Liāna Langa: Katram uzskatam demokrātiskā iekārta garantē tiesības pastāvēt. Bet pie kā tas novedis? 0
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pandēmijas laikā manu uzmanību piesaistīja divi ar kultūru saistīti notikumi – leģendārā franču kinokritikas žurnāla “Cahiers du Cinéma / Kino burtnīcas” redakcijas rīcība, izdevumu pametot, un latviešu e-teātra izrāde “Irānas konference” Elmāra Seņkova režijā, ko pāris dienas varējām noskatīties bez maksas.
Pirmais notikums, ko Latvijā vienīgajā kino veltītajā e-žurnālā detalizēti apraksta Līga Požarska, signalizē par līdzšinējās vērtības – analītiskās kritikas – izzušanu, savukārt otrs – par jaunu vērtību rašanos.
Esmu lasījusi sērīgus tvītus, kurā kāda sieviete nožēlo savu izvēli studēt literatūrzinātni, jo tai vairs neesot itin nekādas perspektīvas, un sekojošos komentārus, ka tamlīdzīgas zinātnes nākotnē varēšot tikt praktizētas vien hobija līmenī.
Kādas augstskolas profesors man apliecinājis – studentu vidū interese par literatūrzinātni esot minimāla.
Žurnāls “Cahier” ticis pirkts un pārdots, īpašnieki spieduši redakciju pielāgoties pieprasījumam pēc pozitīviem aprakstiem, kuri arvien biežāk sastopami arī pie mums.
Aprīļa numurā rakstīts: “Šis liekulīgais pozitīvisms vai svētlaimīgums ir vistiešākā mūsu cerību, jutīguma, vēlmju un mīlestības iznīcināšana. [..] Pārliekais pozitīvisms audzina mīkstu sinefīliju.”
Viena no lielākajām problēmām bijusi tā, ka žurnālā filmas tikušas vērtētas no estētikas, morāles un politikas aspekta, atmaskojot daudzo mūsdienu kino produktu/izstrādājumu saturisko tukšumu, bet tieši šie uzstādījumi un kritēriji attiecībā uz filmu satura analīzi jaunos žurnāla īpašniekus nav apmierinājuši.
Arī Latvijā daudzi kultūras mediji izzuduši, tomēr daži saglabājušies to veidotāju kultūras pasionārisma dēļ.
Arī tādi, kuros varam lasīt kvalitatīvas kritiskas apceres par mākslas darbiem un procesiem.
Tie noteikti nav nišas produkti, kā tos reizēm vēlas pozicionēt birokrāti, bet gan nopietni nacionālās kultūras attīstības procesa dalībnieki, latviešu valodas kvalitātes un kritiskās domas uzturētāji, kas noteikti saglabājami.
To īpašnieks ir valsts, un izdevumu pastāvēšana nākotnē ir vistiešākā valsts atbildība. Mums nav vajadzīgs “Cahier” liktenis, kad izcils žurnāls tiek pakļauts komercializācijai un tās izraisītajai nenovēršamajai degradācijai.
Latvijas valsts spēkos ir saglabāt savus kultūras medijus līdz ar kritisko diskursu tajos, jo tas sabiedrībā uzturētu veselīgu pašrefleksiju.
Elmāra Seņkova ekrāna izrāde “Irānas konference” saistīja gan ar formas, gan Ivana Viripajeva radītā aktuālā satura kvalitāti, izdzēšot manu līdzšinējo skepsi par teātra iespējamību ekrānā.
Nē, šī izrāde nav aizstājēja teātra pārdzīvojumam klātienē.
Tā ir jaunas komunikācijas forma ar teātra skatītāju, nebijusi pieredze, pat varbūt jauna teātra piedzimšana, kā vietnē “kroders.lv” saka Maija Svarinska.
Caur konferences dalībnieku monologiem izrādē atspoguļots mūsu sabiedrības status quo – līdztiesīga viedokļu un uzskatu daudzveidība.
Katram uzskatam demokrātiskā iekārta garantē tiesības pastāvēt. Tas, protams, lieliski, bet pie kā novedis?
Pie galēja individuālisma un relatīvisma, kad, šķiet, sava taisnība ir ikvienam lugas varonim, bet kopīgās realitātes izpratnes, par kuru sabiedrības locekļi varētu vienoties, nu, kaut vai nākotnes vārdā, – nav.
Bezgalīgā iecietība nonāk līdz robežai, kad jādomā, vai tā nepavēršas pret pašu sabiedrību, to pakļaujot morālai entropijai. Kas ar mums notiks tālāk?
Skatoties izrādi, nodomāju, ka vietējā kultūras piedāvājumā man visdrīzāk pietrūkst tieši tādas aktualitātes kā Viripajeva lugā, spējas reflektēt par latviešu sabiedrību mūsdienu politisko, ideoloģisko, sociālekonomisko nosacījumu kontekstā, par šeit un tagad notiekošo nevis vien psiholoģiskā, bet daudz plašākā laukā un kurā parādītos spilgts mūsu laika varonis, ar kuru lasītājs spētu identificēties.
