„Katrs medikaments lielākā devā ir inde!” Apinis par sportu kā politiku, reliģiju un biznesu
22
Autors: Pēteris Apinis, ārsts, Latvijas Olimpiskās komitejas Izpildkomitejas loceklis, Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis, RīgTV 24 raidījuma “Dr.Apinis” vadītājs
Latvijas Antidopinga biroja līderis Mārtiņš Dimants mani aicināja nolasīt lekciju ārstiem par dopingu. Bez manis kā lektori uzstājās antidopinga eksperts Ivans Šapošņikovs, kardiologs Ainārs Rudzītis, vīriešu ārsts, andrologs Juris Ērenpreiss, psihiatre Laura Štāne, tādēļ man vairs nepalika vieta konkrētu medikamentu un uzturbagātinātāju negāciju izklāstam sporta medicīnā, un es mēģināju atbildēt uz jautājumu – kāpēc cilvēki lieto dopingu sportā, bendē veselību un karmu, kāpēc pasaules zinātne pēta arvien jaunas dopinga iespējas, kāpēc pasaules valstis iegulda miljonus sporta infrastruktūrā un blēdībās, kāpēc sportistus pērk un pārdod par miljoniem, bet viņu facebook kontiem seko miljardi, padarot viņus par elkdievībām.
Pēc lekcijas kolēģi man lūdza stāstīto vienkāršot, izmest lielāko daļu svešvārdu un savas atziņas pastāstīt tautai. Šķiet, man netieši norādīja, ka rakstu es labāk nekā lekcijā skaidroju.
Pirms lekcijas es pajautāju diviem izciliem latviešu kardiologiem – profesoriem Andrejam Ērglim un Oskaram Kalējam, kas viņuprāt šodien ir būtiskais sporta medicīnas zinātnē, sporta medicīnā, kā arī – par un ap medikamentiem sportā. Profesors Andrejs Ērglis teica, ka būtiskais ir izmaiņas ketonu vielmaiņā, atziņā, ka sirds muskulatūras darbībā pārslodzes režīmā tauku vielmaiņa ir būtiskāka par ogļhidrātu vielmaiņu.
Man kā reanimatologam ketonu vielmaiņa saistās ar ketoacidozi cukura diabēta komas slimniekiem, ļoti smagi ārstējamām situācijām. Mildronāts ietekmē triglicerīdu vielmaiņu (tā arī ir tauku vielmaiņa), veicina atjaunošanos pēc slodzēm, tādēļ tika iekļauts dopingvielu sarakstā, kaut, šķiet, nekaitē sportistu veselībai.
Bet profesors Ērglis norādīja, ka tieši par ketonu vielmaiņu sirds muskuļa pārslodzē ir jaunākie pētījumi un tieši šajā jomā gaidāms izrāviens sporta medicīnā – mazāk attiecībā uz iegūtu 0.01 sekundi sprintā, vairāk – uz sekundēm vidējās distancēs. Jo patiesībā lielākā daļa no sporta veidiem, kur grozās nauda – teniss, basketbols, futbols, regbijs apvieno izturību ar ātruma īpašībām.
Savukārt profesors Oskars Kalējs norādīja uz dažādu sporta dzērienu un pulveru bīstamību. Šie ķīmisko vielu kokteiļi, kas tiek tirgoti fitnesa un trenažieru zālēs, bet īpaši čakli – internetā, lielākoties ir pastiprināti ar amfetamīnu, efedrīnu un citiem ļoti spēcīgiem medikamentiem nelielās devās, un tieši šie medikamenti esot atbildīgi par aritmijām un nāvēm treniņos un sacensībās vietās, kur nav iespējas veikt defibrilāciju
Un vēl es virknei speciālistu uzdevu jautājumu – kurp virzīsies sporta medicīna kā zinātne, kas palīdz sportistam sasniegt vēl labākus rezultātus. Vairums no kolēģiem domāja, ka virziens būs gēnu medicīna, bet virzītājspēks – 2020. gadā uztjūnētā mesendžera – RNS vai DNS ievade. Proti, tieši tādā pašā veidā, kā šodien mēs ievadām šūnā SARS-CoV-2 ribonukleīnskābi, tieši tādā veidā tiks ievadīta ģenētiska iespēja pašam organismam ražot vajadzīgos proteīnus, piemēram, anaboliskajiem steroīdiem līdzīgus hormonus. Šīs dopingvielas būs ražotas paša organisma šūnā, tādēļ vismaz kādu laiku – būs nenosakāmas dopinga kontrolieriem.
Vārdu sakot – turpināsies cīņa starp dopinga apkarotājiem un zinātni, kas pēta iespējas cilvēka šūnām, orgāniem un organismam sasniegt labākus sporta rezultātus – būt ātrākam, spēcīgākam.
Kāds ir iemesls tam, ka pasaulē joprojām cilvēki lieto dopingu, kaut arī zina, ka tas nav godīgi un ir kaitīgi veselībai? Kāpēc Latvijas nodokļu maksātājiem ir jāuztur Antidopinga birojs, jāmaksā par kontrolanalīzēm, jārīko konferences un semināri, bet kaut kur citur miljoniem vērtas laboratorijas pēta jaunas dopinga iespējas, kas sadārdzinātu vai atsevišķos gadījumos – pilnībā traucētu antidopinga institūciju laboratoriju darbu.
Šeit es vēlos piebilst, ka visas trīs vadošās sporta organizācijas Latvijā – Latvijas Olimpiskā komiteja, Latvijas Paralimpiskā komiteja un Latvijas sporta federāciju padome dara visu iespējamo, lai Latvijas sportā dopinga nebūtu, un šis sports būtu godīgs. Iespējams, ka lielā mērā Latvijas un citu Eiropas valstu godīgās attieksmes dēļ, mums kļūst grūtāk konkurēt pasaulē „naudīgajos” sporta veidos.
Sports ir mainījies un mainījusies ir sporta vieta globālajā hierarhijā
Latvijas olimpiskās komitejas himna skaidri un gaiši saka, ka sports ir Dievu prieks, skaistums, taisnība, drosme, gods un prieks, auglība, progress, miers.
Raugoties no olimpiskās kustības skatupunkta olimpiskajam sportam vajadzētu sevī integrēt visu to, ko sauc par olimpismu – dzīves filozofiju, domāšanas veidu, tieksmi pēc prāta, miesas un gara saskaņas. Olimpisma ideāls ir harmonisks cilvēks harmoniskā sabiedrībā. Paraugoties, kas notiek pasaules sporta dzīvē 21. gadsimtā, ieraudzīt harmoniju un dzīves filozofiju ir sarežģīti.
Manā pasaules uztverē sports nozīmē veselību un medicīnu. Es tiešām nezinu neko nozīmīgāku cilvēka primārajā, sekundārajā un terciārajā profilaksē – veselības saglabāšanā un atjaunošanā pēc slimības – kā fiziskas aktivitātes un sportu. Vēl vairāk – es tiešām ticu sporta dziedinošajām spējām onkoloģijā, psihiatrijā, ortopēdijā un daudzās citās jomās. Un galu galā – tieši uz sporta un fizisko kustību pamata ir būvēta rehabilitācija.
Sports pēdējos 50 gados ir pilnībā mainījies, bet ļoti mainījies pēdējo divu pandēmijas gadu laikā. Sports pilnībā pārvērties par biznesu, reliģiju un politiku. Ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē valdības (nepamatoti) ierobežoja kustības un sportu bērniem, tautas sporta entuziastiem un veterāniem, taču stimulēja sportu kā biznesu – nosēdinot tautas masas pie televizora raudzīties, kā sporto pasaules bagātākie sportisti.
Globāli sports kļuvis par vienu no vadošajiem biznesa veidiem, pasaules bagātākie supermiljardieri cenšas iegādāties Eiropas čempionlīgas futbola klubu. Tāds vienkāršs klubs kā Barselona maksā 4.5 miljardus eiro (gandrīz pusi Latvijas budžeta), bet nevar samaksāt Lionelam Mesi algu.
Šis bizness var būt tiešs –piemēram, pārdodot biļetes 100 000 skatītājiem uz futbola čempionāta finālu vidēji par 3000 eiro katru biļeti. Šis bizness var būt modernā cilvēku tirdzniecība– sportistus pērk un pārdod par milzu naudu, atmetot dažus procentus tiem treneriem un sporta skolām, kas sportisku īstenībā ir bērnībā uztjūnējuši un sagatavojuši. Bizness var būt populāra sportista izpeļņa – profesionāls sportists pelna ļoti lielu algu, bet no viņa sapelnītā dzīvo komandas īpašnieks, akcionārs, treneri, aģenti, fizioterapeiti, ģimene un daudzi citi cilvēki.
Sports ir ļoti nozīmīgs netiešais bizness. Piemēram, sports ir viens no lielākajiem spēlētājiem TV tirgū, sports ir viens no lielākajiem spēlētājiem reklāmas tirgū, sports uztur totalizatoru biznesu, sports aizņem aptuveni 12– 20% globālās informācijas tirgus (to varētu saprast arī tā, ka vidējam vīrietim paredzētā laikrakstā, žurnālā vai portālā tieša un netieša informācija par sportu aizņem 20%, bet sievietēm– 12%). Pašvaldības visā pasaulē lielu daļu savas naudas tērē savam mīļotajam klubam.
Sports rada miljoniem darba vietu, jo sporta preces (vai vienkārši krosa kurpes, ko sports ir ienesis ikdienā) ir pirmā desmitnieka tirdzniecības objekts.
Un beigu beigās – sporta sacensību apmeklēšana (gan kā dalībniekiem, gan kā skatītājiem) ir globālā tūrisma nozīmīga sastāvdaļa, bet lielu sporta sacensību rīkošana valstīs attīsta lokālo infrastrukturu, stimulē celtniecību. Šķiet, ka Tokijas Olimpiskās spēles Japānai būs izmaksājušas 15 miljardus dolāru, bet paliks pāri sporta un dzīvojamā infrastruktūra, klimata kontroles modernizācija, moderni IT risinājumi.
Sarežģītāk ir izskaidrot – kā sports ir kļuvis par reliģiju vai ieņēmis reliģijas vietu. Sporta sacensības ļaudis iet skatīties (stadionā vai pie televizora) ar tādu pašu reliģisku pārliecību, fanātismu un regularitāti kā agrāk gāja uz baznīcu (piemēram, katru nedēļas nogali).
Sports lielā mērā ieņēmis elkdievības lomu –populāra futbolista portretu uz krekliņiem un vēja jakām globāli skatām biežāk nekā visu reliģisko tēlu, ieskaitot Jēzus Kristus attēlu. Līdzīgi kā savulaik nēsāja krustiņus uz krūtīm, sporta reliģiozi mūsdienās velk viena kluba formai līdzīgus apģērbus ar sportista numuru un uzvārdu, karina sev relišerus, sprauž nozīmītesun ver lietussargus.
Populāri sportisti ieņem elka vai reliģiska līdera lomu. Piemēram Krištianu Ronaldu facebook, instagram un citos sociālajos tīklos ir vairāki simti miljoni sekotāju. Amerikāņu basketbolisti kļūst par modes ikonām, jo cilvēku apziņā ieņēmuši dieva dēla vietu. Sportistu viedoklim uzticas, pat, ja sportists par konkrēto tematu neko nezin, un sportistu ievēl parlamentā vai vismaz mazpilsētas pašvaldībā.
Kā savulaik katras pilsētas lielākais un dižākais nams bija baznīca vai mošeja, tā mūsdienās dižākā celtne ir stadions vai slēgta halle. Bieži tas ir saistīts ar lokālo sporta reliģiju, piemēram, piemēram, Jaunzēlandes reliģija ir regbijs, Lietuvas– basketbols, bet reizi vai divas (olimpiskajā) gadā Latvijas lokālreliģija ir hokejs.
Kāpēc es apgalvoju, ka sports ir politika? Sports ir kļuvusi pa valstu politiku vai vismaz iespēju valstīm sevi globāli izcelt. Nudien nav ilūziju par to, ka, kopš Baltijas ceļa un Vairas Vīķes Freibergas prezidentūras laika, Latvijas politiķi būtu pieteikuši kaut ko tādu, kas būtu bijis pamanāms 0.01% no zemeslodes iedzīvotāju kopskaita. Toties hokejisti pieveica nākamo pasaules čempioni Kanādu, un piektā daļa Kanādas iedzīvotāju bija spiesta kartē meklēt, kur tāda Latvija atrodas.
Nerunājot par to, ka Dallasā skolas bērniem ir jāiemācās, ka bez Amerikas Savienotajām valstīm uz zemeslodes globusa ir atrodama arī Slovēnija un Latvija. Savukārt politiķi, par kuru esamību neviens pat nenojaustu (Saeimas deputāts, vidējais) pamanās nofotografēties kopā ar olimpisko medaļnieku, un raugi – 40 minūtes redzams sportacentrs.com vai cita tikpat nozīmīga portāla augšpusē (pat, ja pirms tam balsojis pret atbalstu svarcelšanas centram Ventspilī). Un politiķi tiešām sporta panākumus uztver par savu nopelnu pat tad, ja paši lieguši visai tautai gadu sportot. Tiesa – cieta ne tikai tautas sportisti un bērni – cieta arī varturi – pandēmija neļāva prezidentam, deputātiem un ministriem blīvā slānī braukt uz Tokijas spēlēm Latvijas sportistiem līdzi just.
Bet pa īstam sports kā politika izpaužas detaļās. Pasaules valstis iegulda miljonus un miljardus atsevišķa sporta veida attīstībai (piemēram, tūkstošus bobsleja slidās, kas nobrauciena ātrumu paātrina par 0.01 sekundi). Valstu līmenī tiek pieņemti lēmumi nekautrīgi izmantot negodīgus līdzekļus, piemēram mainīt ledus temperatūru kamaniņu un skeletona trasē – kad brauc saimnieku pārstāvis, ledus netīši kļūst par dažiem grādiem aukstāks, bet, kad mūsējais – sāk kust (un kamanu slidas slīd sliktāk). Bet kas netīkamākais – valstis nekautrējas ieguldīt naudu fizioloģijas, bioķīmijas un farmakoloģijas pētījumos, kas beigu beigās nozīmē dopinga attīstību (mēs nojaušam par Krievijas aktivitātēm šai jomā, bet skatoties uz olimpiskajiem rezultātiem, daža Āzijas valsts noteikti ir vēl agresīvāka pētījumu un sasniegumu jomā).
Sportists, treneris un sporta ārsts kā triju kungu – biznesa, politikas un reliģijas kalps</strong
Sports nav iedomājams bez sportista, trenera, tiesneša, tehniskā speciālista, organizatora, promotiera, aģenta, fizikālās terapijas speciālista, masiera, komentētāja, federācijas funkcionāra un sporta ārsta. Šeit es vēlos norādīt, ka sporta medicīna nozīmē četras dažādas medicīnas jomas(patiesībā jau vēl vairāk, bet pārējās neiekļaujas mūsu šodienas tēmā):
- augstas klases sportistu fizisko rādītāju diagnostika, medicīniskā aprūpe, sporta fizioloģija un patofizioloģija, rehabilitācija, bērnu un jaunatnes sporta medicīna;
- sacensību un treniņprocesa uzraudzība, pretsāpju, ortopēdiska un cita veida neatliekamā medicīniskā palīdzība;
- slimību profilakse un rehabilitācija darbā ar dažāda vecuma un trenētības cilvēkiem;
- smagu slimību, piemēram, vēža un sirds slimnieku ārstēšana ar sporta un fizisko aktivitāšu elementiem.
Man ir draugs un skolotājs – profesors Bertrams Zariņš no Bostonas. Viņš savulaik bija visu Bostonas komandu galvenais ārsts, bet vairākās olimpiskās spēlēs – ASV izlases galvenais ārsts. Man nācās vērot viņa darbību 2006. gadā Pasaules hokeja čempionātā Rīgā, kad Bertrams Zariņš bija ASV izlases galvenais ārsts.
Patiesībā viņš ir izcils traumatologs un ortopēds, kas izcilākajiem ASV un Kanādas hokejistiem un amerikāņu futbolistiem operējis ceļu, plecu un elkoņa locītavas. Amerikāņu futbolā nav tādu lielo maču, kur vismaz kādam pārītim komandas spēlētāju plecs vai celis netiktu sadragāts. Tomēr neskatoties uz lielo operāciju praksi, Bertrams Zariņš ļoti daudz pievērsās arī sportam un kustībai kā citu slimību ārstēšanas metodēm un īpaši – rehabilitācijai.
Neatkarīgi no tā – vai sporta ārsts pieskata sporta skolu, sporta klubu, olimpisko vai paralimpisko izlasi, šim sporta ārstam netieši tiek pieprasīti izcili sportista rezultāti un sasniegumi. Tā nu sporta medicīna izplešas no bērnu fizisko spēju pārbaudes līdz ļoti precīzai operācijai. Bet sportam kā saprotams ir arī biznesa un politikas seja.
Medicīna, treniņi un sacensības saduras sporta medicīnas laukumā, un šīs sadures vietas ir:
- pārmērīga vai nepamatota medikamentu lietošana;
- pārmērīga vai nepamatota uzturbagātinātāju lietošana;
- nezināmas izcelsmes un satura sporta dzērienu un pulveru lietošana;
- nepamatotas slodzes, kuras tiek noteiktas bez trenera palīdzības, treniņu plānu neesamība, vienpusība treniņos;
- dopingvielu lietošana (tas vismaz Latvijā vairāk attiecas uz veterānu un tautas sportu, jo Antidopinga birojs labi tiek galā ar augstas klases sportistu kontroli);
- sporta traumas un sporta inducētas slimības;
- atsevišķu sporta medicīnas jautājumu stigmatizācija no sporta organizatoru, treneru un mēdiju puses;
- medicīnas dienestu nesagatavotība vecu ļaužu sporta un izturības (izdzīvošanas) sporta dalībnieku veselības pārbaudēm un neatliekamajā palīdzībā;
- medicīnas dienesta (ārpus sporta medicīnas) pilnīga nesagatavotība atbildēt uz jautājumu– vai bērns vai veterāns ar kādu problēmu (aritmija, sirds vārstuļu mazspēja, epilepsija utt.) kādā mērā var piedalīties treniņos un sacensībās. Grūtības atrast speciālistu– konsultantu, kas ir lojāls sportam un lielām slodzēm;
- nāve sportā (īpaši veterānu un tautas sportā). Stigmatizēts jautājums, jo patiesībā nāve sportā ir daudz retāka nekā nāve sadzīvē.
Katrs no šiem sadures jautāumiem ir vesela raksta vai pētījuma vērts. Un tomēr šī raksta galvenais uzdevums ir pievērsties dopingam.
Vai dopings ir tikai sportā? Kas ir kognitīvais dopings?
Lielā mērā pētījumus dopinga lietošanā veicināja kara medicīna un kosmosa iekarošana. Ir pietiekami daudz pierādījumu, ka otrajā pasaules karā abas karojošās puses izmantoja dažādus psihostimulatorus, lai radītu saviem karavīriem lielāku drosmi un lielāku fizisko izturību.
Gan padomju, gan amerikāņu ārsti tika iesaistīti kosmosa programmās, un parādījās prasība radīt supermedikamentus, kas ļautu superkosmonautiem vai superastronautiem izturēt pārslodzes un psiholoģisku nogurumu vienam ilgstoši atrodoties šaurā kosmosa kuģī bezsvara stāvoklī. Pētījumi ar amfetamīna derivātiem sākās militārajā rūpniecībā, bet pati ražošana kaut kādā veidā astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados nonāca Olainē, bet cik var saprast no Eiropas narkotiku ierobežošanas iestādes pētījumiem, šodien jau pārgājusi uz nelielām ražotnēm garāžās.
Dopings sportā ir vislabāk zināmais dopings. To uzrauga, pēta un apkaro. Plašsaziņas līdzekļi iepazīstina ar dopinga lietošanas gadījumiem mūsdienu sportā kā ar lieliem skandāliem. Dopings sportā nozīmē, ka to izmantošana ļauj sportistiem sasniegt labākus rezultātus nekā tad, ja viņi tos neizmantotu. Vismaz dažiem sportistiem iespēja gūt uzvaru ar šādu vielu palīdzību un līdz ar to iegūt balvu ir tik liels kārdinājums, ka viņi nevar tam pretoties, lai gan viņi zina, ka no šīm vielām ir jāizvairās. Visās sacensībās sportisti, kuri neizmanto nelikumīgās iespējas, ir neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar lietotājiem.
Turklāt interesanti un pārsteidzoši ir tas, ka nelegālas vielas lieto ne tikai daži sportisti elitārajos sporta veidos, bet arvien biežāk un biežāk tās lieto tautas sportisti un veterāni, kuri nodarbojas ar sportu kā atpūtas veidu. Pie kam šajos atpūtas – sporta pasākumos dopings parasti nav antidopinga noteikumu jautājums, jo Antidopinga birojam vienkārši nav resursu lai kontrolētu amatiersacensību dalībniekus. Savukārt šis Antidopinga birojs veiksmīgi pieskata organizētās sporta sacensības nacionālā un starptautiskā līmenī, kur ikviens, kurš izmanto aizliegtās vielas sacensību sportā, tiek sodīts, ja dopinga kontroles rezultāti pierāda, ka viņš vai viņa tās ir izmantojis.
Tādu nelegālu vielu izmantošana, kas palielina fiziskās spējas ārpus normālas funkcionēšanas robežām, sportā ir aizliegta trīs iemeslu dēļ:
- tāpēc, ka to lietošana ir kaitīga lietotāju veselībai (lielākās veselības problēmas, ko rada dopings ir hipertensija, aknu slimības, depresija, agresivitāte, vielmaiņas traucējumi);
- tāpēc, ka nelegālu vielu lietošana ir krāpšana;
- treškārt, tāpēc, ka tādā gadījumā sacensībās piedalās gan sportisti, kuri lieto dopingu, gan tie, kas to nedara, un tas ir netaisnīgi.
Šie trīs iemesli attaisno dopinga aizliegumu sportā. Bet eksistē arī kognitīvais dopings skolās un augstskolās, teātrī, politikā, kur cilvēks ar medikamentu palīdzību īslaicīgi palielina savu smadzeņu kapacitāti. Iespējams, minētie iemesli dopinga aizliegumam sportā attaisnotu kognitīvo dopingu aizliegumu skolā.
Iespējams, ka dopings uz sportu atnācis ir no skolas. Skolā kognitīvais dopings nozīmē dažādu medikamentu lietošanu izglītībā, īpaši eksāmenu laikā.
Kognitīvais dopings rada jautājumus par tā ietekmi uz veselību, bet arī ētiskos jautājumus par eksāmenu rezultātu taisnīgumu. Šāds dopings ir līdzīgs dopingam sportā, jo dod netaisnīgas priekšrocības studentiem vai skolniekiem, kas izmanto kognitīvās veicināšanas zāles, salīdzinājumā ar tiem, kuri to nedara.
Dažkārt šis jautājums tiek pavērsts otrādi – kā nodrošināt visiem vienādu piekļuvi smadzeņu darbību pastiprinošajiem medikamentiem, neiedziļinoties jautājumā– vai to lietošana izglītībā ir pareiza.
Manuprāt, nav pierādījumu, ka kognitīvie dopingi dod labākus rezultātus ilgtermiņā, ja nu vienīgi tie ir iestājeksāmeni augstskolā, kur kāds ar kognitīvā dopinga palīdzību pārvar konkursu (labākie iestājeksāmenu dalībnieki kognitīvo dopingu nelieto un savas izcilās atzīmes saņem šā vai tā). Un tomēr – šādā gadījumā, ja nu šāds kognitīvais dopings pastāv – par šādu kognitīvo dopingu būtu jāuzskata recepšu medikamenti, ko izmanto, lai ārstētu uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumus, narkolepsiju un miega traucējumus. Es zinu šos medikamentus, bet šeit negrasos tos publicēt.
Cits jautājums ir – dažādās dzīves situācijās cilvēki kā kognitīvo dopingu lieto kafiju, tēju, enerģijas dzērienus, Āzijā jaunieši daudz lieto ginko biloba preparātus. Savukārt viegli nopērkami enerģijas dzērieni satur kofeīnu, taurīnu, glikozes sīrupu, B grupas vitamīnus, metilksantīnus, gvarānu, matē, žeņšeņu, ginku, karnitīnu, sukralozi, maltodekstrīnu, kreatīnu.
Diemžēl lielai daļai „sporta enerģijas dzērienu”, kas iegādājami internetā, sastāvs nav uzrādīts vai uzrādīts nepilnīgi. Esmu iegājis dažā „sporta produktu veikalā”, un arī tur ir ierobežotas iespējas iepazīties ar sporta pulveru vai sporta dzērienu saturu – svešvaloda, slikts tulkojums vai nesaprotams sastāvs – šo dzērienu saturā ir dažādu augļu mizas un saknes, par ko būtu jālasa speciāla literatūra, savukārt dažādiem sāļiem, minerālvielām būtu jāzin maksimālās dienas devas.
Kā dopingu esdefinētu visa veida stimulatorus, kas:
- palielina sportistu fiziskos un intelektuālos resursus;
- noņem bailes vai sāpes;
- samazina nepārliecinātību vai satraukumu;
- palielina gribasspēku.
Patiesībā neskaitot triatlonu, šosejas riteņbraukšanu, vieglatlētiku, smagatlētiku un varbūt vēl dažus sporta veidus, fizisko resursu palielinošas vielas nav izšķirošas. Neticu, ka tenisā ļoti daudz izšķir eritrocītu un hemoglobīna saturs, ko savulaik riteņbraucēji cēla ar autohemotransfūzijām vai EPO. Lielākajā daļā no sporta veidiem, kur sportisti pelna lielu naudu (amerikāņu un Eiropas futbols, regbijs, teniss, basketbols, krikets, cīņas sporti), kur politiķi un finansisti redz milzu naudu un panākumus, fizisko spēju īslaicīgai palielināšanai nav izšķiroša nozīme, bet izšķiroša nozīme ir tieši kognitīvajam dopingam.
Dažādi psihostimulatori, vielas, kas noņem bailes, sāpes, satraukumu vai nepārliecinātību, ir ceļš, ko pasaules biznesmeņi un politiķi ir gatavi ieguldīt sportā.
Ļoti līdzīgi ir ar uztura bagātinātājiem, kas palielina muskuļu masu un darbspējas.
Uzmanību – lielākā daļa sportistu gan fizisko, gan kognitīvo dopingu uzsāk lietot pirms 14 gadu vecuma, tādēļ ļoti rūpīgi būtu jāseko – vai bērnu sportā neparādās it kā nevainīgi uztura bagātinātāji.
Otra atziņa – katrs medikaments lielākā devā ir inde. Sportā pretsāpju līdzekļi, trankvilizatori, antipsihotiski līdzekļi, pretiesnu līdzekļi, antihistamīni un citi līdzekļi ir sarkanā gaisma – ja sportistam pie šiem līdzekļiem jāķeras, jāpārdomā un kopā ar labu sporta ārstu jāpārskata treniņu un sacensību process.
