„Katrs no mums dzīvo savā palātā”. Saruna ar mākslinieku Mārtiņu Ratniku 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Par titula “Zelta ābeles Gada mākslinieks” ieguvēju šogad kļuvis MĀRTIŅŠ RATNIKS, kurš ir veidojis par mākslinieciski augstvērtīgāko mākslas izdevumu atzīto Ineses Baranovskas un Rūtas Rinkas sastādīto grāmatu “Madernieka stils”, kā arī “Zinātniskās literatūras” kategorijā galveno balvu saņēmušo Ievas Kalnačas un Māras Lāces sastādīto rakstu krājumu “Rihards Zariņš. 1869 – 1939. Ko Latvijas meži šalc. What Latvia’s Forests are Whispering”.
Ikdienā Mārtiņš Ratniks ir Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas katedras vadītājs. “Kultūrzīmes” viņu satika Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kur Mārtiņš Ratniks ir viens no izstādes “Purvītis” (atvērs 28. maijā) iekārtotājiem.
– Jums šī ir jau otrā “Zelta ābeles” balva, pirmā bija 2014. gadā par Artūra Puntes dzejas grāmatu “Poētiskie veltījumi/Стихотвopные посвещения”. Vai šo gadu laikā mainījies grāmatu dizains? Man kā lasītājai liekas, ka Latvijā izdotās grāmatas kļūst arvien skaistākas…
M. Ratniks: – Grūti teikt, pagājis pārāk īss laika periods, lai veidotos pamanāmas iezīmes. Varbūt vienīgā lieta – grāmatu mākslinieki vairāk uzmanības pievērš burtu veidoliem. Iespējams, pēc vēl kādiem desmit, divdesmit gadiem pamanīsim vēl kaut ko, iespējams, arī pats atrodos pārāk tuvu procesam.
– Vai, atskatoties mūsu grāmatniecības vēsturē, iespējams pateikt, ar kuru gadu sākās Latvijas skaisto grāmatu augšupejas tendence? Padomju laikos to lielais vairums bija pelēkas.
– Tomēr domāju, ka šī tradīcija aizsākās jau pirms kara. Cik vien esmu redzējis – pirms kara bija ļoti izkopta vizuālā valoda, grāmatas bija skaistas, profesionāli sakārtotas, protams, atbilstoši tā laika tehniskajām iespējām.
– Veidojot grāmatas, esat pētījis mākslinieku Jūlija Madernieka un Riharda Zariņa darbus, savulaik tie spēcīgi ietekmēja tautas māksliniecisko gaumi. Kas no tiem laikiem ir saglabājies, ko esam pārņēmuši mūsu ikdienā?
– Pateicoties gan Zariņa, gan Madernieka interešu lokam, aktualizējās etnogrāfijas ornamentu piefiksēšana, tautastērpu pētīšana, savā ziņā arī jaunradīšana. Viņi abi diezgan tieši ietekmējuši to, kāds izskatās šodien valkātais tautastērps, arī – to, kā skatāmies uz latvisko, etnogrāfisko tērpu un tā ornamentiem. Dzīves laikā viņi gan bija diezgan pretstāvošas personības, katram bija atšķirīgi uzskati par to, kas tad ir īstais, latviskais.
– Pirms kara esot bijusi goda lieta turēt mājās īstas, latviskas, varētu mūsdienīgi teikt, dizaina lietas. Vai mūsdienās pietiekami novērtējam latviešu dizaina lietas?
– Madernieks un Zariņš bija vieni no pirmajiem latviešu profesionālajiem māksliniekiem, abi neapšaubāmi atstājuši ļoti lielu ietekmi Latvijas mākslas attīstībā. Viņi ir tiešām tam ielikuši savu radošo enerģiju, bijuši vairāku Latvijas simbolu autori vai līdzautori.
Rihards Zariņš bija Latvijas valsts ģerboņa un vairāku Latvijas pilsētu un novadu ģerboņu līdzautors, savā ziņā Latvijas heraldikas aizsācējs, slavenā pieclatnieka autors, krājuma “Latvju raksti” sastādītājs, ekslibra pamatlicējs. Neapšaubāmi, Riharda Zariņa darbs bija visiem atpazīstama vērtība, vēl joprojām tāda ir, jo viņš bija veidojis Latvijas lata dizainu.
Savukārt Jūlijs Madernieks atstāja ļoti spēcīgu ietekmi lietišķās mākslas popularizēšanā, turklāt viņa darbība turpinājās arī padomju laikā, ornamenti jau tik ļoti nebija pakļauti ideoloģiskai ietekmei. Liekot kopā grāmatu par Jūliju Madernieku, nācās lasīt, ka viņa audumu metiem bijuši milzīgi panākumi, savā ziņā pateicoties arī regulārajiem publicējumiem tā laika ļoti populārajā žurnālā “Atpūta”. Tautai Madernieka raksti patika, daudzos interjeros bija izstādīti rokdarbi, pēc viņa zīmējumiem darināti izstrādājumi.
Šobrīd mūsu pasaule ir mainījusies, pieejami ne tikai vietējā dizaina priekšmeti, pastāv arī globālais tirgus. Jautājumu par dizaina novērtēšanu nevar vispārināt, domāju, ka nav tāda vienota kopuma, jo tautu veido ļoti dažādi cilvēki, kur katram ir savas intereses. Pieņemu, ka interese par dizainu piemīt tikai nelielai daļai, un man tas liekas pilnīgi normāli.
– Pirms gadiem par savu personālizstādi “Projekcijas” teicāt, ka ir pierasts domāt, ka pasaule ir tāda, kādu to redzam, tomēr, iespējams, mēs redzam to tādu, kādu spējam iztēloties. Pašlaik, Ukrainas kara laikā, pasaule kļuvusi tāda, kādu nekad nespējām iedomāties… Vai māksla spēj nomierināt prātus, pavērt domas citā virzienā, dot cerību?
– Domāju, ka cilvēki ir ļoti dažādi un katram vajadzīga sava recepte, savas zāles, katrs no mums dzīvo savā palātā un katrs jāārstē atšķirīgi, tāpēc, manuprāt, neeksistē vienoti ieteikumi. Mans vienīgais novērojums – labs dizains un māksla padara cilvēcīgāku vidi, kurā dzīvojam. Tā varbūt ir vienīgā vispārīgā lieta, kas darbojas universāli. Dizaina uzdevums ir padarīt vidi patīkamāku, cilvēcīgāku, humānāku. Ar mākslu nav tik vienkārši, īpaši mūsdienās nav kaut kādi vienojoši raksturojoši jēdzieni, jo ir dažādi stili, tiem katram ir atšķirīgi mērķi. Turklāt lielas un nozīmīgas mākslas straumes daļas uzdevums nav nomierināt, tieši otrādi – mākslas uzdevums ir izraut no miega, pamodināt, izaicināt, likt domāt, satraukt prātus. Varētu teikt, ka, lietojot izcili labu dizainu, dzīvot paliek pat pārāk ērti. Mākslas uzdevums ir cits – izaicināt. Pateicoties mākslai, sabiedrībā var notikt attīstība.
– Pašlaik Ukrainā aiziet bojā daudzas mākslas vērtības, sadeg arī grāmatas…
– Jau labu laiku par to esmu domājis un sapratis kā dabisku lietu – pilnīgi viss, ko savas dzīves laikā izdarām un uztaisām, kādreiz pazudīs. Tā tas bijis jau no cilvēka darbošanās laika gala. Vienmēr gan laimīgas apstākļu sakritības rezultātā saglabājas daži, atsevišķi artefakti, pēc kuriem tad būvējam kaut kādu priekšstatu par to, kas ir bijis un kā bijis. Tādā ziņā jau nekas nav mainījies un, man šķiet, mēs jau arī neko tur nevaram izdarīt. Principā jau svarīgi ir tas, kas notiek tagad. Es to nepārdzīvoju, skaidrs, ka pazudīs arī visas tās grāmatas, ko tagad publicējam, izdodam. Protams, ka tās pazudīs. Es neteiktu, ka tas būtu iemesls kaut kādām skumjām. Ar laiku jau papīrs sabirst, pats sabrūk. Mūsu vēsture pierāda, ka grāmatas stāv tikai 500 gadus, protams, ne visas, bet tās, kuras izgatavotas no pareiza papīra; labi stāv tās, kuru papīrs uztaisīts no kokvilnas lupatām. Tās, kuras šobrīd drukājam un lietojam, lielākā daļa ir no koksnes pamatmasas, tās sabruks ātri.
– Esat mācībspēks Mākslas akadēmijā, grāmatu mākslinieks, palaikam veidojat personālizstādes un šobrīd strādājat pie izstādes iekārtošanas par mākslinieku Vilhelmu Purvīti… Jūsu intereses rādās gluži tikpat daudzpusīgas kā Maderniekam un Zariņam.
– Mūsdienu laika gars ir cits, mēģinām sabalansēt darbu ar personīgo dzīvi un ērtībām. Esam pieraduši dzīvot ļoti ērtā vidē, justies komfortabli. Es nebūt nepiekrītu uzņemties un darīt visus darbus, ko man piedāvā. Dažkārt apzinos, cik labi tas ir – izvēlēties, saglabāt iespēju darīt to, kas pašam ir saistošs un aizrauj. Pie šiem diviem izdevumiem strādāju ar diezgan lielu aizrautību, pašam bija interesanti, tas bija sarežģīts un patīkams process. Arī – ilgs, šīm grāmatām tiešām nāca par labu pandēmijas noslēgtības laiks, bija iespēja pārdomāt, saskaņot, jo abas tās ir rakstu krājumi ar dažādu autoru tekstiem.
– Tagad atkal laiks liekas ritam pārāk ātri. Ukrainas kara laikā ir attīstījusies arī “ātra” māksla – karikatūras, īsfilmiņas, mēmes… Vai jūs tās uzrunā?
– Man drīzāk ir atturīga attieksme, jo skaidrs, ka tās ir tādas kā putas, kuras ātri noplok, pēc pavisam neilga laika maz kas no tā paliks pāri. Atkal radīsies jaunas putas, tas liekas kā process, kas nekad nebeidzas.
– Varbūt ir kāds cits mākslas darbs, kurš licis citādi skatīties?
– Pēdējais laiks ar savu noslēgtību ir bijis diezgan nelāgs, pandēmijas dēļ nav notikuši daudzi pasākumi, kur būtu bijis iespējams klātbūtnē būt un redzēt, arī dzirdēt mūziku.
Nav jau tā, ka katarses momenti, kuri būtiski izmaina, pamanāmi tūlīt. Īstenībā tos pat grūti pamanīt, šie pagrieziena punkti drīzāk atklājas kā personīgi vēsturiski fakti. Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā visu laiku iznāk dzīvot vidē, kur ir saskare ar mākslu, un tas viss liekas kā tāda samērā vienmērīga, plūstoša upe, kur nemaz nav straujas krāces. Nevaru gan sūdzēties, straume ir bagātīga, ir bijusi veiksme satikt interesantus cilvēkus. Veiksme bija arī iespēja veidot grāmatas par šīm abām ļoti ražīgajām un ietekmīgajām personībām Latvijas mākslā.
Jūlijs Madernieks un Rihards Zariņš darbojās ļoti dažādās jomās, viņus nevar asociēt ar vienu mākslas veidu. Liela daļa autoru pazīstami kā gleznotāji, grafiķi vai tēlnieki, bet, liekot kopā grāmatu par Rihardu Zariņu, nācās pārdomāt – kā viņš to visu paguva izdarīt?
