Katrīne Sauliete: “Brīži, kad sēžu noraudājusies vai rāju bērnus, – tas paliek ārpus mana profila. Sociālajā vidē vajag laimīgus cilvēkus” 0
“Notikumi manā dzīvē mainās tik strauji, ka reizēm, lai atcerētos visu, kas bijis, jānoskatās pašai savi “storiji”,” tā par sevi joko realitātes šova “Gribi kļūt slavens” vadītāja, “Instagram” zvaigzne, uzņēmēja un divu meitu mamma Katrīne Sauliete. Jaunā šova vadību Katrīne uzņēmusies pēc tam, kad no tās atteicās latviešu “YouTube” zvaigzne Evelīna Pārkere. Sarunā ar Katrīni, vairāku realitātes šovu (“Tēta nedienas”, “Gandrīz ideālas vakariņas”) dalībnieci, kā arī sporta šova “Skautings” kādreizējo vadītāju – par slavu, sociālo tīklu spēku un dzīvi ārpus tiem.
Kā pagājusi tava vasara? Veroties sociālajos tīklos, šķiet, esi baudījusi atvaļinājumu.
Laiks, un ne tikai vasara, paiet ārprātīgā ātrumā – darbi, braucieni, ceļojumi. Biju aizlidojusi pat uz Krasnojarsku, kur manai draudzenei, kas ir arī mana uzņēmējdarbības mentore, svinējām dzimšanas dienu. Esmu bijusi Pēterburgā, Sočos, Bali – draugi mūsdienās var būt jebkur pasaulē, reizēm pat ar Latvijas draudzenēm netiekos tik bieži kā ar draudzenēm ārpus mūsu zemes. Ceļojumos smeļos enerģiju. Īpašs notikums bija kādā templī Indonēzijā – tā ir vieta, uz kuru cilvēki brauc lūgt kaut ko sev dzīvē. Es lūdzu daudz lietu, bet īpaši vēlējos sasniegt savus mērķus darbā un izaugt augstākā kvalifikācijā manā kosmētikas biznesā. Pēc diviem mēnešiem tas piepildījās!
Tu tici tādiem māņiem?
Vairāk gribu ticēt nekā neticēt. Man šķiet, ja ticam, tad viss būs. Otra lieta – gribēt. Protams, nebūs tā, ka sēdēsi un gribēsi miljonu, un tev tas uzreiz iekritīs rokās. Tā nenotiek. Tāpēc trešā lieta – darīt. Ja tu dari un ej uz kaut ko, man šķiet, viss notiek.
Pie mums pieņemts domāt, ka darbs tomēr ir kaut kas grūts, nopietns un ir mazliet jācieš. Tu ceļo, izklaidējies – atklāti sakot, no tādas perspektīvas tas pēc darba neizskatās.
Tieši tā, ja tu neesi pārstrādājies, nesēdi desmit stundas birojā, tad tas neskaitās. Tomēr, lai cik neticami tas liktos, es strādāju. Viena lieta ir tas, cik daudz es parādu tajā pašā “Instagram”, – tur nonāk tikai tas, ko es gribu parādīt cilvēkiem.
Tie brīži, kad sēžu noraudājusies par ķibelēm vai rāju bērnus, – tas viss paliek ārpus mana profila. Man šķiet, sociālajā vidē vajag laimīgus cilvēkus.
Un, paradokss, ja viņiem nelaimējas publiski, pārējie kaut kādā veidā kļūst vēl laimīgāki. Jo sliktāk, jo labāk! Ja notiek kaut kas labs, lielākā daļa komentāru tāpat būs par to, cik viss ir slikti.
Tavā “Instagram” kontā gan par komplimentu trūkumu nevar sūdzēties.
Jā, privāti man reti raksta kaut ko sliktu. Ja kaut kas tāds gadās, es to vai nu ignorēju, vai bloķēju rakstītāju. Tā ir mana lapa, es tur daru, ko gribu, un, ja tev nepatīk, nenāc un neskaties.
Iznāk, tavs “Instagram” konts ir paralēlais, skaistais stāsts par tevi?
Man ir jautājuši, kādēļ man ir tik daudz sekotāju. Iespējams, tāpēc, ka šī sociālā vide ļoti savijas ar manu dzīvi. Es nerādu “fake” (mākslīgas) ainas, tur ir mana dzīve. Nezinu, ko nozīmē tēlot kameras priekšā. Zinu, ka daudziem, veidojot “selfijus” vai “storijus”, iztaisnojas mugura, izmainās balss, viņi izliekas par citiem cilvēkiem. Bet maniem sekotājiem un, es domāju, vispār jebkuram cilvēkam patīk īsti, dzīvi cilvēki. Kādreiz vairāk sekoja skaistajām, apstrādātajām bildēm, bet tagad svarīgāks ir dabiskums. Vismaz manā gadījumā. Citādi, satiekoties dzīvē, tu satiec pavisam citu cilvēku. Bet, protams, sociālajā vidē nonāk tas, ko mēs gribam rādīt.
Tu atceries, kādēļ nolēmi iesaistīties šajā virtuālās realitātes spēlē?
Tas notika kaut kā dabiski. Jau tad, kad pie mums vienīgais sociālais tīkls bija “draugiem.lv”, katru dienu tajā ievietoju daudz foto. Vēlāk pārcēlos uz “Facebook” un zināju, ka kaut kas notiek arī “Instagram” – es gan vēl nesapratu, kas. Izveidoju tur slēgto kontu, man bija tikai ap septiņiem simtiem sekotāju. Kāds draugs pat nokaunināja – tas, izrādījās, esot maz! Atvēru profilu, un sekotāji burtiski “lidoja” klāt.
Zinu, ka kādā mirklī sava profila uzturēšana no izklaides kļūst par reklāmas laukumu un darbu ar, neslēpsim, zināmu atalgojumu, kas jānopelna pašam.
Vispirms jāsaka, ka tas ir pamatīgs darbs. Ņem un filmē katru dienu to “storiju”! Arī tad, kad bērni ir saniķojušies, visapkārt ir nekārtība, vīrs izmētājis zeķes, bet tev tur jābūt laimīgai un jāpastāsta par kādu foršu krēmu. Darba augļus tu nejūti uzreiz – tikai tad, kad man bija pirmie trīs tūkstoši sekotāju, sāku saņemt reklāmas darbus. Tu sāc ar sadarbību, bet vēlāk jau tu vari izvirzīt savus noteikumus.
Tu veido tuvas attiecības ar saviem sekotājiem? Vai arī pastāv kaut kāda nerakstīta vienošanās, ka šī komunikācija ir mazliet virspusēja.
Pat ja gribētu, tas īsti nav iespējams, jo viņu ir tik daudz. Ir bijis gadījums, kad uz sekotāju vēstulēm atbildu līdz pieciem rītā. Atzīstu, šim darbam man pat ir bijusi asistente, jo bija brīdis, kad pietrūka spēka.
Reizēm publiskajā telpā izskan doma, ka daudzos sekotājus varētu izmantot, lai popularizētu kādas derīgas idejas tā vietā, lai eksponētu sevi.
Tas taču jau notiek! Ir profili, kas runā par ēdienu, par sportu un tā tālāk. Bet es uzskatu, ka katram ir savs uzdevums, sava lieta. Manējais ir dzīvesstila profils. Es taču nevienam nelieku sekot sev ar varu – šī sociālā vietne vienkārši ir mana “māja”, kurā man ir tiesības rīkoties, kā vēlos, un izraidīt tos, kuri tur piesārņo.
Kā tas, kas notiek sociālajā vidē, ietekmē tevis pašas dzīvi?
Ietekmē. Bija laika posms šogad februārī, kad saņēmu ārkārtīgi daudz negatīvu atsauksmju par sevi, un tas nebija viegli. Mani ir, piemēram, saukuši par bezdarbnieci, kas dzīvo vīram uz kakla, lai gan vienmēr esmu strādājusi. Tomēr tad, ja komentāros raksta pavisam lielas muļķības, es tikai pasmaidu, jo kā gan mani var ietekmēt viedokļi, kas nav patiesi! Man neviena priekšā nav jātaisnojas.
Tu esi cilvēks, kuram ir svarīgi pašai nodrošināt savu dzīvi?
Nē. Man patīk, ka mani nodrošina vīrs, turklāt vīram ļoti patīk rūpēties, un es to pieņemu. Tomēr ir labi zināt, ja tā nebūtu, es nepazustu. Turklāt man vienkārši patīk kaut ko darīt. Man vienmēr ir kaut kāda sava nodarbošanās, un arī vīrs ir priecīgs, ka man tāda ir. Protams, tas man dod arī zināmu neatkarību. Ja vēlos aizbraukt ceļojumā kopā ar draudzenēm, es to varu, ja vēlos iegādāties kādu lietu, varu to dabūt – nav jāprasa nauda zeķbiksēm.
Kā tev izdodas uzturēt veselīgu optimismu, ikdienā bieži saņemot neglaimojošus viedokļus par sevi?
Varbūt vainīgs ir mans temperaments. Dažreiz šķiet, ka neesmu latviete. Runāju un žestikulēju kā itāliete, iespējams, kaut kur dziļi manī sēž arī krieviete – ja vajag, varu parādīt velnu. Vienmēr esmu bijusi enerģijas pilna.
Mamma un māsa kādreiz, kad vēl nebiju precējusies, teica, ka neapskaužot to vīrieti, kas mani apprecēšot.
Pēc horoskopa esmu Skorpions – ja mani aiztiks, varu būt nežēlīga. Tomēr cilvēki līp pie manis, jo pārsvarā esmu ļoti mīlīga. Bet, galvenais, mani iedvesmo cilvēki. Ir bijuši brīži, kad esmu nogurusi un domāju, ka man vispār nav spēka, bet pēkšņi sāk pienākt vēstules ar jautājumiem par darbiem – kā darīt to vai citu lietu. Pamazām atbildu un jūtu, kā spēks no sarunām un darbošanās pats it kā nāk klāt.
Kas liek tev piekrist darboties realitātes šovos?
Laikam līdz šim neesmu pratusi pateikt nē – ja man ir laiks, es neatsaku. Un man šķiet, ka labāk ir tad, ja pati pastāstu, parādu sevi, nevis tad, ja izplatās baumas. Nereti, kad esmu atteikusi intervijas, dzeltenā prese uzraksta pilnīgas muļķības un tās publicē.
Kā uz publicitāti reaģē tavas meitas – viņas piedalījās “Tēta nedienās”.
Viņām patika. Turklāt viņām jau tagad ir pašām savs sekotāju pulks – ap sešiem tūkstošiem bērnu. Viņas dzīvo pašas savu sociālo dzīvi.
Virtuālā realitātē mēs paši, mūsu bērni – pirms gadiem desmit kaut kas tāds nevienam pat sapņos nerādījās.
Kad biju maza, skatījos televīzijā to raidījumu, kurā stāsta programmu. Sēdēju pretī televizoram ar atvērtu programmu rokās un lasīju, iedomājoties, ka ekrāns ir filmēšanas kamera. Tagad bērni patiešām var sevi filmēt, likt video “jūtubā”, viņiem ir pavisam cita dzīves realitāte.
Nu esi nokļuvusi šovā, kurā palīdzēsi kļūt slaveniem citiem. Kāpēc piekriti? Nebiedēja iepriekšējās vadītājas bargais spriedums par šovu?
Nekas no tā, ko dzīvē esmu darījusi, nav bijis plānots. Nekad neesmu gājusi uz kādu “kastingu”. Arī raidījums “Best4Sport” mani uzaicināja. Kaut kā viss dzīvē nāk, un, ja dzīve dod, man ir jāņem. Man šķiet, ja neņemsi, tev vairs arī nedos.
Tu zini, kāpēc esi slavena?
Man šķiet, ka neesmu slavena, bet daudzi cilvēki laikam domā citādi. Cilvēki runā par mani, bieži parādās kaut kādas publikācijas. Pat tad, kad esmu ārpus Latvijas, mani pamana. Es nesaprotu, par ko! Vienmēr esmu domājusi, ka slavens var būt aktieris, dziedātājs. Bet es? Man nav formulējuma manam gadījumam. Es arī nezinu, kāda iemesla pēc man seko mani sekotāji – tur ir bērni, mammas, vīrieši, sievietes. Turklāt man šķiet, ka Latvijā par tādu īstu slavu nevar runāt, ja nu “Prāta vētra”, Laima Vaikule, jo viņus zina arī pasaulē. Mums nav Kardašjanas vēriena, jo mūsu vienkārši ir maz. Visi mūsu slavenākie dziedātāji ir satiekami tepat, pārtikas veikalā. Pamēģini nu Kardašjanu satikt lielveikalā!
Kā redzi savu misiju šovā, kas sola darīt slavenus tā dalībniekus?
Ir jāsaprot, ar ko tu gribi kļūt slavens. Tev ir jābūt kaut kam, ar ko “paņemt” cilvēkus. Tu nevari atnākt un vienkārši kļūt par, piemēram, pasākuma vadītāju. Daudzi, lai to sasniegtu, ir ilgi strādājuši. Protams, tu vari pievērst uzmanību ar skandāliem – arī antireklāma ir reklāma. Tomēr galvenais, lai tu būtu pamanīts, tev ir jābūt harismai un “savai lietai”, ar ko tu asociējies cilvēkiem.
Vai tu skaties realitātes šovu "Gribi kļūt slavens?"?
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Jautra. Skaļa. Blonda.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez auto un telefona.
Lielākais sasniegums darbā?
Esmu vienīgā Baltijā ar tik augstu kvalifikāciju kompānijā, kurā darbojos, kaut arī tā pastāv jau 18 gadus.
Labākā izklaide?
Man ļoti patīk dejot. Uzlādē mūzika. Reizēm dejoju un dziedu arī pie stūres.
