Katram savs Rozentāls 0
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs atzīmē Jaņa Rozentāla 150. jubileju ar grandiozu retrospekciju jaunajā Lielajā izstāžu zālē. Šī izstāde neapšaubāmi ir galvenais notikums plašajā kultūras programmā, kas šogad veltīta mūsu izcilā mākslinieka piemiņai. Redzot, ka arī publika aktīvi pievienojas svinībām, veidojot rindas pie biļešu kasēm, nerodas šaubas: Rozentāls mums ir viens no iemīļotākajiem māksliniekiem, bet vienlaikus rodas ļoti intriģējošs jautājums, kāpēc viņa mākslai ir tik liela piekrišana.
Rozentāla figūra zināmā mērā asociējas ar pamatiem – latviešu laikmetīgās vizuālās kultūras pirmsākumiem, kas vienlaikus centusies būt gan nacionāla, gan kosmopolītiski moderna. Pirms tam jau, protams, bija Hūns un Feders, un citi retāk pieminēti mākslinieki, kuri jau sasniedza savā profesijā akadēmiskās virsotnes un ar kuru darbiem pieņemts sākt latviešu mākslas vēstures pārskatu. Tomēr allaž gribas sākt ar nākamo paaudzi – ar Rozentālu, Purvīti, Valteru, Alksni un citiem “Rūķa” biedriem, kuri jau apzināti strādāja pie nacionālas vizuālās kultūras attīstīšanas. Arī starp celmlaužiem Rozentāla figūra izceļas kā universāla mākslinieka tēls, kurš ne tikai ir pārsteidzoši daudzpusīgs savā daiļradē, aktīvi strādājot glezniecībā un grafikā, mākslas kritikā un fotogrāfijā, nepārtraukti eksperimentējot ar dažādām tehnikām un stiliem, bet vienmēr saglabā savu māksliniecisku suverenitāti. Pat mūsdienās, kad žanru robežas vairs gandrīz neeksistē, starp latviešu māksliniekiem ir grūti atrast otru tādu kā Rozentāls, kurš spētu vienādi augstā līmenī gleznot ģimenes un reprezentatīvus portretus, ainavas un klusās dabas, mitoloģiskus un pasakainus sižetus vai kompozīcijas altārgleznām. Šī daudzveidība arī noteica to, ka bez Rozentāla darbiem nevar iztikt neviens tematisks pārskats par latviešu mākslu.
Sāksim runāt par nacionālo reālismu – uzreiz parādās viņa diplomdarbs “No baznīcas”, runāsim par jūgendstilu – šeit arī Rozentāls piedāvā plašu diapazonu no Gallen-Kallelas stila veidotām vijīgām grafikām līdz Vīnes Secesijai radniecīgām simboliskām kompozīcijām, meklēsim latviešu akvareļglezniecības pirmsākumus – un atkal atradīsim Rozentālu starp šīs tehnikas pionieriem. Tāpēc Janis Rozentāls ir kā atmiņas no bērnības – mīļas un vienmēr klātesošas, līdzīgi kā viņa slavenajā gleznā “Gavilējošie bērni”, kur starp koši zilām debesīm un pavasarīgi sulīgu zaļu zāli atceries sevi līdzīgā vecumā un skaidri jūti, ka Rozentāls arī toreiz bija klāt.
Izstāde “Māksla un tehnika” pēc būtības ir kā liela Jaņa Rozentāla daiļradei veltīta monogrāfija, izvērsta telpiski, kur atšķirībā no grāmatas formāta katrs skatītājs var pats brīvi izvēlēties maršrutu. Var doties hronoloģiskā secībā, vērojot, kā mainījās mākslinieka rokraksts vairāk nekā divdesmit gadu garumā, vai pievērst uzmanību viņa draugu, radinieku un paziņu portretu galerijai, kur izcilu vietu aizņem sievas – somu dziedātājas Ellijas Forseles – daudzveidīgie atveidojumi.
Nevar paiet garām arī izstādē lielākajai gleznai “Arkādija”, kas tikko atgriezusies pēc restaurācijas. Šī glezna izteiksmīgi ilustrē ne tikai māksliniekam raksturīgo tieksmi meklēt līdzsvaru starp dekorativitāti un reālismu, bet arī satur būtisku estētisku kodu, kas palīdz labāk saprast turpmāko Rozentāla darbu evolūciju. Gaisīga, skaista un bezrūpīga, kā laimīgais sapnis šī glezna ietver sevī tos estētiskos ideālus, kurus Rozentāls vēlāk realizēs Kapri ainavās vai gleznā “Princese ar pērtiķi”. Kā zināms, šo darbu mākslinieks atkārtojis vairākas reizes, un izstāde šobrīd dod iespēju vienlaikus ieraudzīt dažādus slavenās gleznas variantus.
Atgriežoties pie pašas izstādes nosaukuma “Māksla un tehnika”, sākumā tas var šķist nedaudz mulsinošs. Par kādu tehniku runa? Vai Rozentālam bija kāda kaislīga aizraušanas ar mašīnām, kāds sakars ar inženiera vai konstruktora profesiju? Atšķirībā no Vilhelma Purvīša, kurš patiešām, pirms pilnībā nodevās mākslai, vienu reizi piedalījās dzirnavu mehānisma projektēšanā, Rozentāla biogrāfija par līdzīgām epizodēm klusē, ja neņem vērā darbnīcas projektu Saldū un mēbeļu rasējumus, kurus Rozentāls pats zīmējis savam dzīvoklim Alberta ielā.
Bet patiesībā nosaukums “Māksla un tehnika”, no vienas puses, veikli atsaucas uz žurnālā “Zalktis” publicētu Rozentāla apcerējumu, kam dots tāds pats virsraksts un kur gleznotājs ar viņam raksturīgu temperamentu pievērsās mākslas radīšanas un uztveres teorijas jautājumiem. No otras puses, vārdu “tehnika” var attiecināt konkrēti uz fototehniku, ko gleznotājs aktīvi izmantoja savā daiļradē. Atsevišķa izstāžu telpa veltīta Rozentāla fotogrāfijām, kas dod aizraujošu iespēju ieraudzīt oriģinālus fotomateriālus, kuru kompozīcijas kļuvušas par izejas punktu vairākām labi pazīstamām gleznām. Šī izstādes daļa parāda Rozentālu no netipiskas puses kā ļoti mākslinieciski izteiksmīgu un radošu fotogrāfu, brīvu no salonfotogrāfijas kompozicionālajām klišejām un aizrautīgi eksperimentējošu ar dažādām tehnikām, kas dod iespēju ieraudzīt kaut ko jaunu, jo, kā rakstījis pats Rozentāls, “redzēšana ir mūsu vienīgā īstā zināšana mākslā”.
