“Šī mazulīte ir kļuvusi par mūsu mazo uzvaru šajā karā,” emocionāli Ukrainas ģimeņu stāsti par dzemdībām kara laikā 22
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ukrainas sabiedrība jau gandrīz gadu dzīvo kara briesmu ēnā, taču arī pēc Krievijas uzbrukuma dzīve Ukrainā nav apstājusies: cilvēki joprojām dibina ģimenes, laiž pasaulē mazuļus. Daudziem šis karš ir palīdzējis skaidrāk saprast, kas patiešām ir svarīgākais viņu dzīvē.
Jarina Arijeva un Svjatoslavs Fursins apprecējās pagājušā gada 24. februārī: dienā, kad Krievijas karaspēks sāka iebrukumu Ukrainā. Viņu kāzas patiesībā bija plānotas vēl pēc pāris mēnešiem, taču Jarina un Svjatoslavs saprata, ka nav ko vilkt garumā, jo rītdiena var arī nepienākt. Kāzu ceļojuma vietā viņi devās uz vietējo Ukrainas teritoriālās aizsardzības nodaļu, lai brīvprātīgi pievienotos dzimtenes aizstāvju vienībām. “Mēs cīnīsimies par savu zemi. Varbūt mums ir lemts iet bojā, bet mēs gribējām pirms tam būt kopā,” teica Jarina.
Līdzīgu apsvērumu vadīti, aizvadītā gada laikā savas attiecības oficiāli reģistrējuši daudzi pāri, tādēļ pagājušogad, kad lielā daļā Ukrainas teritorijas plosījās karš, pat reģistrēts laulību skaita pieaugums. Sevišķi daudz laulību notika kara pirmajos mēnešos, martā un aprīlī, kad Ukrainā reģistrēja vairāk nekā 30 000 laulību.
“Kad tu dodies aizstāvēt savu valsti, ir ļoti svarīgi, lai tev būtu kāds, pie kā atgriezties. Ģimene un mājas,” laikrakstam “The Kyiv Independent” stāsta ukraiņu policists Dmitro Kručajs, kurš mēnesi pēc kara sākuma apprecējās ar savu izredzēto Anastasiju.
Neatliec svarīgāko uz rītdienu
Ukrainas varasiestādes ir atvieglojušas formalitātes, kas jānokārto, lai varētu noslēgt laulību. Kara laikā atcelta prasība par mēnesi ilgu nogaidīšanas periodu pirms laulības reģistrācijas; tagad visu procedūru iespējams organizēt dienas laikā. Karš ir ietekmējis arī kāzu ceremoniju ārējās izpausmes: vairs netiek rīkoti lieli banketi ar simtiem viesu, nav greznu ceremoniju ar krāšņām līgavas kleitām un svinīgiem līgavaiņu uzvalkiem. Karavīri bieži dodas pie altāra savā armijas formā, bet civiliedzīvotāji iecienījuši ukraiņu tautastērpus, skaisti izšūtos kreklus (višivankas).
Karš pamudinājis oficiāli reģistrēt savas attiecības ne tikai jauniešus, bet arī pusmūža pārus, kas jau gadiem ilgi dzīvo kopā. Pavlo un Oksana Savrihi ir pāris ar 18 gadus ilgu attiecību stāžu, bet tikai tagad pieņēma lēmumu salaulāties baznīcā. “Pirms kara mēs vienmēr kaut kur skrējām, steidzāmies, bet karš mūs piespieda apstāties un neatlikt dzīvē svarīgākos lēmumus uz rītdienu,” Pavlo stāsta aģentūrai “The Associated Press”.
“Kara laikā tu dzīvo tikai šodienai,” atzīst Jaroslava Fedoraša, kas neilgi pēc kara sākuma sarakstījās ar savu līgavaini Jevhenu. Viņi gribēja apprecēties aprīļa beigās, kad Jevhena vecvecāki svinētu zelta kāzu jubileju, taču Krievijas karaspēka iebrukums izjauca šos plānus. Jevhens pieteicās Ukrainas brīvprātīgo aizstāvju vienībā, bet Jaroslava atklāja, ka kara laikā Kijivā vēl darbojas viena dzimtsarakstu nodaļa, kurā iespējams reģistrēt laulību. Abi nolēma lieki nevilkt garumā. Jaroslava norāda, ka likuma priekšā precētiem pāriem ir virkne priekšrocību, piemēram, tiesības apmeklēt dzīvesbiedru slimnīcā vai gadījumā, ja noticis ļaunākais, morgā atpazīt viņa līķi. Kāzu dienā Jevhens bija tērpies savā karavīra formā, bet Jaroslava no draudzenes aizņēmās tautiskā stilā izšūtu kleitu. Nekādas lielās svinības netika rīkotas, jo tagad galvenais mērķis ir sagaidīt Ukrainas uzvaru karā, lai varētu to nosvinēt no visas sirds.
Demogrāfiskā traģēdija
Kopš kara sākuma pagājis jau gandrīz gads, un tas nozīmē, ka Ukrainā nākuši pasaulē pirmie mazuļi, kas patiešām ir “kara laika bērni”, ieņemti jau kara laikā. Atšķirībā no laulību skaita pieauguma ar dzimstību Ukrainai tagad klājas bēdīgāk. Tiek lēsts, ka pagājušogad jaundzimušo skaits sarucis par aptuveni 30%. Jāņem vērā, ka Ukrainā tāpat kā vairumā Austrumeiropas valstu jau pirms kara bija diezgan bēdīgs demogrāfiskais stāvoklis. 1991. gadā, kad Ukraina ieguva neatkarību, valstī bija ap 52 miljoniem iedzīvotāju. Taču zemās dzimstības dēļ iedzīvotāju skaits arvien saruka, turklāt pēc 2014. gada Ukraina “de facto” zaudēja arī Krimu un okupētās teritorijas valsts austrumos. 2021. gadā Ukrainā bija aptuveni 41 miljons iedzīvotāju, bet tagad miljoniem ukraiņu ir devušies bēgļu gaitās uz citām Eiropas valstīm; daudzi arī spiesti dzīvot zem Krievijas okupācijas varas.
Demogrāfi spriež, ka pašlaik Ukrainā varētu būt palikuši apmēram 35 miljoni iedzīvotāju. Demogrāfisko situāciju pasliktina arī tas, ka valsti pametušas daudzas sievietes ar bērniem.
Optimisti cer, ka karš drīz beigsies un lielākā daļa bēgļu varēs atgriezties dzimtenē. “Eiropā veiktās aptaujas rāda, ka 80–90% mūsu bēgļu ir gatavi atgriezties Ukrainā, tiklīdz šeit būs droši un ja viņu mājoklis nebūs izpostīts,” intervijā Ukrainas izdevumam “NV” stāsta Demogrāfijas un sociālo pētījumu institūta direktore Ella Libanova. Viņa gan norāda, ka saskaņā ar citu bruņoto konfliktu pieredzi pēc kara beigām dzimtenē atgriežas tikai aptuveni trešdaļa bēgļu, bet Ukrainas gadījumā šis rādītājs varētu būt augstāks.
Bērni dzimst pagrabā
Daudz kas būs atkarīgs no tā, cik ilgi turpināsies karš. Kamēr tas nav beidzies, Ukrainā katru dienu simtiem bērnu nāk pasaulē bieži vien tam ļoti nepiemērotos apstākļos. “Kara sākumā daudzām grūtniecēm nācās dzemdēt pagrabos vai bunkuros. Tagad mēs redzam, ka sievietes dzemdē pārpildītās slimnīcās, tālu projām no tuviniekiem vai arī valstīs, kas uzņēmušas Ukrainas bēgļus,” vēsta organizācijas “Glābiet bērnus” pārstāve Soņa Huša. Papildus stresam, ko sagādā dzemdības, ukraiņu sievietēm jātiek galā arī ar pārdzīvojumiem, ko izraisījis karš.
Kad ukrainiete Tatjana Poliščuka baro savu mazulīti Aņu, viņa vienmēr apsēžas ar muguru pret logu. Šāda piesardzība nepieciešama gadījumā, ja sāktos kārtējā apšaude vai Krievijas izšautās raķetes trieciens. “Es būtu gatava aizsegt viņu ar savu ķermeni,” sarunā ar “NPR” radio stāsta Tatjana. Viņas vīrs Volodimirs arī šādos apstākļos saglabā optimismu: “Šī mazulīte ir kļuvusi par mūsu mazo uzvaru šajā karā.”
Krievijas izraisītā kara šausmas jau no pirmajiem dzīves mirkļiem nācās pieredzēt arī meitenītei, kura pagājušogad nāca pasaulē ļoti nepiemērotos apstākļos: viņas mamma Anna Mordjukova kopā ar vīru un četrus gadus veco meitu slēpās pagrabā, jo krievu tanki apšaudīja viņu ciematu. Ģimenes māja uzbrukumā tika nopostīta, bet, par laimi, Anna ar ģimeni izdzīvoja. Neraugoties uz visām šausmām, Anna laida pasaulē veselīgu meitenīti, kurai tika dots vārds Viktorija: par godu Ukrainas uzvarai, ko ukraiņi agri vai vēlu varēs svinēt. Jaundzimušo vārdu reģistrs liecina, ka pagājušogad ukraiņi saviem mazuļiem devuši arī neparastus, ar dažādu veidu ieročiem saistītus vārdus, piemēram, Džavelina un Iskanders.
Sapnis par brīvu Ukrainu
Savu mazuļu dzimšanu vēl tikai gaida Katerina un Oļegs, kuri dzīvo Kijivas apkaimē. 34 gadus vecā Katerina ir stāvoklī ar dvīņu puikām. Sarunā ar telekanālu “CNN” viņa stāsta, ka nākas pierast pie gaisa trauksmes skaņām. “Vecgada vakarā es gribēju no-snausties, bet mani pamodināja sprādzienu skaņas, kas turpinājās visu nakti. Sirēnas neapklusa līdz pulksten 4.30 no rīta.”
Kara laikā ukraiņi ir pieraduši, ka elektrības var nebūt stundām un pat dienām ilgi. Katerinai un Oļegam ir paveicies, jo viņiem ir pašiem savs ģenerators, bet viņi cenšas to lietot taupīgi, jo ģenerators tērē litru degvielas stundā un ik pēc četrām stundām tas jāatpūtina. Bieži vien nākas izvēlēties, kam tērēt elektrību: ieslēgt gaismu vai mazgāt veļu. Katerina un Oļegs mājās arī savākuši pārtikas krājumus, ar ko vajadzētu pietikt diviem mēnešiem. Tas gadījumam, ja situācija vēl vairāk pasliktinātos.
Kara sākumā viņi bija aizbēguši uz Ukrainas rietumiem, kur bija drošāk nekā Kijivas apkaimē. Taču pēc okupantu padzīšanas no galvaspilsētas reģiona nolēma atgriezties mājās. Katerina sarunā ar “CNN” stāsta, ka savus dēlus vēlas dzemdēt un izaudzināt Ukrainā, nevis kaut kur ārzemēs. “Es ļoti vēlos, lai maniem bērniem būtu iespēja dzīvot brīvā Ukrainā.”
