Katram savs “Tīsys syls”. Inga Kaļva-Miņina vērtē Sandras Ūdres stāstu krājumu “Tīsys syla bolsi” 1
Inga Kaļva-Miņina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kā turēties pretī sabiedrības spiedienam, lai dzīvotu savu dzīvi tādu, kādu to vēlas paša sirds? Vai mūža līkloči jau ir iekodēti no paaudzes paaudzē un tos nav iespējams izmainīt? Ko darīt, ja nav neviena, kam uzticēt savas raizes un iekšēji gruzdošo sāpi, jo pat tavi tuvākie cilvēki, iejūgušies stereotipu un ikdienības valgos, nedos nedz labu padomu, nedz sapratīs tevi. Vai tā ir tava dzīve, kas jādzīvo pēc citu radītiem un ierādītiem noteikumiem, kā galveno paturot prātā – dzīvo, lai izpatiktu sabiedrībai un nesāktos ļaužu runas. Tik daudz jautājumu radījis Sandras Ūdres stāstu krājums “Tīsys syla bolsi” – pārdomas raisoša grāmata vēliem rudens/ ziemas vakariem.
“Tīsys syla bolsi” ir rakstnieces otrā grāmata (2016. gadā pie lasītājiem nonāca S. Ūdres un Juoņa Ryučāna kopdarbs – romāns “Aizlauztais spaits”, kas veltīts publicistam, kultūras un sabiedriskajam darbiniekam, izdevējam, pirmās latgaliešu atmodas darbiniekam Francim Kempam). Lai arī stāstu krājumā iedrukāts, ka tas izdots 2020. gadā (jeb pagājušā gada nogalē), tomēr savu publicitāti un ceļu pie lasītājiem uzsāka šī gada sākumā, tieši tādēļ oficiāli ir saucams par šogad izdotu grāmatu.
Par “pareizām” dzīves izvēlēm
Krājumā izlasāmi seši latgaliešu valodā uzrakstīti stāsti – katrs ar savu balsi –, kas vēsta par cilvēku samezglotajiem likteņiem – “Unuks”, “Abigailys spīgeļs”, “Citronsmuorda jerums”, “Līpys pakrieslī, kur susātivi staigoj”, “Vokora sarkanēs”, “Palādu eisstuosti”. Grāmatas noslēgumā tiek piedāvāts “Mozuok zynomūs vuordu i teicīņu skaidruojums”, lai lasītājiem būtu iespēja noskaidrot mazāk zināmu vai varbūt pirmo reizi dzirdētu latgaliešu valodas vārdu nozīmi. Stāstu radīto noskaņu paspilgtina melnbaltas fotografikas, kuru autors ir Māris Justs (viņš ir arī atbildīgais par grāmatas dizainu).
Rakstniece, aicinot iepazīt viņas grāmatas varoņus, uzrunā lasītājus: “Itūs stuostu varūņus vīnoj pasadūšona vardarbeibai, sevis kai augstuokuos dzeivis vierteibys nūnycynuošona. Var pījimt, ka atseviškūs tekstūs situaceju leidzeiba ir tikai najauša sakriteiba, var skaiteit vysu kai vīnu stuostu par mums pošim, partū ka stereotipi par “pareizajom” dzeivis izvēlem i vierteibom ir myusu montuojums. Viņ parkū “pareizais” bīži īvad bezizejis situacejuos kai cītumā?”
Jautāsiet, kas tad kaiš stāstu varoņiem? Kas tik ārkārtējs ir noticis viņu dzīvē? Bet vai tad dzīve pati par sevi jau nav viens liels pārbaudījums (jo īpaši tiem, kam trūkst atbalsta pleca un mīlestības), uzsākot iepazīt lielo pasauli? Dzīves nocietināti, viņi izaug un bērnos ieaudzina savu dzīves pieredzi kā vienīgo īsto dzīves dzīvošanas formulu. Un tā no paaudzes paaudzē – daudz nelaimīgu un nesaprastu cilvēku, kuri dzīvi nodzīvojuši tikai dzīvošanas pēc.
Grāmatas stāstos cilvēku, lielākoties sieviešu, dzīvi ietekmējošs aspekts ir vardarbība – ne fiziska, bet emocionāla. “Tā jau arī ir vardarbība pret cilvēku – neļaut būt viņam pašam. Daudzi mani varoņi grib izaugt no šīs situācijas, teksts var būt pamudinājums arī kādam lasītājam iziet no šī “meža”, uzdot sev jautājumu, vai viņš dzīvo tā, kā viņš grib,” tā pērn vasarā par topošo grāmatu man stāstīja S. Ūdre. Grāmatas varoņi ir tādi paši cilvēki kā mēs – katrs savu dzīves nastu plecos uzlicis, ar ikdienas rūpēm apkrāvies, sapņojis par citādāku dzīvi, bet, nesaņemot atbalstu, nocietinājis sirdi.
Samezglotie likteņi
Mūsu vidū ir daudz tādu kā Stepa, kura dzīvo savu dzīvi, ārēji izliekoties esam laimīga, bet patiesībā – bez sava viedokļa, jo vērā jāņem citu teiktais: “(..) ceņtēs īsapatikt cylvākim, kuri jai pasalyka gudruoki ci ītekmeiguoki” (35. lpp.); “Gudreibu skaiteit veira naudu īvuiceja mama, dzeraunē vysys sīvys tai dareja. Stepa vysūs vaicuojumūs klauseja mamys. (..)”
Katram no šiem stāstu varoņiem līdzi velkas pagātnes samezglojumi, kas traucē izveidot laimīgu tagadni un noticēt, ka nākotne var būt pavisam citādāka. Zabaleites dzīve bērnībā nav bijusi viegla – vardarbīgs tēvs, mātes apgādībā – seši bērni, vēlāk – dzīve ar vīru dzērāju, visbeidzot – kļūšana par atraitni. Un tad, kad Zabaleites dzīvē uzrodas Ontons un ir iespēja uzsākt laimīgu kopdzīvi, viņa nenotic, ka viss var būt citādi, tādēļ izvēlas palikt esošajā dzīvē – turpināt būt par “sovys dzeivis saimineicu” (63. lpp.).
Vai atkal Žyužuonu stāsts, kas lasītāju atvedis pie kādreizējās dzimtas mājām, kas nu izpostītas, bet glabā atmiņas par dzimtu trīs paaudzēs – par Izidoru un Katri un viņu bērniem, kuri, bērnībā mīlestību nesaņēmuši, skrien dzīves ceļos, sāpinot sevi un citus. Trīs paaudžu sievietes – Katre, viņas meita Buorbola ar savu meitu Klementīni – tā arī nezina, kas ir mīlestība, tuvinieku radītajai emocionālajai vardarbībai ir liels spēks, tas tiek nodots no paaudzes paaudzē, neļaujot jaunajiem piepildīt savus sapņus, bet dzīvot dzīvi tā, kā to uzskata par vajadzīgu vecāki.
Būtiska loma šajā grāmatā ir prologam (“Īskanis bolsi”) un epilogam (“Izskanis bolsi”), kas lasītāju ieved stāstu pasaulē un, izvedot no tā, vēl ļauj brīdi pakavēties emocijās, pārdomāt līdzcilvēku (varbūt arī savu tuvinieku vai paša) dzīves līkločus, izdarītās izvēles, kā arī sajust autores klātbūtni. Prologā atklājas, ka Tīsys syls (Tiesas sils) ir reāla vieta Baltinavas pusē un leģenda vēsta, ka Puncuļovas pilskalnā valdnieks ir sodījis ļaudis, ierokot tos līdz pusei dzīvus zemē. Kā teikusi pati autore, tad Tīsys syls ir jāuztver kā metafora, proti, mums katram ir savs nepatīkamu sajūtu/notikumu “Tīsys syls”, bet ir svarīgi nebaidīties un mācēt no tā iziet.
