai mums, latviešiem, tas ir svarīgi. Viena vārda nozīme nāk no stipra, neatkarīga un brīva meža zvēra, otrs ir dīvains, ne gluži latvisks burtu salikums, kurš varbūt ko atgādina par viltību.
Šis mazais negadījums liek aizdomāties par daudzām lietām, kas te, Latvijā, šķiet nozīmīgas, bet lielajā pasaulē to svarīgums izgaist. Piemēram, mūsu baltās bērzu birzis un īpaši latviskā rupjās maizes garša, vēstures skarbās mācības. Arī citur pasaulē ir līdzīgas birzis, daudzviet pasaulē ēd rudzu maizi, un citas tautas cietušas vēl vairāk par mūsējo. Tikai mums pašiem tas viss ir svarīgi. Un – lai arī Latvijas valstij, kultūrai un mūsu tautai ir daudz apbrīnotāju, draugu un aizstāvju visā pasaulē – arī valsts pastāvēšana un tās saglabāšana nevienam citam nav tik nozīmīga kā tikai mums pašiem.
Liekas dīvaini, ka šīs vienkāršās patiesības latviešiem ik pa laikam ir jāatgādina atkal un atkal. Nav manīts, ka, lai kādas nesaskaņas plosītos Eiropas lielo nāciju – franču vai arī poļu – politiskajās virtuvēs, franči vai poļi apšaubītu savas valsts pastāvēšanas jēgu. Gluži to pašu var teikt arī par mazākām Eiropas tautām – somiem, portugāļiem, islandiešiem un, protams, kaimiņiem igauņiem.
Sena leģenda par Rīgu vēsta, ka “par katriem simtiem gadu reizi no Daugavas izlien kāds gars un jautā pirmajam cilvēkam, ko satiek, vai Rīga gatava”. Pat mūsdienās visi zina, ka ir jāatbild, ka Rīga vēl nav gatava, citādi tā nogrims. Šobrīd ir Latvijas simts gadi un no visām pusēm klūp virsū mošķi un jodi, apgalvodami, ka Latvijai ir jāgrimst. Bet Latvija vēl nav gatava, tā vēl joprojām ir jāceļ.
Dzejnieks Kārlis Skalbe pirms simt gadiem brīdināja: “Bet, kad sīkas ķildas mūs saplosa skabargās, tad man liekas, ka mūsu uzdevums ir vēl grūtāks. Mums jātop par nāciju no tūkstoš skabargām. Tagad, kur tautas liktenis tiek svērts, mums katru stundu vajag turēt priekš acīm skaidrus mērķus, lai mēs varētu organizēt tautas gribu. Bet vai mēs zinām, ko gribam, un vai mēs priekš tam esam atraduši tik skaidrus un vienkāršus vārdus, ka mēs katram latvietim tos varam pasacīt?”
Tomēr – mūsu valsts simtgadē tie vārdi ir pasacīti: mirkļbirka #mēsvisiesamLatvija. Un vēl – #ikviensatbildīgs.
