“katrs gads ir mazgadīgs…” 0
Šis gads ir ne tikai Raiņa un Aspazijas gads, bet arī Jāņa Rokpeļņa apaļās jubilejas gads, kas piesātināts ar dažādiem dzejniekam veltītiem pasākumiem un notikumiem.
Jānis Rokpelnis savā jubilejas gadā ir sarūpējis dzejoļu krājumu, kas nosaukts latīniski kodolīgajā “Post factum” jeb “pēc notikušā”. Ar Ojāra Vācieša literāro prēmiju tikko novērtētā dzejas krājuma nosaukums zināmā mērā ir mazliet skumji ironisks, kā jau lasītāji pazīst dzejnieka radošo rokrakstu, atskats uz savu dzīvi, kad “katrs gads ir mazgadīgs / mums viņš nepaklausa” (44. lpp.).
Dzejnieks atzīst, ka liela loma krājuma sakārtošanā ir tā redaktoram Kārlim Vērdiņam, kurš izveidojis krājuma kompozīciju, iekļaujot arī J. Rokpeļņa 20. gs. 90. gadu periodikā izkaisīto dzeju. Tik tiešām jāatzīst, ka krājuma sakārtojums ir veiksmīgs, jo to var izlasīt vienā elpas vilcienā – kā vienu apjomīgu dzejoli. Jānis Rokpelnis savulaik atzinis, ka viņam vislabāk izdodas dzejas mazās formas, bet, lūk, – izdots krājums – dažādu gadu dzejoļu kopojums – ar poēmai raksturīgo ietilpīgu emocionālo noslodzi.
Elpu aizraujoša krājumā ir teksta ornamentalitāte: dzejas ritms kā divriteņa pedāļu vienmērīgs minums, pārvarot lielus attālumus, jau aizsākas satura rādītājā, kuru, starp citu, arī var lasīt kā dzejoli. Dzejnieks rotaļājas ar valodas skaniskumu (“negribu veselu ēnu / negribu neveselu // gribu pusēnu tikai / ne klaipu / bet mūžīgu riku” (70. lpp.)). Teksta muzikalitāti dzejnieks panāk ar aliterāciju paņēmienu (“tuvākais tuvums pēc tāluma ož / badies ar bangotnes jēru// tagad tu esi valgana smilts / puišeļi pilis būvēs / pamirums ienirums saldens un silts / galvā nevienas skrūves” (26.lpp.)). Nereti veidojas arī asociatīvi līdzīga skanējuma vārdu dažādās nozīmes, kas, šķiet, Rokpelnim ir viens no raksturīgākajiem spēles poētikas elementiem.
Teksta dziļslāni autors sasniedz arīdzan ar frazeoloģismiem – gan visiem zināmajiem (“kā aklai vistai grauds / vārds trāpās” (15. lpp.), “kad ir viss pie kājas / pēkšņi mūžība ierunājas” (11. lpp.)), gan t.s. okazionāliem jeb citiem vārdiem – dzejnieka frazeoloģismu refleksijām, veidotām pēc oriģinālā frazeoloģisma līdzības pamata (“mans ceļš ir adatas platumā / un viņu jūs nemanītu / ja tā acī / nebūtu iestrēdzis kamielis” (12. lpp.), “es paspiežu roku tuksnesim / jā dzīvojam kopā kā brāļi / līdz aka uz mūžu mūs šķīra” (13. lpp.)).
Teksta ornamentalitāti, līdz ar to dzejas viegluma asociācijas raisa arī dzejoļa kompozīcija – dzejniekam ir ļoti raksturīgi rindu atkārtojumi, t.s. spirāle, piemēram: “tās galvas kuras sienā skrēja / un pamazām to noslaktēja / tās galvas kuras sienā skrēja / drīz siena sevī iemūrēja / tās galvas kuras sienā skrēja / jauna jaunu sienu slēja [..]” (46. lpp.). Ritmu Jānis Rokpelnis uztur, ņemot talkā arī divkāršojumus un daudzkāršojumu figūras: “pieturi pieturi pieturi / stacijā Poruks māj / austrumi gadsimti rietumi / nepiestāj nepiestāj nepiestāj” (48. lpp.).
Jāņa Rokpeļņa jaunākais dzejoļu krājums “Post factum” kliedē mītu par dzejnieka rokraksta pesimistiski ironisko smagmi. Krājuma koncentrētā dzejoļu forma, teksta ornamentalitāte, domas lakonisms, es pat teiktu – viegla humora, nevis ierastā dzejnieka ironijas dzirksts – veido grāmatai gaišu noskaņu, harmoniskas dvēseles toņkārtas pēcgaršu. Lai gan dzejas rindās ieskanas arī jubilāra dzīves pieredzes un nodzīvoto gadu tēma, kad “asaras izžuvušas / nav kur dzejoļiem padzerties” (20. lpp.) vai “sen esmu nopērkams utenī” (22. lpp.), vai arī “prāts ošņā savus līdzgaitniekus / jo dubults neplīst kad nāk novakars” (23. lpp.), tomēr Jānis Rokpelnis nepārprotami liek noprast, ka dzejnieka dzīve un radošais mūžs turpinās.
